Aleksandrs Dimā (tēvs) - PĒC DIVDESMIT GADIEM-2.DAĻA

— Velns parāvis, — teica viņš, — lietas sarežģās. Neciešu ķildas starp garīdzniecības sāniem.

Hondī pa to laiku gāja cauri visām pils zālēm, dodot visiem svētību, un, jūtot ļaunu gandarījumu par to, ka visi ienaidnieku kalpi viņa priekšā krīt ceļos.

— O, — viņš nočukstēja, pārkāpjot pils slieksni, — nepateicīgie un gļēvulīgie galminieki! Rīt jūs man pavisam savādāk smiesiet.

Atgriezies mājās, prelāts uzzināja no kalpiem, ka viņu gaidot kāds jauns cilvēks. Viņš pajautāja, kā sauc šo jaunekli, un pēkšņi iekliedzās no prieka, izdzirdot vārdu Luvjērs.

.Steidzīgi ienākot savā kabinetā, viņš tiešām tur sastapa Brusela dēlu, kurš pēc kaujas ar grenadieriem bija viss vienās asinīs un vēl līdz pat šim laikam nevarēja nomierināt savu niknumu. Vienīgais, kur viņš piekāpās, ejot uz arhibīskapa māju, ka spēja atstāt savu ieroci kāda drauga mājās.

Prelāts piegāja pie viņa un sniedza savu roku. Jaunais cilvēks skatījās uz viņu tā, it kā vēlētos ielūkoties viņa dvēseles dziļumos.

— Dārgais Luvjēra kungs, — teica prelāts, — ticiet, ka es tiešām jūtu līdzi jūsu nelaimē.

— Tas ir tiesa? Jūs runājat nopietni? — jautāja Luvjērs.

— No tīras sirds, — atbildēja Hondī.

— Tādā gadījumā, jūsu ekselence, laiks pāriet no vārdiem pie darbiem; jūsu ekselence, ja jūs tikai vēlēsities, tad pēc trīs dienām mans tēvs tiks atbrīvots no cietuma, bet jūs pēc pusgada tiksit par kardinālu.

Prelāts saspringa.

— Runāsim tiešu valodu, — turpināja Luvjērs, — un atvērsim mūsu kārtis. No vienas vien kristiešu žēlsirdības nevar izdalīt žēlastības dāvanas trīsdesmit tūkstošu ekiju vērtībā, kā to izdarījāt jūs: tas bija pārāk augstsirdīgi no jūsu puses. Jūs esat godkārīgs, un tas ir saprotams: jūs esat izcils cilvēks un zināt savu vērtību. Kas attiecas uz mani, tad es neieredzu galmu un gribu tikai vienu — atriebties. Jūs vediet aiz sevis garīdzniekus un tautu, kas ir jūsu spēkos, bet es sacelšu parlamentu un buržuāziju. Ar šiem četriem stihijas spēkiem mēs nedējas laikā iekarosim Parīzi, un tad, ticiet man, prelāta kungs, galms aiz bailēm izdarīs visu to, ko tagad negribēja darīt pēc labas gribas.

Prelāts, savukārt, cieši vērās Luvjērā.

— Bet, Luvjēra kungs, tas nozīmē, ka jūs man piedāvājat vienkārši uzsākt pilsoņu karu?

— Jūs jau sen tam gatavojāties, jūsu ekselence, un šis gadījums ir tikai pēdējai piliens.

— Labi, — teica prelāts, bet jūs taču saprotat, ka viss vēl lati jāpārdomā?

— Cik stundas jums ir vajadzīgas?

— Divpadsmit stundas, kungs. Tas nav pārāk daudz.

— Pašlaik pusdienas laiks; pusnaktī es būšu pie jums.

— Gadījumā, ja manis vēl nebūs mājās, uzgaidiet.

— Lieliski. Līdz pusnaktij, jūsu gaišība.

— Līdz pusnaktij, dārgais Luvjēra kungs.

Palicis viens, Hondī izsauca pie sevis mācītāju, kuru personīgi pazina.

Pēc divām stundām pie viņa sapulcējās trīsdesmit mācītāji no visvairāk apmeklētākajām baznīcām un katedrālēm Parīzē. Hondī izstāstīja par izsmieklu, ko viņam nācās piedzīvot Pale-Rojāla pilī un atstāstīja visas zobgalības, kuras atļāvās izteikt Botēns, grāfs de Vilruā un maršals de La Meljērs.

Mācītāji jautāja, kas viņiem tagad būtu darāms.

— Tas ir vienkārši, — teica prelāta kungs. — Jūs, kā garīgie tēvi, varat iespaidot savu draudzi. Izskaujiet no viņiem bailes un bijību karalienes neaprobežotai varai; pierādiet jūsu baznīcas ganiem, ka karaliene — tirāns, un atkārtojiet to līdz tam laikam, kamēr jūs viņus nepārliecināsit, ka visas nelaimes Francijā notiek Mazarini, viņas pavedēja un mīlnieka dēļ. Sāciet to jau šodien, tūlīt un pēc trīs dienām man ziņojiet par rezultātiem. Starp citu, ja kāds man var dot prātīgu padomu, es viņu labprāt uzklausīšu.

Palika Svētā Eistāfija, Scn-Merī, Svētā Sulficija draudzes mācītāji. Pārējie aizgāja.

— Tātad jūs domājat man sniegt lielāku palīdzību vai padomu, nekā pārējie jūsu brāļi? — Hondī jautāja palikušajiem.

— Mēs ceram, — atbildēja viņi.

— Labi, Sen-Merī kirē kungs, sāciet jūs!

— Jūsu ekselence, manā kvartālā dzīvo viens cilvēks, kurš jums varētu būt ļoti noderīgs.

— Kas viņš tāds ir?

— Tirgotājs no Mainītāju ielas, kuram ir liela ietekme uz sava kvartāla sīktirgotājiem.

— Kā viņu sauc?

— Planšē. Sešas nedēļas atpakaļ viņš sarīkoja veselu jandāliņu savā kvartālā, pēc kura pats nozuda, par cik viņu meklēja, lai pakārtu.

— Un jūs viņu uzmeklēsit?

— Cerams; es nedomāju, ka viņš būtu saņemts ciet. Es visu uzzināšu no viņa sievas grēksūdzes.

— Labi. kirē kungs, sameklējiet man šo cilvēku, un kad atradīsit, tad atvediet viņu pie manis.

— Kurā stundā, jūsu ekselence?

— Sešos jums būs ērti?

— Mēs būsim pulkstens sešos, jūsu ekselence.

— Ejiet dārgais kirē kungs, un lai Dievs jums palīdz.

Kirē aizgāja.

— Un ko jūs man teiksit? — Hondī vērsās pie Svētā Sulfīcija kirē.

— Es, jūsu ekselence, — atbildēja viņš, — zinu cilvēku, kurš izdarīja daudz pakalpojumu mums ļoti pazīstamam augstmanim; no viņa iznāktu teicams barvedis, un es varētu jūs ar viņu iepazīstināt.

— Kā sauc šo cilvēku?

— Grāfs de Rošfors.

— Es arī viņu pazīstu. Par lielu nelaimi viņš pašlaik neatrodas Parīzē.

— Jūsu gaišība, viņš dzīvo Parīzē, Kasseta ielā.

— No kura laika?

— Jau trīs dienas.

— Kāpēc viņš pats neatnāca pie manis?

— Viņam teica… atvainojiet, jūsu gaišība.

— Jau laikus atvainoju, runājiet.

— Viņam teica, ka jūs gribat pāriet galma pusē.

Hondī iekoda lūpā.

— Viņu piemānīja, - teica Hondī. — Atvediet viņu pie manis pulkstens astoņos, kirē kungs, un lai Dievs stāv jums klāt.

Otrs kirē aizgāja.

— Tagad jūsu kārta, — prelāts griezās pie palikušā kirē. — Vai jūs arī man kaut ko līdzīgu piedāvāsit?

— Kaut ko labāku, jūsu ekselence.

— Oho! Vai jūs neesat pārāk iedomīgs? Viens man piedāvāja tirgotāju, otrs — grāfu; vai tik jūs man nedomājat piedāvāt princi?

— Nē, es jums piedāvāšu ubagu.

— A, saprotu, — padomājis, atbildēja Hondī. — Jums taisnība, kirē kungs; ubagu, kurš saceltu veselu leģionu nabagu no visiem Parīzes kvartāliem un liktu tiem visiem kliegt, ka Mazarīni ir novedis Franciju līdz šim haosam.

— Jā, tieši tāds cilvēks man ir.

— Bravo. Kas viņš ir?

— Parasts ubags, kā cs jau teicu, jūsu ekselence, kurš lūdz žēlastības dāvanas un pasniedz Svēto ūdeni uz Svētā Eistāfija baznīcas kāpnēm nu jau sešus gadus.

— Un jūs sakāt, ka viņam ir liela ietekme uz saviem bēdu brā|iem?

— Vai jūsu ekselencei ir zināms, ka arī nabagiem ir sava organizācija, kas ir nemantīgo pretstats mantīgajiem, savienība, kur katrs ienes savu daļu un, kur ir savs barvedis?

— Jā, es kaut ko par to visu esmu dzirdējis, — atbildēja prelāts.

— Tad, lūk, cilvēks, kuru cs jums piedāvāju ir vecākais barvedis šiem nabagiem

— Bet ko jūs zināt par viņu?

— Neko, jūsu ekselence; man tikai liekas, ka viņu visu laiku nomoka kaut kādi sirdsapziņas pārmetumi.

— Kas jums liek tā domāt?

— Katra mēneša divdesmit astotajā datumā, viņš man lūdz noturēt aizlūgumu par kādu personu, kura ir mirusi vārmācīgā nāvē. Es vēl vakar noturēju šādu aizlūgumu.