Aleksandrs Dimā (tēvs ) - DĀMA AR SAMTA APKAKLI

Nodjē pārliecībai tie bija pietiekami iemesli, kas balstījās tiklab uz ticību, kā uz zinātni. Nodjē raksturā bija kaut kas kautri pazemīgs un viņam piemita zināmas tieksmes sevi arvien nostādīt zemāk, kas viņu tuvināja visiem neatzītajiem un pazemīgajiem. Kā bibliofils viņš bibliotēkās no grāmatu lūžņas izvilka vēl neatzītus šedevrus. Kā filantrops viņš sameklēja starp dzīvajiem nepazīstamus dzejniekus, kurus tad izveda atklātībā un aizveda līdz slavas spožumam.

Viņš bija gatavs sacelties pret katru spaidu, pret katru netaisnību; pēc viņa domām pat nabaga krupim tika nodarīta netaisnība, jo ļaudis vai nu nezināja, vai arī negribēja atzīt krupja labos tikumus. Ka krupis varēja būt labs draugs, to Nodjē jau bija pierādījis ar nostāstu par krupja un zirnekļa biedriskumu, un vārda pilnā nozīmē viņš to vēl desmitām reižu pierādīja, atstāstīdams kādu citu, ne mazāk fantastisku stāstu par krupi un ķirzaku.

Krupis bija ne tik vien labs biedrs, bet arī labs tēvs un labs laulāts draugs. Palīdzēdams savai sievai kā akušers, krupis visiem precētiem vīriem varēja pasniegt pirmās saskaņotas laulības kopdzīves stundas, piestiprinādams savas ģimenes oliņas pie savām pakaļkājām, vai, nēsādams tās uz savas muguras, viņš sniedza ikvienai ģimenes galvai pirmmācību tēva pienākumu pildīšanā. Kas attiecas uz siekalām, ko krupis izšļāc, kad viņu moca, tad Nodjē apgalvoja, ka tas esot visnevainīgākais šķidrums pasaulē un viņš to uzskatot par labāku nekā viņam pazīstamo kritiķu spļāvieni.

Tas nebija tāpēc, ka šie kritiķi nebūtu tikuši uzņemti viņa mājā kā visi citi un pat labi uzņemti, bet pamazām tie paši sāka atrauties, viņi nejutās ērti šinī labvēlības atmosfērā, kura valdīja Arsenālā un kurā zobgalības

,boV

pavīdēja tāpat, kā skaistā Florences vai Nicas naktī pavīd spīdoši vagulīši, tas ir, pamirdz un tūdaļ nodziest.

Šādi sarunājoties, beidzās pusdienas, kurās visi notikumi, izņemot sāls trauka apgāšanu un klaipa nolikšanu ačgārni, tika uzņemti no filozofiskā viedokļa. Tad padeva kafiju. Nodjē patiesībā bija sibarīts un visos sīkumos izprata to jūteklisko baudsajūtu, kas starp deserta sākumu un beigām nepieļauj nekādas pārvietošanās vai traucēšanu. Šādu aziātisku baudu brīžos Nodjē kundze piecēlās un gāja aizdegt sveces salonā. Tad es, kas kafijas dzeršanā nepiedalījos, bieži gāju viņai līdzi. Mans lielais augums viņai lieti noderēja, lai varētu aizdegt lustru, nepakāpjoties uz krēsliem.

Tad salons kļuva gaišs, jo līdz pusdienām un pārējās dienās viesus pieņēma tikai Nodjē kundze guļamistabā. Apgaismotajā salonā bija redzams balts panelis ar Ludviķa XV laika griezumiem, visvienkāršākās mēbeles — dīvāns un divpadsmit krēsli, kas apvilkti ar sarkanu kašmiru, tādas pašas krāsas aizkari, Indriķa IV statuja, Igo krūšutēls, Nodjē portrets un Reņjē Alpu ainava.

Piecas minūtes pēc uguns iedegšanas šinī salonā ienāca viesi. Kā pēdējais nāca Nodjē, atbalstīdamies vai nu uz Doza, Biksio, Frānsisa Vēja, vai arī uz manu roku, pie kam viņš vienmēr stenēja un vaidēja, it kā tam būtu klāt pēdējā stundiņa. Tad viņš vai nu nosēdās lielajā lēnkrēslā pa labi no kamīna, kājas izstiepdams un rokas nolaizdams, vai apstājās pie paša kamīna, kājas pret uguni, bet muguru ēnā.

Kad viņš apsēdās lēnkrēslā, viss bija pagalam. Iegrimis tanī svētlaimības stāvoklī, ko rada kafija, Nodjē patmīlīgi tīksminājās pats ar sevi un klusēdams sekoja savu iedomu tēliem. Bet ja viņš atspiedās pret kamīnu, notika pavisam kas cits: tad viņš sāka stāstīt un visi citi apklusa.

Ritin rita kāds no tiem brīnišķīgajiem stāstiem par viņa jaunības dienām, kas vai nu atgādināja kādu Longa romānu, vai Teokrita idilli, vai atkal līdzinājās revolūcijas laika smagai drāmai, kas norisinājās Vandejas kaujas laukos vai arī Revolūcijas laukumā, un dažreiz atkal pievienojās kādai noslēpumainai sazvērestībai, kuras iniciatori bija Kadāls, Udē vai Staps un Lahori.

Tie, kas ienāca, klusu pamāja sveicienu un apsēdās kādā lēnkrēslā vai atspiedās pret paneli.

Kā jau visam, arī stāstījumam pienāca beigas. Neviens neaplaudēja, kā neaplaudē strauta čalošanai vai putna dziesmai, bet kad norima strauta čalošana un apklusa putna dziesma, vēl turpināja klausīties.

Tad Marija, ne vārda neteikusi, nosēdās pie klavierēm, un pēkšņi, kā mirdzošs raķešu kūlis, kas ievada lielisku uguņošanu, gaisā aizlidoja skaņu brāzma.

Tad kāršu spēlmaņi, novietojušies attālāk, sāka spēlēt kārtis. Nodjē ilgu laiku spēlēja tikai batailu. Tā bija viņa iemīļotā spēle, kurā, kā viņš domāja, tam nav pretinieka. Beidzot viņš tomēr padevās laika prasībām un sāka spēlēt ekartē.

Marija dziedāja gan Lamartina, gan manus, gan arī Igo skaistos tekstus,' kuriem pati bija komponējusi mūziku. Tad pēc visām šīm, vienmēr pārāk īsām, bet brīnišķīgajām melodijām pēkšņi atskanēja kontrdansa ritornele. Katrs kavalieris steidzās pie savas dāmas un sākās deja.

Brīnišķīga deja, kuru vadīja tikai Marija, jo, izsizdama uz klavieru taustiņiem ātrās pasāžas, tā pameta pa vārdam katram, kas tai tuvojās, pie katra traverse, pie katras maine des dames un chasse-croisse. No šā brīža Nodjē, visu aizmirsts, pazuda, jo viņš nebija no tiem despotiskajiem mājastēviem, kuru klātbūtni jūt un kuru tuvošanos nejauž. Nodjē vēl bija veco laiku mājastēvs, kas noiet sāūis, lai dotu vietu viesim, pats palikdams laipns un gandrīz vai sievišķīgi maigs.

Tad Nodjē, sākumā nozuzdams tikai uz brīdi, drīz vien pazuda pavisam. Viņš agri gāja gulēt vai, pareizāk sakot, viņu agri apguldīja. Par to gādāja Nodjē kundze.

Ziemā viņa pirmā aizgāja no salona, tad dažreiz, kad virtuvē vairs nebija uguns, redzēja ienesam sildītāju, piepildām to un aiznesam uz guļamistabu. Nodjē sekoja sildītājam, un ar to viss bija galā.

Desmit minūtes vēlāk Nodjē kundze atgriezās. Nodjē bija apguldīts un aizmiga, klausoties savas meitas dziesmās, dejotāju smieklos un viņu kāju dipoņā.

Kādudien mēs atradām Nodjē vēl pazemīgāku nekā parasti. Šoreiz viņš bija sakaunējies un apjucis. Mēs ar bažām jautājām, kas ar viņu noticis. Nodjē bija iecelts par Akadēmijas locekli. Viņš pazemīgi atvainojās man un Igo, bet šoreiz tā nebija viņa vaina. Akadēmija bija iecēlusi Nodjē par savu locekli, kad viņš to vismazāk gaidīja.

Nodjē, kurš viens pats bija tik gudrs kā visi pārējie akadēmiķi kopā, sāka akmeni pēc akmeņa nojaukt Akadēmisko Vārdnīcu. Viņš stāstīja, ka viens no nemirstīgajiem, kuram bija uzdots pastāstīt par kreveti, kādudien, vēlēdamies zināt viņa domas, parādīja uzrakstīto šķirkli, kas bija ietverts sekojošā definīcijā:

„Krevete, maza sarkana zivtiņa, kas peld ačgārni."

— Jūsu definīcijā, — atbildēja Nodjē, — ir tikai viena kļūda: pirmkārt krevete nav nemaz zivs, otrkārt, tā nav sarkana un, treškārt, tā nepeld ačgārni… Viss pārējais ir pareizi.

Es aizmirsu pateikt, ka pa šo laiku Marija bija apprecējusies un kļuvusi Mesnē kundze; bet šīs laulības Arsenāla dzīvē neienesa nekādas pārmaiņas. Zils Mesnē bija mūsu draugs: jau ilgu laiku viņš nāca mājā un beidzot, lai nebūtu jānāk, apmetās tajā uz dzīvi. Tas bija viss.

Tomēr es kļūdījos, kaut kas bija ticis upurēts: Nodjē pārdeva savu bibliotēku. Viņš gan mīlēja savas grāmatas, bet vēl vairāk Mariju.

Bez tam vēl jāpiebilst, ka neviens tā neprata pacelt grāmatas labo slavu kā Nodjē. Ja viņš gribēja pārdot vai ieteikt pārdošanai grāmatu, Nodjē to saslavināja kādā rakstā. Un jau ar to vien, ko viņš tanī atrada, grāmata kļuva pa retu eksemplāru. Man nāk prātā gadījums ar kādu sējumu. Nodjē kā lietpratējs apstrīdēja šā izdevuma identitāti un pierādīja, ka tas ticis iespiests kolonijās. Grāmatas cena bija pieci franki, bet pacēlās līdz trīssimt frankiem.