Aleksandrs Dimā (tēvs ) - DĀMA AR SAMTA APKAKLI

Un sirmgalvi uz vienu mirkli pārņēma svētlaimes sajūta; likās — viss viņa stāvs nodrebēja bezgalīgā līksmē, it kā dienvidsaules plūsma, izlīdama par tā galvu, strāvotu no viņa kailās pieres uz pleciem un no pleciem pār visu ķermeni.

Hofmanis netraucēja viņa ekstāzē, bet izmantoja šo izdevību, lai pamestu skatienu visapkārt, arvien vēl cerēdams ieraudzīt Antoniju.

Bet durvis bija aizdarītas un nekur aiz tām nedzirdēja ne mazākā troksnīša, kas norādītu uz kādas dzīvas būtes klātbūtni.

Viņam no jauna vajadzēja pievērsties maestro Gotlībam, kura ekstāze pamazām jau sāka pāriet un kurš beidzot atsvabinājās no tās, viegli nodrebinādamies.

— Brrr! nu ko jūs teiksit, jaunais cilvēk?

Hofmanis nodrebēja.

— Teikšu, ka es esmu mūziķis un ka esmu ieradies pēc mana drauga Cakarija Vernera ieteikuma, jo viņš man daudz stāstīja par jūsu labvēlību pret jaunatni.

— Ā, jūs esat mūziķis!

Gotlībs saslējās, pacēla galvu un, to atpakaļ atmetis, caur brillēm, kas acumirklī bija noslīdējušas uz viņa degungalu, vēroja Hofmani.

— Jā, jā, — viņš piebilda, — mūziķa galva, mūziķa piere, mūziķa skatiens, bet kas jūs esat — komponists vai instrumentālists?

— Abi kopā, maestro Gotlīb.

— Abi kopā, — noteica maestro, — abi kopā. Viņi visu var, ak, šie jaunie ļaudis! Vajag visu viena cilvēka mūžu, divu, triju cilvēku mūžu, lai kļūtu viens vai otrs! Bet viņi ir — abi kopā.

Viņš pacēla rokas pret debesīm un apsviedās riņķī uz savas klibās kājas, kas izskatījās tā, it kā viņš gribētu ieurbties parketā.

Tad, pabeidzis šo pirueti, viņš apstājās Hofmaņa priekšā.

— Nu, palūkosim, jaunais augstprāti, ko jūs esat radījis kompozīcijā?

— Gan sonātes, gan korāļus, gan kvintetus.

— Nu, protams, sonātes pēc Sebastiāna Baha, korāļus pēc Pergolesi un kvintetes pēc Franča Jozefa Haidna paraugiem. Ak, jaunība, jaunība!

Tad ar dziļu līdzjūtību turpināja.

— Un kā instrumentālists kādu instrumentu jūs spēlējat?

— Pa druskai visus, sākot ar stabuli un beidzot ar klavesīnu; sākot ar vioJ d'amur un beidzot ar teorbi, bet mans visvairāk iemīļotais instruments ir vijole.

— Vai patiesi! — zobgalīgi iesaucās maestro Gotlībs. — Vai patiesi jūs esat parādījis šo godu vijolei! Goda vārds, viņa, šī nabaga vijole, var būt laimīga. Bet nelaimīgais! — iesaucās viņš, traukdamies pie Hofmaņa un palēkdamies uz vienas kājas, lai paātrinātu soļus, — vai jūs zināt, kas ir vijole? Vijole! — un maestro Gotlībs nobalansēja savu ķermeni uz tās kājas, par kuru jau runājām, bet otra palika gaisā karājoties, kā dzērvei, — vijole! — tā taču ir visgrūtākais instruments. Kad sātans jau visu bija izgudrojis, tad viņš cilvēkam par lāstu vēl izgudroja vijoli un ar vijoli tas ir pazudinājis vairāk dvēseļu nekā ar visiem septiņiem nāves grēkiem kopā.

Vienīgi Tartīni ir nemirstīgs; Tartīni, mans maestro, mans varonis, dievišķīgais Tartīni! Vienīgi tikai viņš vijoļu spēlē ir sasniedzis visaugstāko pilnību, bet arī tikai viņš zina, ko tam ir maksājis šinī pasaulē un

viņpasaulē tas, ka viņš veselu nakti ir spēlējis velna vijoli un paturējis sev viņa lociņu.

Vijole, ak vijole! Vai jūs zināt, nelaimīgais profān, ka šis instruments zem savas vienkāršās, gandrīz vai nabadzīgās ārienes slēpj tik daudz neizsmeļamu harmonijas bagātību, cik vien cilvēkam ir iespējams dzert no dievišķīgā kausa. Vai jūs esat studējis šo koku, šīs stīgas, šo lociņu, šos sarus, īpaši sarus? Vai jūs ar saviem pirkstiem domājat savaldīt un apvienot to visbrīnišķīgāko, kas nu jau divus gadu simteņus spītē vismācītāko pūliņiem; instrumentu, kas viņu pirkstos žēlojas, raud, sūdzas, bet kas ir dziedājis vienīgi zem mana nemirstīgā skolotāja Tartīni pirkstu pieskāriena.

Kad jūs pirmo reizi ņēmāt vijoli rokā, vai jūs, jaunais cilvēk, arī padomājāt, ko jūs darāt? Bet jūs neesat pirmais, — piebilda maestro Gotlībs, dziļi nopūzdamies, — un nebūsit arī pēdējais, ko vijole ir pazudinājusi. Vijole — mūžīgā kārdinātāja! Tāpat kā jūs, viņi reiz ticēja savam aicinājumam un ir beiguši savu mūžu kā čīgātāji; tagad nu jūs arī gribat palielināt šo nelaimīgo pūli, kurš ir tik liels, tik nederīgs sabiedrībai un kurā cits citu neieredz ne acu galā.

Tad pēkšņi bez kāda ievada paķēris vijoli un lociņu, kā paukošanas skolotājs paķer rapieri, viņš tos pasniedza Hofmanim.

— Nu, labi, — tas piebilda ar nicīgu skatienu, — nospēlējiet man kaut ko, tad es jums pateikšu, kur jūs esat, un ja vēl būs laika atkāpties no bezdibeņa, tad es jūs izglābšu, kā jau izglābu nabaga Cakariju Verneru. Viņš arī spēlēja vijoli, viņš to spēlēja ar niknumu, ar traku niknumu, cerēdams sagaidīt brīnumu, bet es tam atdarīju acis. Tad viņš sasita vijoli gabalos un iekurināja ar tiem krāsni. Pēc tam es iespiedu viņam rokās basu un tā viņu nomierināja. Uz šā instrumenta viņa garajiem, kaulainajiem pirkstiem bija pietiekami daudz telpas. No sākuma viņš tos trenca ar desmit jūdžu ātrumu stundā, bet tagad, tagad viņš spēlē basu pietiekami labi, lai nospēlētu savam tēvocim svētku apsveikumu, kurpretī ar savu vijoles spēli viņš tādu būtu varējis nospēlēt vienīgi pašam velnam.

Nu, tad sāksim, jaunais cilvēk, sāksim, lūk, vijole, parādiet man, ko jūs varat!

Hofmanis paņēma vijoli un to apskatīja.

— Jā, jā, — ierunājās maestro Gotlībs, — jūs to pētāt tāpat, kā gardēdis pirms dzeršanas paosta vīnu. Aizkariet stīgu, tikai vienu stīgu, un ja auss jums nepasaka tā vārdu, kas vijoli ir būvējis, jūs neesat cienīgs to aizskart.

Hofmanis aizkāra stīgu, kas izdeva ilgu, drebošu skaņu.

— Liekas Antonio Stradivāri?

— Nav slikti teikts, bet no kura viņa dzīves posma? Palūkosim mazliet; no 1698. līdz 1728.gadam viņš ir uzbūvējis daudz vijoļu.

— Ah, šinī ziņā, — teica Hofmanis, — man jāatzīstas manā nemākulībā, man pat šķiet, ka ir neiespējami…

— Neiespējami! zaimotāj! neiespējami! nelaimīgais, tas ir tikpat, kā jūs man teiktu, ka nevar noteikt vīna vecumu pēc garšas.

Nu tad klausieties: tikpat neapšaubāmi, kā šodien ir 1793.gada 10.maijs, šī vijole ir būvēta ceļojuma laikā, kad nemirstīgais Antonio 1705.gadā devās no Kremonas uz Mantuju, kur tas atstāja darbnīcu savam pirmajam audzēknim. Un tā, lūk, es priecājos jums aizrādīt, ka tas instruments ir tikai trešās šķiras Stradivāri, bet tikai baidos, ka arī tas vēl būs daudz par labu tādam skolēnam kā jūs. Nu, tad sāciet reiz!

Hofmanis pielika vijoli pie pleca un, kaut gan sirds tam stipri pukstēja, iesāka spēlēt variācijas no „Dona Žuana" — „La ci darem Ja mano"

Maestro Gotlībs stāvēja viņa priekšā vienlaikus ar galvu un savas līkās kājas pirkstgalu sizdams takti. Jo ilgāk Hofmanis spēlēja, jo vairāk tas iejūsmojās, viņa acis mirdzēja, augšzobi iekodās apakšlūpā, kurai abā pusēs parādījās pāris zobu, kas parasti bija paslēpti, bet tagad izlīda kā kuiļa ilkņi. Beidzot pie kāda allegro, ko Hofmanis nospēlēja ar ievērības cienīgu sparu, maestro Gotlībs pamāja viņam ar galvu, kas jau izskatījās pēc atzinības.

Hofmanis nobeidza ar spalgu flaželeto, kas viņam šķita sevišķi spoža, bet kas nepavisam neapmierināja veco mūziķi, kurš briesmīgi saviebās.

Tomēr pamazām viņš viss atplauka un, uzsizdams jaunajam cilvēkam uz pleca, teica:

— Nu, lūk, nu, lūk, tas nav nemaz tik slikti, kā es domāju; kad jūs būsit aizmirsis visu, ko esat mācījies, kad jūs netaisīsit vairs šos kliedzošos flaželetus un lēkājošos vilcienus, no jums kaut kas varbūt vēl iznāks.