Aleksandrs Dimā (tēvs ) - DĀMA AR SAMTA APKAKLI

Viņš spēlēja basu, kas bija daudz lielāka par to; pieķēries instrumentam, tas it kā rāpoja gar to uz augšu un leju — kā ķirzaka ap ķirbi. No šīs harmonisko skaņu plūsmas, kas kā pērļu kaskāde strāvoja no Eiterpes pirkstiem, Hofmanis bija smēlis to burvju dziru, kas viņu padarīja par mūziķi.

Lūk, tāpēc krustmāte Sofija, kā jau esam minējuši, bija viena no visjaukākajām Hofmaņa atmiņām. Bet to pavisam nevar teikt par viņa krusttēvu. Mātes slimība un tēva nāve bija to novedusi šā krusttēva aizgādniecībā.

Tas bija cilvēks tikpat akurāts, cik Hofmanis bija nekārtīgs; tikpat nosvērts, cik nabaga Hofmanis bija savdabīgi impulsīvs; cilvēks, kura akurātība un kārtības mīlestība pastāvīgi karoja ar brāļadēlu, bet tikpat nesekmīgi, kā Kārļa V prāts cīnījās ar pulksteņa mehānismu: krusttēvs varēja darīt, ko gribēja, pulkstenis vienmēr .;ita ne tā, kā viņš to vēlējās, bet kā tas patika viņa brāļadēlam.

Patiesību sakot, šis Hofmaņa krusttēvs, par spīti viņa kārtības mīlestībai, nemaz nebija tik liels mākslas un iztēles ienaidnieks; viņš pat samierinājās ar mūziku, dzeju un glezniecību, bet apgalvoja, ka prātīgs cilvēks ar šādām iedvesmes lietām var nodarboties tikai pēc pusdienām, lai veicinātu gremošanu. Šim uzskatam viņš bija pieskaņojis Hofmaņa dzīvesveidu: tik un tik stundas miega, tik un tik stundas jurisprudences studijām, tik un tik stundas atpūtai, mūzikai, glezniecībai un dzejai.

Hofmanis būtu gribējis to visu pārkārtot un nolikt: tik un tik minūtes studiju darbam, tik un tik mūzikai, glezniecībai un dzejai, bet Hofmanis nebija noteicējs. Tā, lūk, viss beidzās ar to, ka Hofmanim atriebās ir krusttēvs, ir advokatūra; kādā jaukā dienā viņš aizbēga no Kēnigsbergas ar dažiem dālderiem ķešā un nonāca Heidelsbergā, kur uz īsu brīdi apstājās, bet ilgi nevarēja palikt tā iemesla dēļ, ka teātrī bija ļoti slikts orķestris.

No Heidelbergas viņš devās uz Manheimu. Šis pilsētas teātris, kura tuvumā, kā mēs redzējām, viņš bija apmeties, skaitījās līdzvērtīgs Francijas un Itālijas liriskajām skatuvēm. Es saku Francijas un Itālijas, jo nevajag aizmirst, ka piecus vai sešus gadus pirms tā laika, kurā norisinās mūsu stāsts, Karaliskajā mūzikas akadēmijā tika izcīnīta nikna cīņa starp Gluku un Pičinnī.

Un tā, lūk, Hofmanis bija apmeties Manheimā, kur dzīvoja blakus teātrim un pārtika no sava dzejnieka, mūziķa un gleznotāja darba ienākumiem, kuriem pievienoja vēl pa dukātam, ko tam pa reizei atsūtīja viņa labā māmiņa, līdz tam laikam, kamēr mēs, izlietodami Klibā velna tiesības, pacēlām istabas griestus, lai parādītu to mūsu lasītājiem mirklī, kad viņš, piespiedies pie sienas un tikko elpodams, nekustīgi stāvēja aiz sava loga aizkariem un kā sastindzis vēroja jezuītu baznīcas ieeju.

Tanī brīdī, kad dažas personas, iznākdamas no jezuītu baznīcas, kaut gan dievvārdi bija vēl tikai pusē, vislielākā mērā saistīja Hofmaņa uzmanību, pie durvīm pieklauvēja. Jaunais cilvēks, nepacietīgi piecirzdams kāju, papurināja galvu, bet neatbildēja.

Klauvējiens skanēja pa otram lāgam. ; Skatiens, kurā uzliesmoja dusmu zibens, gribēja vai satriekt traucētāju aiz durvīm.

Kāds klauvēja trešo reizi.

Šoreiz jaunais cilvēks palika pilnīgi klusu; viņš acīmredzot bija nolēmis neatvērt.

Bet apmeklētājs, pātraucis klauvēšanu, nosauca vienu no Hofmaņa vārdiem.

— Teodor, — viņš teica.

— Ak, tas esi tu, Cakarij Verner, — nomurmināja Hofmanis.

— Jā, tas esmu es, vai tu negribi, ka tevi traucē?

— Nē, pagaidi!

Hofmanis atvēra durvis. Ienāca mazliet apjucis, bāls, sausnējs un gašmatains, liela auguma jauneklis, kurš varēja būt trīs vai četrus gadus vecāks par Hofmani.

Brīdī, kad durvis atdarījās, viņš uzlika tam roku uz pleca, un noskūpstīja uz pieres, kā to būtu varējis darīt vacākais brālis vai tēvs.

Un patiesi, viņš Hofmanim bija tikpat kā brālis. Dzimis tanī pašā mājā, Cakarijs Verners, nākamais „Mārtiņa Lutera", ,,24.februāra", „Maltiešu krusta" un „Atillas" autors, bija uzaudzis savas un Hofmaņa mātes aizgādībā.

Abas mātes, slimodamas ar nervu lēkmēm, kas beidzās ar ārprātu, bija nodevušas mantojumā šo slimību, kaut arī pavājinātā veidā, saviem bērniem. Un tā Hofmanim izpaudās neapvaldītā fantāzijā, bet Cakarijam — melanholiskā noskaņojumā.

Cakarija māte bija pārliecināta, ka viņai, gandrīz vai tāpat kā Svētajai Jaunavai, ir uzticēta kāda dievišķa misija. Viņas bērnam, viņas Cakarijam vajadzēja kļūt par jaunu Kristu un nākamajam Zīlo, kā tas svētajos rakstos apsolīts.

Kamēr mazais gulēja, viņa pina rudzupuķu vainadziņus, ar kuriem apvija tā pieri; tad viņa nometās ceļos pie bērna un klusā, melodiskā balsī dziedāja visskaistākās Lutera dziesmas, pie katra panta cerēdama, ka rudzupuķu vainadziņš pārvērtīsies par mirdzošu Oreolu.

Abi puisēni tika uzaudzināti kopā; tieši tāpēc, ka Cakarijs dzīvoja Heidelbergā, kur viņš studēja, Hofmanis, aizbēgdams no krusttēva, bija devies turp; savukārt arī Cakarijs, atmaksādams draudzību, bija atstājis Heidelbergu un sekojis Hofmanim uz Manheimu, kad tas bija devies turp, meklēdams labāku mūziku nekā bija Heidelbergā.

Beidzot, satiekoties Manheimā, tālu no mīļo māšu aizgādības, abiem jaunekļiem bija iepaticies ceļot, jo Vācijā tas ir katras audzināšanas

nepieciešams papildinājums. Tad viņi izdomāja apmeklēt Parīzi: Verners, lai redzētu to īpato atmosfēru, kāda valdīja Francijas galvaspilsētā terora laikā, līdz kuram tā pašreiz bija nonākusi, bet Hofmanis, lai salīdzinātu franču mūziku ar itāļu mūziku un, it īpaši, lai iepazītos ar Franču operas inscenējuma veidiem un dekoratīvo mākslu, jo Hofmanim jau tanī laikā bija kāds sapnis, kuru tas loloja visu mūžu, — kļūt par teātra direktoru.

Verners, kurš, kaut gan kristīgā garā audzināts, pēc sava rakstura bija brīvdomātājs, cerēja izmantot pēc patikšanas to savdabīgo tikumisko vaļību, kura tur valdīja 1793.gadā un kuru tam kāds draugs, kas nesen bija atgriezies no Parīzes, bija iztēlojis tik pievilcīgās krāsās, ka šis tēlojums mūsu kaislīgajam studentam galīgi sagrozīja galvu.

Hofmanis atkal cerēja apskatīt muzejus, par kuriem tas bija dzirdējis ļoti daudz, lai tad pa savam paradumam salīdzinātu itāļu gleznotāju darbus ar vācu meistariem.

Lai kādi bija pārējie, slepenie motīvi, kas skubināja mūsu jaunekļus, vēlēšanās apmeklēt Franciju abiem bija vienādi stipra.

Lai šo vēlēšanos īstenotu, viņiem trūka tikai viens — nauda. Bet savādu apstākļu sagadīšanās dēļ gadījumam bija labpaticis iekārtot tā, ka Cakarijs un Hofmanis vienā dienā saņēma no savām mātēm katrs piecus zelta dukātus.

Desmit zelta dukātu kopā bija gandrīz vai divi simti livru, kas bija smuka summiņa diviem studentiem, kuri bija paraduši dzīvot pilnā pansijā par pieciem dālderiem mēnesī. Tomēr nodomātajam lielajam ceļojumam ar šo naudu bija vēl par maz.

Beidzot abiem jaunekļiem radās kāda ideja, un tā kā šī doma bija radusies abiem vienlaikus, viņi to uzskatīja par iedvesmu no debesīm.

Šī ideja bija — iet uz spēļu namu un katram riskēt ar viņa pieciem dukātiem:

Ar desmit dukātiem nekas nebija iesākams, bet, riskējot ar šiem desmit dukātiem, varēja iegūt tādu summu, lai apceļotu visu pasauli.

Domāts — darīts: peldu sezona jau tuvojās, sākot ar pirmo maiju spēļu nami bija atvērti, un Hofmanis ar Verneru iegriezās vienā no tiem.