Aleksandrs Dimā (tēvs) - PĒC DIVDESMIT GADIEM-2.DAĻA

Nākošajā rītā, pamostoties, Parīzi neviens vairs nevarēja pazīt: tā pali nepa­zina sevi. Pilsēta izskatījās pēc cietokšņa, barikādēs redzēja līdz. zobiem apbruņotus cilvēkus, kas draudīgi lūkojās uz visām pusēm. Šur un tur izskanēja pavēles, rīkojumi, staigāja patruļas, notika aresti. Visi, kuri parādījās uz ielas cepurēs ar spalvām un apzeltītiem zobeniem, lika apstādināti un viņiem tika pavēlēts kliegt: Nost Mazarini!" — bet tos, kas atteicās pakļauties, apvainoja, izsmēja un pal piekāva. Slepkavību vēl nebija, bet varēja just, ka tās varēlu arī sākties kuru katru mirkli.

Barikādes bija uzceltas lidz pašai Pale-Rojāla pilij. No klajuma līdz Dzelzs tirgum, no Svētā Foma ielas līdz Jaunajam tiltam un no Rišeljē līdz Scnt-Onorē cietoksnim sanākuši bija ap desmit tūkstoši cilvēku; tie, kas atradās tuvāk pils mūra sienām, jau sāka aizskart nekustīgi stāvošos pils gvardes sagkareivjus. Pils logi gan bija cieši aizrestoti vai noslēgti ar slēģiem, bet sargkareivju stāvoklis bija bīstams.

Pa visu pilsētu staigāja ap simts vai divsimts cilvēku lieli pūļi, kas bija apskranduši, panīkuši un kuri nesa plakātus ar uzrakstiem: ..Skatieties uz tautas ciešanām!" Visur, kur tik viņi parādījās, atskanēja līdzjūtības saucieni, bet skrandaiņu bija tik daudz, ka skanēja nepārtrauksts troksnis no visām pusēm.

Liels bija Austrijas Annas un Mazarīni pārsteigums no rīta, kad viņiem ziņoja par Vecpilsētas pārvērtībām un lautas agresīvo un kareivisko nostāju, neskatoties uz to, ka vakar vakarā vēl viss bija kluss un mierīgs; ne viņa, ne viņš negribēja tam visam ticēt, sakot, ka tikai personīgi redzdt, dzirdot un pārliecinoties par visu notikušo, ticēšot šīm pārmaiņām.

Viņu priekšā tika atvērti visi logi: viņi redzēja, dzirdēja un pārliecinājās, ka viss atbilst patiesībai.

Mazarīni novīpsnāja un centās izteikt savu nicinājumu pret visu šo skrandaiņu baru, bet nervi neizturēja — viņš nobālēja un bailēs skrēja uz savu kabinetu, kur pasteidzās ieslēgt lādēs visu zeltu un dārglietas, bet uz roku pirkstiem savilkt vērtīgākos gredzenus.

Kas atliecas uz karalieni, tad Mazarīni pamesta, viņa niknumā zvērojošām acīm lika pasaukt maršalu dc La Meljēru, pavēlot viņam, ņemot līdzi tik daudz kareivju, cik vajadzīgs, beidzot uzzināt, ko šie ..kumēdiņi" nozīmē.

Maršals bija bezrūpīgs un bezbailīgs cilvēks; bez visa tā viņš bija arī kareivīgi noskaņots, un viņš, tāpat kā lielais vairums galminieku, nicināja tautu.

Viņš paņēma līdzi pussimts kareivju un centās ar tiem pāriet Luvras tiltu, bet šeit viņu sagaidīja Rošfors ar saviem piecdesmit rekrūšiem un pusotru tūkstoti lielu pūli. Iziet cauri šim pūlim nebija nekādu cerību.

Maršals pal necentās to izdarīt. Viņš devās gar krastmalu. Bet pie Jaunā lilta viņš uzskrēja Luvjēram ar pilsētas iedzīvotājiem. Šoreiz maršals nolēma uzbrukt, bel viņu sagaidīja ar muskešu šāvieniem, bet no logiem uz. viņu un kareivjiem sāka lidot akmens lielus.

Viņš atkāpās, atstājot krastmalā trīs kareivjus, un devās tirgus virzienā, kur viņu sagaidīja Planšē ar alebardistiem. Alebardisti bija draudīgi nostādīti pret viņiem.

Tad viņš nolēma, ka bez pūlēm izsitīsies caur pelēkajos apmetņos ģērbtajiem pilsētniekiem, bet viņi cieši sakļāva savas rindas, un maršalam nācās atkāpties Sent-Onorē ielas virzienā, atkal cīņas laukā atstājot četrus kareivjus, kurus bez liekiem trokšņiem nogalināja