Aleksandrs Dimā (tēvs ) - DĀMA AR SAMTA APKAKLI

— Tam nav nozīmes, — saniknots teica Pikserekurs, — mans tas reiz būs.

— Kas? — jautāja marķīzs Degonē.

— Jūsu autogrāfs.

. - Kad tad tas būs?

— Pēc jūsu nāves, velns lai parauj!

Un Pikserekurs būtu turējis vārdu, ja vien marķīzam Degonē nebūtu bijis lemts viņu pārdzīvot.

Kas attiecas uz marķīzu Dešalabru, tad šis cita nekā nevēlējās kā tikai vienu lietu: tā bija bībele, kādas nevienam nav; un pēc tādas viņš kāroja no visas sirds. Viņš tik ilgi mocīja Nodjē, lai tas viņam norādot kādu vienīgo eksemplāru, ka beidzot Nodjē izdarīja vēl labāk nekā marķīzs Dešalabrs to gribēja, proti, viņš norādīja uz tādu eksemplāru, kāda nemaz nav.

Marķīzs Dešalabrs tūdaļ sāka šo retumu meklēt. Nekad Kristofers Kolumbs savā Amerikas atklāšanā nebija parādījis tādu dedzību; Vasko de Gama, meklēdams Indiju, nekad nebija rīkojies ar tādu neatlaidību kā marķīzs Dešalabrs, dzīdams pēdas savai bībelei., Amerika atradās starp 70.ziemeļu un 54.dienvidu platuma grādiem. Indija bija mekējama šaipus un viņpus Gangas, bet marķīza Dešalabra bībele nebija atrodama ne uz viena platuma grāda — ne šaipus, ne viņpus Sēnas. Un tā, lūk, galarezultāts bija tas, ka Vasko de Gama atrada Indiju; Kristofers Kolumbs uzzēģelēja Ameriku, bet marķīzs Dešalabrs varēja meklēt no ziemeļiem līdz s,^ dienvidiem, no austrumiem līdz rietumiem, viņš tomēr neatrada savu vi bībeli.

Bet ja tā bija un palika neatrodama, jo dedzīgāk marķīzs Dešalabrs to meklēja. Viņš piedāvāja piecus simtus, tūkstoš, divus tūkstošus un, beidzot, desmit tūkstošus franku. Visi bibliogrāfi lauzīja galvas, kur šī nelaimīgā grāmata varētu atrasties. Rakstīja uz Vāciju, uz Angliju — viss velti. Ja to būtu pieprasījis tikai marķīzs Dešalabrs, neviens nebūtu uzņēmies tik daudz pūļu un tam vienkārši būtu atbildēts — „Tādas bībeles pavisam nav." Bet to pieprasīja Nodjē, tad tas bija pavisam kaut kas cits. Ja Nodjē bija teicis: „Tāda bībele ir," tad neapšaubāmi tā ari bija. Pāvests varēja kļūdīties, bet Nodjē bija nemaldīgs.

Šī meklēšana turpinājās trīs gadus. Ik svētdienu marķīzs Dešalabrs, kopā ar Nodjē brokastodams pie Pikserekura, tam teica:

— Klausies, mīļo Kārli, šī bībele…

— Nu ko?

— Nav atrodama!

— Ouoere et invcnics, — atbildēja tam Nodjē.

Un ar jaunu sparu bibliomāns turpināja meklēt un — neatrada.

Beidzot marķīzam Dešalabram atnesa kādu bībeli. Šī gan nebija Nodjē norādītā bībele, bet starp abiem izdevumiem bija tikai viens gads starpības, tā nebija vis iespiesta pie Kēla, tā bija bijusi iespiesta Strasburā, bet attālums starp abām vietām bija tikai kāda jūdze. Tiesa, tā nebija

ūnikums, bet otrs un turklāt vienīgais eksemplārs glabājās kādā drūsu klosteri Libānā. Marķīzs Dešalabrs atnesa bībeli pie Nodjē un prasīja, ko viņš par to domājot.

— Nu, protams, — atbildēja Nodjē, redzēdams, ka marķīzs sajuks prātā, ja neiegūs bībeli, — tā kā otra nav atrodama, paturiet vien šo.

Marķīzs Dešalabrs nopirka bībeli, samaksādams par to divus tūkstošus franku, lika to iesiet greznā sējumā un novietoja īpašā kastē.

Mirdams maršals Dešalabrs novēlēja savu bibliotēku Maro jaunkundzei. Maro jaunkundze, kas pavisam nebija bibliomāne, lūdza Merlinu izšķirot nelaiķa grāmatas un tās pārdot.

Merlins, šis visgodīgākais cilvēks pasaulē, kādu dienu ieradās pie Merlo jaunkundzes ar banknošu paku — kopsummā par trīsdesmit vai četrdesmit tūkstošiem franku.

Viņš tos bija atradis kādā slepenā mapē, kas bija iekārtota šīs, gandrīz vai vienīgās bībeles greznajā sējumā.

— Kāpēc jūs, — es jautāju Nodjē,— pavisam nebūdams mistifikators, izspēlējāt šo joku ar nabaga marķīzu?

— Tāpēc, mīļais draugs, ka viņš sevi izputināja un visus šos gadus, kamēr viņš meklēja savu bībeli, ne par ko citu vairs nedomāja. Šo triju gadu laikā viņš bija iztērējis divus tūkstošus franku, bet nākamajos trīs gados būtu iztērējis piecdesmit tūkstošus.

Tagad, kad mēs esam parādījuši mūsu mīļoto Kārli viņa nedēļas darbā un svētdienu priekšpusdienās, pastāstīsim arī, ko viņš darīja svētdienās no pulkstens sešiem vakarā līdz pusnaktij.

Kā es iepazinos ar Nodjē?

Kā jau parasti visi iepazinās ar Nodjē. Viņš man izdarīja kādu pakalpojumu. Tas bija 1827.gadā, kad es pabeidzu savu „Kristīni". Ne ministrijā, ne teātrī man nebija nekādu paziņu un mana priekšniecība man ne tik vien nepalīdzēja nokļūt uz Comedie Francaise skatuves, bet pat vēl bija kavēklis. Jau pirms divām vai trīs dienām es biju uzrakstījis šo pēdējo rindu, kas ir tikusi tikpat stipri izsvilpta, cik izpelnījusies aplausus.

„Nu, lai… tēvs, man tā gan žēl; bet lai viņš mirst."

Zem šīs strofas es biju parakstījis vārdu — Fin, un man vienīgi atlika izlasīt manu lugu karaliskā teātra aktieriem, lai tiktu no viņiem vai nu pieņemts, vai noraidīts.

Par nelaimi tanī laikā Comedie Francaise pārvalde, tāpat kā Venēcijā, skaitījās republikāniska, bet bija arī aristokrātiska, un nebija viegli nokļūt līdz visgaišākās komitejas kungiem.

Pie teātra gan darbojās kāds eksaminētājs, kam bija uzlikts par pienākumu izlasīt to jauno cilvēku darbus, kuri vēl atklātībā nebija pazīstami un kuri varēja tikt izvirzīti priekšlasīšanai tikai pēc eksaminētāja akcepta. Bet dramatiskajās tradīcijās bija pazīstami tādi bezcerības gadījumi, kur manuskripti savu lasīšanas kārtu bija gaidījuši divus vai pat trīs gadus. Tā ka es, labi pazīdams Miltonu un Danti, neuzdrošinājos ielauzties šīs Paradīzes pievārtē, baidīdamies, ka mana „Kristīne" vienkārši nepavairotu to skaitu, kas Questi sciaurati che mai non fur vivi.

Biju jau dzirdējis par Nodje, kurš esot dzimis protežē visiem tppošiem dzejniekiem. Es viņam palūdzu dot man kādu ieteikumu pie baroņa Jeilora un viņš man to arī atsūtīja. Astoņas dienas vēlāk es lasīju Franču teātrī un gandrīz vai būtu ticis pieņemts.

Es saku — gandrīz vai, tāpēc ka „Kristīne", salīdzinājumā ar laikmetu, kurā mēs dzīvojam, tas ir, 1827.gadā bija tādas literārās ķecerības, ka pat karaliskās trupas viduvējie spēki neuzdrošinājās mani pieņemt un savos slēdzienos pievienojās Pikāra, „Mazās pilsētiņas" autora, domām.

Monsieur Pikārs bija viens no tā laika praviešiem.

Firmins mani aizveda pie viņa. Monsieur Pikaro mani pieņēma savā bibliotēkā, kura bija izgreznota ar viņa krūšūtēlu un kurā bija sakopoti visi viņa izdotie darbi.

Viņš paņēma manu manuskriptu, nolika satikšanos pēc astoņām dienām un mēs šķīrāmies.

Astotajā dienā, tieši tanī pašā stundā es pieklauvēju pie monsieur Pikāra durvīm. Monsieur Pikārs acīmredzot bija mani gaidījis, un saņēma mani smaidīdams kā Rigoberts lomānā „lzūtrupējamā māja".

— Cienītais monsieur, — viņš teica, pasniegdams man glīti salocīto manuskriptu, — vai jums ir no kā iztikt?

Sākums nesolīja nekā laba.

— Jā, monsieur, — es atbildēju, — man ir maza vietiņa pie Orleānas hercoga.

— Tad labi, mans draugs, — viņš teica, sirsnīgi iespiezdams man rokās manuskripta vīstokli un ar to pašu tvērienu saņemdams manas rokas, — ejiet uz jūsu biroju.

Un priecādamies, ka pateicis šādu asprātību, viņš saberzēja rokas un ar nepārprotamu žestu man norādīja, ka audience beigusies.

Tomēr man vajadzēja pateikties Nodjē un es ierados Arsenālā. Nodjē, tāpat saņēma mani ar smaidu…bet, kā Moļjērs saka — smaids no smaida atšķiras.