Aleksandrs Dimā (tēvs ) - DĀMA AR SAMTA APKAKLI

Četras reizes Nodjē pārdeva savas grāmatas, bet vienmēr paturēja vēl zināmu krājumu kā vērtīgu kodolu, un, balstīdamies uz to, viņš divos trīs gados atkal bija restaurējis savu bibliotēku.

Reiz tomēr šim jaukajam svētku laikam pienāca beigas. Pirms viena vai diviem mēnešiem Nodjē bija sācis stipri gausties un žēloties. Bet tā kā jau visi bija paraduši dzirdēt Nodjē gaužamies un žēlojamies, tad neviens tam sevišķu vērību nepievērsa, jo ar Nodjē rakstura grūti bija atšķirt sāpes no iedomātām ciešanām.

Tomēr šoreiz viņš acīmredzami kļuva vārgāks. Tā vairs nebija pastaigāšanās gar krastu, pa bulvāriem, bet gan lēna vilkšanās uz Sentmandē pusi tanīs dienās, kad caur pelēkajām debesīm vēl lauzās rets saules stars.

Tad ceļa mērķis bija kāds neizkatīgs krodziņš, kurā Nodjē, vesels būdams, bija apgādājies ar rupjo maizi. Šajās pastaigās, izņemot Zilu, kas strādāja savā birojā, viņu parasti pavadīja visa ģimene: Nodjē kundze, Marija un abi bērni, Karls un Žoržete. Neviens no viņiem negribēja šķirties no vīra, tēva un vectētiņa, jo nojauta, ka maz vairs atlicis laika pabūt viņa sabiedrībā, un tāpēc centās to izmantot.

Līdz pēdējam brīdim Nodjē pastāvēja uz svētdienas viesību turpināšanu. Tomēr beidzot redzēja, ka slimnieks savā istabā vairs nevarēja paciest troksni un drūzmēšanos salonā. Kādudien Marija noskumusi mums paziņoja, ka nākamā svētdienā Arsenāls būšot slēgts. Tad viņa pačukstēja tuvākajiem draugiem:

— Pienāciet, papļāpāsim.

Beidzot Nodjē iegūla, lai vairs neceltos.

Es iegriezos viņu apmeklēt.

— Mīļais Dimā, — viņš teica, jau pa gabalu stiepdams man roku, — kad es biju vesels, es biju tikai jūsu draugs, bet nu, kopš esmu slims, es esmu jūsu atzinīgais draugs. Es gan vairs nevaru strādāt, bet lasīt es vēl

varu, un, kā jūs redzat, es jūs lasu, un kad esmu noguris, atsaucu meitu un viņa man jūs lasa.

Un tiešām — Nodjē man parādīja manas grāmatas, izmētātas gultā un uz galda.

Manai godkārei tas bija reāls gandarījums: Nodjē, šis titāniskais gars, kas zināja visu, Nodjē, atrauts no sabiedrības un nespēdams vairs strādāt, ar labpatiku lasīja manas grāmatas.

Es saņēmu viņa rokas un pateicībā gribēju tās noskūpstīt.

Es savukārt biju izlasījis viņa „Revue des Mondes" numuros iespiesto „I nes de Ja Sierras".

Es biju aizgrābts. Šis romāns, viens no Kārļa pēdējiem darbiem, bija tik svaigs, tik krāsains, ka to būtu varējuši uzskatīt par vienu no viņa jaunības darbiem, kuram tas sava mūža vakara cēlienā ļāvis ieraudzīt dienasgaismu.

Šis stāsts par Inesi bija spoku un parādību stāsts. Tīri fantastisks pirmajā daļā, tas turpmāk kļuva jau pilnīgi reāls: beigās bija sākuma atrisinājums. Ak, kā es pārmetu Nodjē šīs beigas!

— Jums taisnība, — viņš teica, — tas nebija pareizi darīts, bet nomierinieties, man ir vēl otrs, un to jau es vairs nesabojāšu!

— Lai Dievs dod, un kad jūs ķersities pie šā darba?

Nodjē saņēma manu roku.

— To es nesabojāšu tāpēc, ka pats to vairs nerakstīšu, — viņš atbildēja.

— Bet kurš tad?

— Jūs.

— Kā es? Bet, mīļo Kārli, es taču šo stāstu nemaz nezinu!

— Es jums to pastāstīšu. O, šo es pataupīju sev, vai pareizāk sakot, jums.

— Mīļo Kārli, jūs to man tagad pastāstīsit, pēc tam jūs to uzrakstīsit un arī iespiedīsit.

Nodjē pakratīja galvu.

— Es jums to izstāstīšu, — viņš teica, — un kad atveseļošos, jūs man to atdosit.

— Mums ir laika diezgan, atliksim to līdz manam nākamajam apciemoju­mam.

«- Mīļais draugs, es jums teikšu kā aizdevējam, kam atdevu daļu parāda: kad dod, tad jāņem.

Un viņš iesāka.

Nekad vēl Nodjē nebija tā tēlojis.

Ah, ja man būtu bijis papīrs un spalva un es būtu varējis tik veikli pierakstīt, kā viņš .stāstīja!

Stāsts bija garš un es paliku uz pusdienām. Pēc pusdienām Nodjē iemiga, es aizgāju viņu neredzējis un — arī vairs neredzēju.

Nodjē, kura gaušanos uzskatīja par paradumu, gluži otrādi, līdz pēdējam brīdim bija slēpis no ģimenes savas ciešanas. Kad viņš beidzot atklāja savas vainas, visi redzēja, ka tās ir nāvīgas.

Nodjē bija ne tik vien kristīgais, bet īsts un sirsnīgs katolis. Viņš bija licis Marijai apsolīt, ka tā sūtīs pēc priestera, tiklīdz viņa stundiņa būs situsi. Tā pienāca drīz un Marija aizsūtīja pēc Sentpola baznīcas kapelāna.

Nodjē izsūdzēja grēkus. Nabaga Nodjē. Savā dzīvē viņš varbūt bija nodarījis dažu grēku, tikai ne pārkāpumu.

Pēc bikts istabā ienāca visa ģimene. Nodjē gulēja krēslainā alkovā un izstiepa rokas pēc savas sievas, meitas un saviem mazbērniem. Aiz tuviniekiem bija redzami kalpotāji, aiz tiem — bibliotēka, tas ir, mūžam uzticīgie draugi grāmatas.

Garīdznieks skaļā balsī lasīja lūgšanas, kuras Nodjē, labi pārzinādams kristīgo liturģiju, skaļi atkārtoja. Pēc dievvārdiem viņš apkampa visus klātesošos, nomierināja tos un teica, ka vēl pāris dienas dzīvošot, it īpaši, ja viņam ļaušot dažas stundas pagulēties.

Nodjē tika atstāts viens un viņš nogulēja piecas stundas.

Divdesmit sestā janvāra vakarā, tas ir, dienu pirms viņa nāves, drudzis pastiprinājās un Nodjē sāka murgot. Ap pusnakti viņš nevienu vairs nepazina; tā lūpas murmināja nesakarīgus teikumus, kuros dzirdēja minam Tacitu un Fenelonu.

Ap pulkstens diviem naktī nāve jau klauvēja pie durvīm. Nodjē uznāca stipra lēkme: viņa meita, noliekusies pār gultu, sniedza tam tasi nomierinošas dziras. Nodjē atvēra acis, paskatījās un pazina raudošo Mariju; tad viņš paņēma no viņas rokām tasi un kāri iztukšoja tās saturu.

— Vai tev garšoja labi? — Marija jautāja.

— O, jā, mans bērns, tāpat kā viss, ko saņēmu no tevis.

Nabaga Marija nolika galvu uz spilvena, ar matiem apsegdama mirēja valgo pieri.

— O, ja tu tā paliktu, — murmināja Nodjē, — es nekad nemirtu.

Bet nāve turpināja klauvēt.

Locekļi sāka palikt auksti, gaistošā dzīvība atkāpās un sakoncentrējās smadzenēs, tāpēc Nodjē prāts kļuva tik ass kā vēl nekad.

Viņš svētīja sievu un bērnus un jautāja, kāds esot datums.

— 27.janvāris, — atbildēja Nodjē kundze.

— Šo dienu, draugi, jūs taču neaizmirsīsit? — noprasīja Nodjē.

Tad, pagriezies pret logu, viņš nopūtās:

— Es vēlētos vēl reizi redzēt dienas gaismu.

Pēc tam vājinieks drusku iemiga.

Drīz viņa elpas vilcieni kļuva nevienādi un, beidzot, kad logā atspīdēja pirmā dienas gaisma, Nodjē atvēra acis, ar skatienu atvadījās no visiem un nomira.

Līdz ar Nodjē Arsenālā nomira viss — prieks, dzīvība un gaisma. Sēras nomāca mūs visus: ikviens no mums līdz ar viņu bija pazaudējis daļu no sevis.

Kas attiecas uz mani, tad nezinu, kā to lai saku, bet kopš Nodjē nāves arī manī kaut kas ir miris.

Šis kaut kas atdzīvojas tikai tad, kad runāju par Nodjē.

Lūk, tāpēc arī es to tik bieži daru.

Un tagad jūs lasīsit to stāstu, kuru man uzticēja Nodjē.

Starp gleznainajām Reinas pilsētiņas, kas kā rožu kroņa kauliņi savērtas uz šīs upes, pirmkārt ir mināma Manheima, Bādenes lielhercogistes otrā galvaspilsēta un lielhercoga otrā rezidence.

Mūsdienās, kad garām Manheimai uz augšu un leju pa upi braukā tvaikoņi un līdz tai ir uzbūvēts dzelzceļš; kad šāvienu troksnī asinīm aptraipītā pilsēta ir pacēlusi pret savu lielhercogu dumpja karogu, es Manheimu vairs nepazīstu. Bet es gribu jums pastāstīt, kāda Manheima bija tanī laikā, kad sākās mūsu stāsts, tas ir, pirms piecdesmit sešiem gadiem.