Aleksandrs Dimā (tēvs ) - DĀMA AR SAMTA APKAKLI

Nodjē toreiz apgalvoja, ka es viņam esot lielisks atradums, tāpēc ka es atbrīvoju no pienākuma sarunāties. Bet ja nu arī viņam es biju atradums, tad pārējiem es biju tikai zaudējums. Nodjē bija vislielākais sarunu mākslinieks pasaulē. Ar manām runas dāvanām varēja darīt visu to, ko dara ar uguni, lai tā uzliesmotu: tas varēja iededzināt, uzkurināt, iemest tajās degvielu, kas liek sprēgāt asprātības dzirkstīm — tāpat kā sprēgā dzirkstis kalēja smēdē. Un tomēr tā bija tikai dedzība, tā bija aizrautība un tā bija jaunība, bet viņā nebija nekā no tās mīļās labsirdības, tās neizsakāmās burvības un cēlā smalkuma, kurā kā izstieptā tīklā putnu ķērājs saķer visus: gan lielos, gan mazos putnus. Nē, tas neizklausījās pēc Nodjē. Es biju tikai vietas izpildītājs, ar kuru apmierinājās, tas arī viss.

Dažreiz es iespītējos, negribēju runāt, bet man atsakoties, tā kā mēs bijām Nodjē mājā, vajadzēja runāt viņam pašam. Tad klausījās visi: pieaugušie un pat bērni. Tas bija Valters Skots un Pero vienā personā, tas bija zinātnieks cīņā ar dzejnieku un atmiņa cīņā ar iztēli.

Jāpiebilst, ka ne tikai prieks bija viņā klausīties, patīkami bija arī viņā noskatīties. Viņa slaidais, sausnējais stāvs, garās, vājās un bālās rokas, viņa skumjas labsirdības apdvestā seja, tas viss harmonēja ar viņa mazliet stiepto valodu, kurā dažu toņu modulācijās bija saklausāms provincieša akcents, no kura Nodjē nekad netika vaļā. O, tad viņa stāstījums kļuva neizsmeļams, vienmēr t iri bija kas jauns un bez kādas atkārtošanās. Laiks, telpa, vēsture dabas zinātnes Nodjē bija Fortunatova soma, no kuras Pēteris Šlēmīls grāba pilnām saujām. Viņš pazina vai visu pasauli: Dantonu, Šarloti Kordē, Gustavu III, Kaliostro, Piju IV, Katrīnu II un Fridrihu Lielo. Ko vēl lai saku? Kā grāfs Sentžermēns un taratantaleo viņš bija bijis klāt pie pasaules radīšanas un pārvērstos veidos gājis cauri gadu simteņiem. Attiecībā uz šīm pārvērtībām viņam bija sava visai asprātīga teorija.

Pēc Nodjē uzskata sapņi nebija nekas cits kā atmiņas no tām dienām, kas nodzīvotas uz kādas citas planētas, tātad — visa bijušā atcere. Pēc viņa domām visfantastiskākie sapņi bija saistīti ar piedzīvojumiem, kas reiz norisinājušies uz Saturna, Venēras vai Merkura, un sevišķi dīvainie sapņu tēli nebija nekas cits kā to būtņu ēnas, kas iespiedušās mūsu nemirstīgās dvēseles atmiņā. Pirmo reizi apmeklēdams Botāniskā dārza Izrakteņu muzeju, viņš izbrīnā iesaucies, atrazdams tur dzīvniekus, kurus esot redzējis Deukaliona un Pirras ūdensplūdu laikā, un dažreiz viņš neviļus atzinās, ka, redzēdams Tempļa bruņinieku tiekšanos pēc virskundzības pār pasauli, viņš esot ieteicis Zakam Molē apvaldīt savu godkārību. Tā neesot bijusi viņa vaina, ka Jēzus Kristus ticis krustā sists: viņš vienīgais starp tā klausītājiem esot to brīdinājis par Pilāta ļaunajiem nolūkiem attiecībā uz Kristu. Bet visbiežāk Nodjē bija gadījies sastapties ar Mūžīgo žīdu: pirmo reizi Romā, Gregora VII laikā, otru reizi Parīzē Sv.Bērtuļa dienas priekšvakarā un pēdējo reizi Vjennā, Dofinas provincē, par ko viņam esot vērtīgi dokumenti. Šinī sakarībā viņam esot izdevies atspēkot kādu maldīgu uzskatu, pie kura turējušies zinātnieki un dzejnieki, it īpaši Edgars Kvinē: nevis Ahasvērs bijis šā piecu grašu vīra vērts, bet gan Izāks Lakedems, jo Ahasvērs esot pa pusei grieķu, pa pusei latīņu vārds. To Nodjē varēja noteikti apgalvot, jo šādu informāciju bija dzirdējis tieši no šā cilvēka mutes. No politikas, filozofijas un teikām viņš pārgāja uz dabas zinībām. O, cik tālu šinī zinātnē Nodjē atstāja aiz sevis Hērodotu, Pliniju, Marko Polo, Bifonu un Lasipedu! Viņš pazina tādus zirnekļus, ar kuriem salīdzinot, Pelisona zirneklis bija tīrais nieks, viņš bija sastapis reptiļus, kuru priekšā Me,tuzāls bija tikai bērns un, beidzot viņam bija sakari ar kaimaniem, ar kuru salīdzināts krokodils bija tikai ķirzaka.

mirkli parādījās pie griestu velves, nolaidās par virvi lejā un nosēdās uz lampas, kas tūdaļ sāka tumst, uzdzirkstīja un nodzisa.

Priesteris palika gluži tumsā. Viņš saprata, ka šis mēģinājums ir jāatkārto, izvēloties notikuma vietai tuvāku slēpni.

Un tās bija viegli izdarāms: tai vietā, lai nosēstos biktskrēslā, kas atradās lampai pretī esošā baznīcas pusē, vienkārši vajadzēja izvēlēties biktskrēslu, kas no tā atradās tikai dažu soļu attālumā.

Nākamajā dienā viss tika izdarīts tāpat kā iepriekš; tikai priesteris pārmainīja biktskrēslus un apbruņojās ar segtu laternu.

Līdz pusnaktij bija tas pats miers, tas pats klusums un lampa tikpat godīgi izpildīja savu pienākumu. Bet līdz ar pulksteņa pēdējo sitienu pusnaktī atskanēja tāda pati brakšķēšana kā vakar. Bet tā kā brakšķēšana notika tikai četrus soļus no biktskrēslā, priestera acis tūdaļ varēja saskatīt vietu, no kurienes nāca troksnis, un tā bija — bruņinieka kaps.

Ar cilni greznotā plāksne, kas sedza kapu, lēnām pacēlās, un caur kapa iežogojumu priesteris redzēja izlienam zirnekli pūdeļa resnumā ar olekti garām kājām un apaugušu ar sprīdi garu vilnu. Bez kādas steigas un nemaz nemeklēdams ceļu, kuru tas, acīmredzot, labi pazina, zirneklis tūdaļ sāka līst gar kolonnu uz augšu, pārskrēja pāri karnīzei, nolaidās pa virvi lejā un nonācis pie mērķa sāka dzert eļļu no lampas, kas nodzisa.

Bet nu priesteris ņēma palīgā savu laternu un lika tās gaismai krist uz bruņinieka kapu.

Viņš ieraudzīja, ka radījums, kas kapu turēja pusvirus, bija krupis jūras bruņurupuča lielumā. Piepūzdamies viņš pacēla kapakmeni un tā pavēra izeju zirneklim, kas devās izpumpēt eļļu, un atgriezās, lai dalītos ar savu kompanjonu.

Jau simtiem gadu abi bija dzīvojuši šinī kapā un dzīvotu tur, varbūt, vēl šodien, ja nejaušs gadījums nebūtu atklājis priesterim, ka viņa baznīcā ir kāds zaglis.

Nākamā dienā priesteris dabūja palīgus, kaps tika atvērts un kukainis līdz ar rāpuli tika nogalināti, bet viņu līķi pakārti pie baznīcas griestiem par pierādījumu šim savādajam notikumam.

Vispirms jau šis pats zemnieks, kas par šo notikumu pastāstīja Nodjē, bija bijis viens no tiem, kurus priesteris bija aicinājis talkā nogalināt abus kapa iemītniekus un galdabiedrus. Viņš esot ņēmis priekšā krupi, pie kam viens piliens no šā riebīgā rāpuļa asinīm tam iešļācies acī un padarījis to aklu. b i

No tā laika viņš kļuvis vienacis.

Nodjē šie nostāsti par krupjiem ar to vien neaprobežojās; šā dzīvnieka ilgais mūžs bija kaut kas mistisks, kas kairināja Nodjē iztēli. Viņš zināja visus nostāstus par simtgadīgiem vai pat tūkštošgadīgiem krupjiem, par visiem šiem rāpuļiem, kas atrasti akmeņos un koku dobumos, sākot ar to eksemplāru, kuru 1756.gadā tēlnieks Leprins Eretvijā atrada ieslēgtu cietā akmens slānī, un beidzot ar krupi, kuru Herisfans 1771.gadā ieslēdza ģipša lējumā un 1774.gadā atrada to vēl spirgtu un veselu.

Ja Nodjē dažs labs jautāja, no kā šie nabaga cietumnieki ir pārtikuši, viņš atbildēja, ka tiem jau bijusi viņu āda. Nodjē bija novērojis kādu mazu krupīti dendiju, kā tas vienas ziemas laikā sešas reizes metis ādu, ik reizi aprīdams veco. Bija zināmi gadījumi, kad šie dzīvnieki, tā sakot, no pasaules radīšanas bijuši ieslēgti pirmatnējās akmens slāņu formācijās kā, piemēram, krupis, kuru atrada Gotlandē — Bursvičas akmeņlauztuvēs.

Totālā inerce, kādā tie atradās, dzīvības pārtraukšana temperatūrā, kas neatļāva nekādu sadalīšanos un kas vides mitruma dēļ neprasīja nekādu spēka patēriņa izlīdzinājumu, jo vides mitrums saglabāja dzīvnieku un neļāva tam iet bojā sausuma dēļ.