Aleksandrs Dimā (tēvs ) - DĀMA AR SAMTA APKAKLI

— Un tu samierinātos ar atlikuma zaudējumu?

— Bet uz vietas.

— Nu, labi, lai tas tev, mans mīļais Cakarij, nebūtu par kavēkli, — teica Hofmanis, pievezdams to pie kumodes, — lūk, tev pieci simti dālderu, brauc!

— Kā brauc? — iesaucās Verners. — Un tu?

— O, es vairs nebraukšu.

— Kā! Tu vairs nebrauksi?

— Nē, vismaz tagad ne.

— Bet kāpēc? Kāds tam iemesls? Kas tev neļauj braukt? Kas tevi tur še Manheimā?

Hofmanis žigli aizvilka draugu pie loga. Ļaudis sāka atstāt baznīcu, dievvārdi bija beigušies.

— Lūk, skaties, lūk, — viņš teica Verneram, norādīdams uz kādu ar pirkstu.

Un tiešām, — baznīcas ieejā parādījās nepazīstamā meitene, lēnām tā kāpa lejā pa kāpnēm, turēdama lūgšanas grāmatu piespiestu pie krūtīm, galvu noliekusi, kautra un sapņaina — kā Gētes Grietiņa.

— Vai tu redzi? — čukstēja Hofmanis. — Vai redzi?

— Protams, ka redzu.

— Nu, ko tu teiksi?

— Es teikšu, ka nav pasaulē tādas sievietes, kas to būtu vērta, ka viņas dēļ varētu upurēt ceļojumu uz Parīzi. Kaut arī tā būtu Antonija, Manheimas teātra jaunā kapelmeistara, vecā Gotlība Mura meita.

— Tātad tu viņu pazīsti?

— Pazīstu.

— Un tu pazīsti arī viņas tēvu?

— Viņš bija Frankfurtes teātra kapelmeistars.

— Vai tu varētu dot man pie viņa ieteikšanas vēstuli?

— Vislabāko.

— Tad sēdies še, Cakarij, un raksti!

Cakarijs apsēdās pie galda un rakstīja, ka, aizbraukdams uz Franciju, viņš ieteicot savu jauno draugu Teodoru Hofmani savam vecajam draugam Gotlībam Muram.

Hofmanis tikai deva Cakarijam laiku uzrakstīt vēstuli; tiklīdz tā bija parakstīta, viņš to paķēra, apkampa draugu un metās laukā no istabas.

— Viss velti, — pēdējo reizi nosauca tam pakaļ Cakarijs Verners, — tu redzēsi, ka nekāda sieviete, lai cik skaista viņa arī nebūtu, nepiespiedīs tevi aizmirst Parīzi.

Hofmanis gan vēl dzirdēja drauga vārdus, bet neuzskatīja pat par vajadzīgu apgriezties, lai tam kaut ar mājienu parādītu, vai viņš tam piekrīt, vai nē.

Kas attiecas uz Cakariju, tad tas mierīgi iebāza ķešā savus piecus simtus dālderu un, lai vairs neiekristu spēļu velna kārdināšanā, skrēja uz diližansu kantori tikpat ātri, cik steidzīgi Hofmanis devās uz vecā kapelmeistara māju.

Tieši tanī brīdī, kas Cakarijs Verners iekāpa Strasbūras diližansā, Hofmanis klauvēja pie maestro Gotlība Mura durvīm.

Hofmanim durvis atvēra pats kapelmeistars.

Kaut gan Hofmanis nekad vēl nebija redzējis maestro Gotlību, viņš tomēr to tūdaļ pazina.

Šis cilvēks, lai cik grotesks viņš izskatījās, nevarēja būt nekas cits kā artists un turklāt vēl liels artists.

Tas bija no piecdesmit pieciem līdz sešdesmit gadiem vecs, maza auguma večuks ar līku kāju, kas atgādināja viļķi. Un tomēr viņš nemaz tik ļoti nekliboja. Iedams, vai, pareizāk sakot, palēkdamies — šī lēkāšana lielā mērā atgādināja cielaviņās kustības — palēkdamies un steigdams pa priekšu visiem tiem, ko tas ielaida, viņš pa reizei apstājās un uz savas līkās kājas apsviedās riņķī, kas izskatījās tā, it kā viņš gribētu ieurbt zemē svārpstu. Tad kapelmeistars turpināja ceļu.

Viņam sekodams, Hofmanis to labi novēroja un uztvēra savā atmiņā vienu no tiem brīnišķīgajiem, fantastiskajiem portretiem, kādus tas mums savos darbos ir saglabājis vai veselu galeriju.

Sirmgalvim bija gudra un smalka entuziasta seja, kas klāta ar pergamen­tam līdzīgu ādu, kura bija izraibināta kā koraļļiem aprakstīta nošu lapa. Šinī savādajā sejā mirdzēja divas dzīvas acis, kuru asais skats tūdaļ bija pamanāms, jo vairāk tāpēc, ka brilles, kuras vecais valkāja un no kurām

nešķīrās, bija vai nu atbīdītas uz pieres, vai nolaistas uz paša degungala. Tikai tad, kad viņš, galvu pacēlis un iztālēm skatīdamies, spēlēja vijoli, tas lietoja šo optisko daiktu, kas likās viņam bija vairāk luksusa nekā nepieciešamības lieta.

Viņa kailo galvu pastāvīgi sedza melna cepurīte, kas bija kļuvusi par. viņa personas neatņemamu sastāvdaļu. Vai tā bija diena, vai nakts, maestro Gotlība apmeklētāji viņu vienmēr redzēja ar šo cepurīti galvā. Tikai izejot, viņš to apsedza ar nelielu parūku „a Ja Jean-Jaqyes", tā kā viņa palika pieplakusi starp galvaskausu un parūku. Pats par sevi saprotams, ka maestro Gotlībs nekad neinteresējās, ko saka ļaudis par viņa īsto matu cekulu, kas parādījās zem viņa liekajiem matiem, kad tie, būdami tuvākās attiecībās ar cepuri nekā ar galvu, to uzticīgi pavadīja viņas gaisa ceļojumos ik reizes, kad maestro Gotlībs kādu sveicināja.

Hofmanis palūkojās visapkārt, bet nevienu neredzēja un sekoja maestro Gotlībam turp, kur tas viņu veda.

Maestro apstājās lielā kabinetā, kas bija pieblīvēts ar partitūru grēdām un nošu lapām; uz kāda galda atradās desmit līdz divpadsmit vairāk vai mazāk izrotātas kastes, visas veidotas pēc tās formas, kurā neviens mūziķis nekad gan nekļūdīsies, proti, pēc vijoļu futrāļu formas.

Pašreiz maestro Gotlībs kārtoja notis Manheimas teātrim. Uz tā skatuves viņš gribēja mēģināt iestudēt itāļu operu — Čimarosas „Matrimonio segreto".

Kā Arlekīna koka zobens tam aiz jostas vai, pareizāk sakot, no aizpogātās bikšu ķešas rēgojās vijoles lociņš, aiz auss bija lepni aizsprausta zoss spalva, bet viņa pirksti bija notraipīti ar tinti.

Ar šiem pirkstiem viņš saņēma vēstuli, kuru pasniedza Hofmanis; uzmetis skatienu adresei, kapelmeistars tūdaļ pazina rokrakstu un teica:

— Ā, Cakarijs Verners, dzejnieks, īsts dzejnieks, bet spēlmanis.

Tad, it kā šī īpašība kaut cik atsvērtu viņa trūkumus, piebilda:

— Spēlmanis, spēlmanis gan, bet tomēr dzejnieks.

Atvēris vēstuli, viņš iejautājās:

— Aizbraucis? Vai ne tā — aizbraucis?

— Cienītais kungs, pašreiz viņš dodas ceļā.

— Lai Dievs viņam palīdz, — piebilda Gotlībs un pacēla acis uz debesīm, it kā nododams savu draugu Dieva ziņā. — Tas ir prātīgi darīts. Ceļojumi noslīpē jaunatni, un, ja es nebūtu ceļojis, es nepazītu manu nemirstīgo Paesiello un dievišķīgo Čimarosu.

— Bet, maestro Gotlīb, — ierunājās Hofmanis, — jūs tomēr pazītu viņu darbus.

— Jā, viņu darbus katrā ziņā, bet ko gan nozīmē pazīt darbus, nepazīstot pašu autoru? Tas būtu tikpat, kā pazīt dvēseli bez ķermeņa; darbs — tas ir fantoms, tas ir parādība, darbs ir tas, kas paliek pāri pēc mūsu nāves. Bet ķermenis, redzat, ir tas, kas reiz dzīvojis, un nekad jūs neizpratīsit kāda cilvēka darbus, ja nebūsit pazinuši pašu cilvēku.

Hofmanis pamāja ar galvu.

— Tā ir taisnība, — viņš teica, — es tikai tad pilnīgi novērtēju Mocartu, kad biju viņu redzējis.

— Jā, jā, — piebilda Gotlībs, — Mocarts ir labs, bet kāpēc viņš ir labs? Tāpēc, ka ir apceļojis Itāliju. Vācu mūzika, jaunais draugs, ir nemirstīgu cilvēku mūzika, bet, ievērojiet labi, itāļu mūzika ir dievu mūzika.

— Tomēr, — iebilda Hofmanis smaidīdams,— taču ne Itālijā Mocarts uzrakstīja „Figaro kāzas" un „Donu Zuanu", jo vienu viņš uzrakstīja Vīnes ķeizaram un otru Prāgā kādam itāļu teātrim.

— Tas ir taisnība, jaunais cilvēk, tas ir taisnība, un man patīk redzēt jūsos to nacionālo garu, kas jums liek aizstāvēt Mocartu. Jā, protams, ja lāga puisis būtu vēl drusku ilgāk dzīvojis un ja būtu vēl vienu vai divas reizes paceļojis pa Itāliju, tas būtu varējis kļūt liels mākslinieks, ļoti liels. Bet kādu vielu viņš ir apstrādājis šinī „Donā Zuanā", kuru jūs man minējāt, un „Figaro kāzās", par kurām jūs runājāt? — itāļu libreto un itāļu tekstus, Romas, Boloņjas un Neapoles saules apmirdzētus. Ticiet man, jaunais cilvēk, lai šo sauli pienācīgi novērtētu, to vajag redzēt, to vajag just. Ņemsim, piemēram, mani pašu. Nu jau būs četri gadi, kopš esmu bijis Itālijā un visus šos četrus gadus es drebu aukstuma dēļ, izņemot tos brīžus, kad domāju par Itāliju. Jau šīs domas vien mani sasilda. Kad es domāju par Itāliju, man nav vairs vajadzīgs ne mētelis, ne drēbes, pat šo cepurīti tad man vairs nevajag. Atmiņas mani atdzīvina. O, šī Boloņjas mūzika! Šī Neapoles saule! O…