Aleksandrs Dimā (tēvs ) - DĀMA AR SAMTA APKAKLI

Pikāra smaidu es kādreiz varbūt aizmirsīšu, bet Nodjē smaidu — nekad.

Es gribēju pierādīt Nodjē, ka nemaz neesmu tik necienīgs baudīt viņa protekciju, kā viņš to pēc Pikāra atbildes būtu varējis domāt. Es tam atstāju savu manuskriptu. Nākamajā dienā es saņēmu vēstuli, kas man atkal iedeva drosmi un mani uzaicināja uz vakara sanāksmēm Arsenālā. Šīs vakara

Nodjē viņa piedzīvojumos nācās pieredzēt daudz ko tādu, kas parasti atgadās tikai ģeniāliem cilvēkiem. Reiz, kad Nodjē dzīvoja Štīrijā, šinī granītklinšu un simtgadīgu koku zemē, viņš kādudien, kukaiņus meklēdams, pamanīja kokā dobumu.

Gribēdams to aizsniegt, viņš uzrāpās augšā un iebāza roku caurumā, kā jau to bija paradis darīt. Jāteic, ka tas bija diezgan neuzmanīgi darīts, jo kādreiz viņš no līdzīga dobuma izvilka čūsku, kas bija aptinusies ap roku. Un tā, lūk, todien atradis dobumu, Nodjē iebāza tanī roku. Viņš sataustīja kaut ko mīkstu, lipīgu, kas saplaka zem viņa pirkstu spiediena.

Viņš ātri izrāva roku un paskatījās dobumā, tā dibenā viņš ieraudzīja spīdam divas nespodras acis. Nodjē nenoliedza velna esamību un, redzēdams šīs divas acis, kas it kā atgādināja Harona kvēlojošās acis, kā saka Dante, viņš metās bēgt, tad apstājās un pārdomāja, pēc tam, sadabūjis cirvi un novērtējis dobuma, dziļumu, sāka cirst caurumu ap to vietu, kur, pēc viņa domām, šim nepazīstamajam radījumam vajadzēja atrasties. Pēc piektā vai sestā cirtiena no koka sāka plūst asinis, uz mata tāpat, kā tās plūda no Tankreda zobena cirtieniem Taso apburtajā mežā. Tikai tā nebija daiļa kareive, kas viņam parādījās, bet gan milzīgs, kokā iestrēdzis krupis, kuru tur, droši vien, vējš bija iemetis, kad tas vēl nebija resnāks par biti.

Cik ilgu laiku viņš tur bija pavadījis? Divus, trīs vai varbūt pat piecus simtus gadu. Krupis bija piecus sprīžus garš un trīs — resns.

Kādu citu reizi — tas atgadījās Normandijā— toreiz, kad viņi abi ar Tēloru apceļoja Francijas jaukākās vietas, Nodjē iegāja kādā baznīcā. Pie baznīcas griestiem bija pakārts milzīgs zirneklis un milzīgs krupis. Nodjē vērsās pie vietējā zemnieka, lai uzzinātu, kāda nozīme ir šim savādajam pārim.

Un, lūk, ko viņam pastāstīja vecais zemnieks, kad bija aizvedis Nodjē pie kādas baznīcas novietotas plāksnes, kurā bija iecirsts pilnā apbruņojumā gulošs bruņinieka tēls.

Šis bruņinieks ir kāds veclaiku barons, kurš bija atstājis tautā tik sliktas atmiņas, ka pat vispārgalvīgākie gāja ar līkumu, lai neuzkāptu viņa kapa vietai. Turklāt nevis cienības, bet gan baiļu dēļ. Virs šā kapa, kā to bruņinieks uz savas miršanas gultas bija vēlējies, dienu un nakti vajadzēja degt lampai, bet izdevumu segšanai nelaiķis bija nodibinājis zināmu fondu, kas bija vairāk nekā pietiekami liels.

Kādā jaukā dienā vai, pareizāk sakot, kādā jaukā pusnaktī gadījās, ka priesteris, kurš vēl negulēja, redzēja pa logu, kas izgāja uz baznīcu, ka lampa paliek arvien tumšāka un nodziest. Viņš izskaidroja to ar kādu nejaušu gadījumu un tanī naktī nepievērsa tam nekādu vērību.

Bet nākamajā nakti, pamodies ap pulkstens diviem, viņš iedomājās pārliecināties, vai lampa deg. Izkāpis no gultas un piegājis pie loga, viņš pats savām acīm redzēja, ka baznīcā valdīja piķa melna tumsa. Šī parādība, kas četrdesmit astoņu stundu laikā atkārtojās divas reizes, kļuva jau diezgan uzkrītoša.

Nākamajā dienā jau no paša rīta priesteris ataicināja baznīCšargu un apvainoja to, ka viņš eļļu nebūšot viss ielējis lampā, bet gluži vienkārši to izlietojis salātiem.

Baznīcsargs zvērēja pie visiem svētajiem, ka nekā tamlīdzīga hēēsot; ka visus tos piecpadsmit gadus, kamēr viņam esot tā laime būt par baznīcsargu, viņš katru vakaru pēc labākās sirdsapziņas piepildot lampu un ka šo nedarbu laikam gan darot pats ļaunais bruņinieks, kurš pēc tam, kad esot mocījis ļaudis savā dzīves laikā, gribot to atkal darīt trīssimt gadus pēc savas nāves.

Priesteris atbildēja, ka viņš pilnīgi ticot baznīcsarga vārdiem; bet ka viņš tomēr vēloties būt klāt, kad vakarā lampa tiks piepildīta. Un tā, lūk, kad iestājās krēsla, priestera klātbūtnē eļļa tika iepilināta un lampa aizdedzināta. Kad tas bija izdarīts, priesteris pats noslēdza baznīcas durvis, iebāza atslēgu ķešā un atgriezās savā dzīvoklī.

Paņēmis breviāru, viņš atsēdās lielā lēnkrēslā pie loga un, pārmaiņus pamezdams acis gan uz grāmatu, gan uz baznīcu, sāka gaidīt. ?

Ap pusnakti viņš pamanīja, ka gaisma baznīcas logos kļūst mazāka, satumst un nodziest.

Tātad še tiešām bija kāds savāds, mistisks, neizskaidrojams cēlonis, pie kura nabaga baznīcsargs nevarēja būt vainīgs.

Vienu mirkli priesteris iedomājās, ka zagļi ir ielavījušies baznīcā un zog eļļu. Bet ja pieņēma, ka pie šā nedarba ir vainīgi zagļi, tad tie gan bija godīgi jokupēteri, kas aprobežojās ar eļļas zagšanu un atstāja mierā svētos traukus.

Tātad tie nevarēja būt zagļi, tur vajadzēja būt kādam cēlonim, ko nevarēja iedomāties, varbūt tas bija kaut kas pārdabisks. Un priesteris nolēma šo cēloni izdibināt, lai kāds tas arī nebūtu.

Nākamajā vakarā viņš pats ielēja eļļu lampā, lai būtu pilnīgi pārliecināts, ka viņš nav apmuļķots ar kaut kādu acu apmānu, tad viņš neatstāja vis baznīcu, kā to bija darījis vakar, bet paslēpās kādā biktskrēslā.

Stunda pēc stundas pagāja, lampa spīdēja mierīgi un klusi, pulkstens nosita pusnakts stundu…

Priesterim šķita, ka viņš būtu dzirdējis klusu troksni, it kā kāda akmens plāksne tiktu pacelta. Tad viņš ieraudzīja kāda dzīvnieka ēnu ar milzīgām kājām. Šī ēna uzrāpās augšā gar kādu kolonnu, aizskrēja par karnīzi, uz sanāksmes Arsenālā bija kaut kas brīnišķīgs, ko neviena spalva nekad nevarēs aprakstīt. Tās notika svētdienās un parasti sākās pulkstens sešos.

Sešos tika klāts galds un pie tā sēdās vecu vecie paziņas: Kaijē, Teilors, Frānsiss Veiss, ko Nodjē mīlēja kā savu dēlu, tad, kā nu pagadījās: viens .vai divi lūgti viesi un pārējie — volontieri.

Kas reiz bija ticis uzņemts šā nama intīmajā pulciņā, turpmāk pēc patikas ieradās pie Nodjē uz pusdienām. Arvien tika rezervētas divas vai trīs vietas neparedzētiem viesiem. Ja šo triju vietu nepietika, tad tās papildināja vēl ar ceturto, piekto un sesto, attiecīgi pagarinot galdu. Bet slikti klājās tam, kas ieradās kā trīspadsmitais. Tam bez žēlastības nācās nosēsties pie atsevišķa maza galdiņa, ja vien neieradās vēl četrpadsmitais to atsvabināt no šāda soda.

Nodjē bija savas dīvainības: rupju maizi viņš cienīja vairāk par baltmaizi, alvas traukus — vairāk par sudrabu un parastās sveces — vairāk par vaska svecēm.

Bet to neviens cits neievēroja, kā tikai Nodjē kundze, kas tad arī klāja pēc viņa gaumes.

Pēc viena vai diviem gadiem es jau skaitījos viens no tiem intīmajiem draugiem, kurus nule minēju. Es varēju nākt. uz pusdienām bez kāda iepriekšēja paziņojuma, un izsaucieni, ar kādiem tiku saņemts, liecināja, ka esmu gaidīts viesis, un tūdaļ tiku nosēdināts pie galda, vai, pareizāk sakot, pats nosēdos starp Nodjē un Mariju.

Pēc zināma laika tas, kas bija vienkāršs fakts, kļuva par tiesisku normu. Ja es ierados vēlāk, kad visi jau bija pie galda un mana vieta bija aizņemta, to uzurpējušam galda biedram ar atvainošanos tika dots mājiens, mana vieta tika atbrīvota man, bet viņam, kuru es biju padzinis, bija jāapskatās, kur palikt.