Aleksandrs Dimā (tēvs) - PĒC DIVDESMIT GADIEM-2.DAĻA

— Kā viņu sauc?

— Maijārs. Taču es domāju, ka tas nav viņa īstais vārds.

— Bet vai jūs varētu viņu tagad uzmeklēt?

— Bez šaubām.

— Tad iesim un apskatīsim jūsu ubagu, kirē kungs; un ja viņš ir tāds, kā jūs tik tikko viņu aprakstījāt, tad patiešām jūs esat atradis mums īstu dārgumu.

Hondī pārģērbās savās izejamās drēbēs, uzlika galvā cepuri lielām malām ar sarkanu spalvu pie tās, apjoza zobenu, pielika piešus zābakiem, uzmeta uz pleciem lielu platu apmetni un sekoja kirē.

Prelāts ar savu pavadoni devās uz Svētā Eistāfija baznīcu, bet ejot pa mazajām ieliņām, viņi uzmanīgi ieskatījās cilvēku sejās, iedziļinoties ielas atmosfērā.

Varēja manīt, ka tauta ir uztraukta, bet atšķirībā no saniknota bišu spieta, nezināja ko konkrēti iesākt. Bija vairāk nekā skaidrs, ja tautai ncuzradisics savi vadoņi un barveži, viss beigsies tikai ar šo ņurdoņu.

Kad viņi iznāca uz Pruvēra ielu, kirē norādīja uz baznīcas kāpnēm.

-r Lūk, — viņš tcica, — šis cilvēks; viņš atrodas savā parastajā vietā.

Hondī paskatījās norādītajā virzienā un ieraudzīja ubagu, sēdošu uz krēsla; viņam blakus bija neliels spainītis, bet rokās viņš turēja Svētā ūdens trauku.

— Vai viņam šeit ir noteiktas privilēģijas? — jautāja Hondī.

— Nē, jūsu gaišība, — atbildēja kirē, — viņš nopirka šo vietu no sava priekšgājēja, kurš bija vienkāršs Svētā ūdens padevējs.

— Nopirka?

— Jā, šīs vietas tiek pirktas un pārdotas: viņš, liekas, samaksāja par šo vietu divus simtus pistoļu.

— Tātad, šis nelga ir bagāts?

— Daži no viņiem, mirstot, atstāj divdesmit vai trīsdesmit tūkstošus livru, bet citreiz pat vairāk.

— Hm! — nosmīnēja Hondī. — Bet es pat nezināju, ka dodot žēlastības dāvanas, es tik labi ieguldu savu naudiņu.

Viņi pienāca pie kāpnēm; kad viņi uzlika kāju uz baznīcas kāpņu pirmā pakāpiena, ubags piecēlās un pasniedza Svētā ūdens trauku.

Tas bija cilvēks apmēram sešdesmit piecus — septiņdesmit gadus vecs, neliela auguma, fiziski labi attīstīts, sirmiem matiem un alkatīgu skatienu. Viņa sejā it kā atspoguļojās pretēju jūtu kopums: ļaunas tieksmes, kuras saturēja tikai stiprs gribasspēks un sirdsapziņas pārmetumi.

Ieraugot kirē ševaljē pavadībā, viņš viegli sarāvās un paskatījās uz viņiem izbrīnējies.

Kirē un prelāts ar pirkstu galiņiem pieskārās Svētā ūdens trauka maliņai un pārkrustījās; prelāts iemeta sudraba monētu zemē gulošajā cepurē.

— Maijār, — teica kirē, — mēs atnācām ar šo kungu, lai ar tevi aprunātos.

— Ar mani? — izdvesa ubags. — Pārāk liels gods ubagam, kurš tikai pasniedz Svēto ūdeni.

Ubaga balsī skanēja ironija, kuru viņš nespēja noslēpt un kura pārsteidza prelātu.

— Jā, — turpināja kirē, redzams pieradis pie tāda toņa,— jā, mēs gribam zināt, ko jūs domājat par šodienas notikumiem un ko jūs esat dzirdējis no tiem, kas apmeklē baznīcu.

Ubags palocīja galvu.

— Notikumi ir pārāk bēdīgi, kirē kungs, un, kā vienmēr, tie nāks atkal pāri nabaga tautas galvām. Kas attiecas par runām, tad visi izsaka neapmierinātību, visi sūdzās; taču, lai teiktu „visi" — būtībā nozīmē teikt ,.neviens".

— Paskaidrojiet, mans draugs, — teica Hondī.

— Es gribu teikt, ka visas šīs žēlabas un sūdzības var tikai izsaukt vētras un zibens uzliesmojumus, taču pērkona dārdi neatskanēs, kamēr neatradīsies kāds vadītājs un barveži, kas vestu visus šos spēkus noteiktā virzienā.

— Mans draugs, — teica Hondī, — jūs man liekaties par ļoti saprātīgu un izveicīgu cilvēku; vai jūs negribētu piedalīties mazā pilsoņu karā, ja tas izceltos, un vai jūs negribētu palīdzēt tādam vadītājam, ja tāds atradīsies, ar jūsu ietekmi un varu, kādu esat ieguvis savu biedru vidū?

— Jā, kungs, bet tikai ar vienu noteikumu, ka šis karš tiek svētīts no baznīcas puses un, savukārt, vedīs mani pie mērķa, kuru es tīkoju sasniegt, tas ir, pilnu grēku atlaišanu.

— Šo karu baznīca ne tikai atbalstīs, bet arī pati vadīs to. Kas attiecas uz pilnu grēku atlaišanu, tad mums ir Parīzes arhibīskaps, kuram ir Romas kūrija pilnvaras, ir pat prelāts, kam ir visas pilnvaras indulgencei un mēs izgādāsim jums šo audienci.

— Neaizmirstiet, Maijār, — leica kirē, — es rekomendēju jūs šim kungam, kuram ir ļoti liela vara un kuram es savā veidā jau esmu galvojis par jums.

— Es saprotu, kirē kings, — atbildēja ubags, — jūs vienmēr esat ļoti laipns pret mani; tāpēc cs pielikšu visas pūles, lai varēlu jums pakalpot.

— Jūs domājat, ka jūsu vara un ietekme pār biedriem īstenībā būs tik liela, kā man stāstīja kirē kungs?

— Es domāju, ka viņi jūt pret mani zināmu cieņu, — teica ubags bez iedomības, — un, ka ne tikai izdarīs visu ko lūgšu, bet sekos man līdzi ari darbos.

— Un jūs varat man galvot par piecdesmit cilvēku lielu baru, kas varētu pārkliegt pūli ar saucieniem: „Nosl Mazarīni!" tā, ka satricinātos un kristu pat Pale-Rojāla pils sienas, kā kādreiz krita Irihona sienas?

-T- Es domāju, — teica ubags, — ka man var uzticēt daudz nopietnākus un grūtākus pienākumus par šo.

— Ā, — izdvesa Hondī, — tātad jūs varētu uzņemties vairāku desmitu barikāžu uzstādīšanu Parīzes ielās?

— Es apņemos uzstādīt piecdesmit barikādes un visas tās aizstāvēt, ja būs tāda vajadzība.

— Velns parāvis! — iesaueās Hondī. — Jūs runājat ar tādu pārliecību, kas mani pārsteidz un iepriecina, un tā kā kirē kungs par jums galvo…

— Jā, galvoju, — apstiprināja kirē.

— Šajā maisiņā ir pieci simti zelta pistoļu; izrīkojaties ar tiem pēc saviem ieskatiem, bet man pasakiet, kur jūs varētu sastapt šovakar pulkstens desmitos vakarā.

— Tam vajadzētu pameklēt kādu augstāku vietu, lai no tā raidītais signāls, butu redzams visos Parīzes kvartālos.

— Gribat, es brīdināšu Svētā Jēkaba vikāriju? Viņš jūs aizvedīs uz torņa augšējām telpām, — piedāvāja kirē.

— Lieliski, — atbildēja ubags.

13 3a& 53

— Tātad, — teica prelāts, šodien pulkstens desmitos vakarā jūs saņemsit otrus piecus simtus pistolu.

Ubaga acīs iedegās mantkārc, kuru viņš centās slēpt visiem spēkiem.

— Šovakar, jūsu gaišība, — atbildēja ubags, — viss būs gatavs. Viņš ai/ncsa savu krēslu uz baznīcu, nolika blakus tam spainīti, Svētā

ūdens trauku, svētīja sevi ar Svēto ūdeni no lielā akmens trauka, it kā neuzticoties tam, kas bija viņa paša spainīti. Tad viņš izgāja no baznīcas.

Tieši pulkstens sešos viņam paziņoja par Scn-Merī draudzes kirē atnākšanu.

— Ienāciet, — tcica prelāts. Ienāca kirē Planšē pavadībā.

•- Jūs ekselence, — teica kirē, — lūk, viņš, par kuru es jums stāstīju. Planšē paklanījās kā cilvēks, kurš paradis būt augstmaņu mājās.

— Vai jūs vēlaties pakalpot savas tautas labā? — jaulāja viņam Hondī.

— (), protams, — atbildēja Planšē, — sirdī es esmu frondērs.

— Par ko?

— Es atkaroju no Mazarīni kalpiem vienu ļoti mums zināmu kungu, •kuru veda atpakaļ uz Bastīliju, kur viņš bija nosēdējis jau piecus gadus.

— Kā viņu sauca?

— Jūsu ekselence viņu ļoti labi pazīst: tas ir grāfs Rošfors.

— Ak, patiešām, — iesaucās prelāts, — esmu jau dzirdējis par šo gadījumu. Man stāstīja, ka jūs esot sacēlis visu kvartālu kājās.