Aleksandrs Dimā (tēvs): REĢENTA MEITA

— Bet, lūk, — klavesīns! — viņu pārtrauca hercogs.

— Mans klavesīns. Tas bija tik lielisks, ka mudināja mani uz pa­saulīgām domām. Šorīt es to nolēmu iznīcināt.

— Un kas tās par burtnīcām, ar ko kurina uguni? — jautāja Dibuā, kuru šis skats, kā likās, ļoti ieinteresēja.

— Manas notis, ko es lieku sadedzināt.

— Jūsu notis? — iesaucās reģents.

— Jā, un pat jūsējās, — paskaidroja klostera priekšniece. — Ieska­tieties labi, un jūs redzēsit pazūdam ugunī visu savu Pantejas operu. Jūs sapratīsit, ka mana lēmuma izpildījumam jābūt vispārējam.

— Ak tā! Bet šoreiz jūs esat traka, madamel Aizdedzināt sārtu ar notīm, kurināt to ar basiem un klavesīniem — tā tiešām ir pārāk liela greznība.

— Es nožēloju savus grēkus.

— Hm! Sakiet labāk, ka jūs atjaunojat savu dzīvokli un ka tas viss ir tikai līdzeklis iegādāties jaunas mēbeles, jo vecās jums, bez šaubām, ir apnikušas.

— Nē, monseigneur, nekas tamlīdzīgs.

— Nu, kas tad? Runājiet ar mani vaļsirdīgi.

— Nu, labi, — izpriecas mani garlaiko, un es tiešām domāju darīt kaut ko citu.

— Un kas tas būs?

— Es ar savām mūķenēm tūlīt iešu apskatīt pagrabu, kas glabās ma­nu ķermeni, un vietu, ko es šai pagrabā aizņemšu.

— Lai velns mani parauj! — iesaucās abats. — Monseigneur, šo­reiz viņai reibst galva.

— Tas būs kaut kas jauns, vai ne? — klostera priekšniece nopietni turpināja.

— Protams, un es pat nešaubos, ka par to smiesies vairāk nekā par jūsu viesībām, — atbildēja hercogs.

— Vai jūs nāksit? — turpināja klostera priekšniece. — Es uz brīdi novietošos savā zārkā: jau labi sen man ienākusi prātā šāda doma.

— Nu, jums laika daudz domāt par šādām lietām, — noteica reģents. — Starp citu, šo izpriecu gan neesat izgudrojusi jūs. Kārlis V, kas kļuva par mūku, tāpat kā jūs par mūķeni, pats īsti nezinādams kāpēc, padomājis par to jau pirms jums.

— Tātad jūs nenāksit man līdzi, monseigneur? — klostera priekš­niece pievērsās tēvam.

— Es! — iesaucās hercogs, kam nebija ne mazāko simpātiju pret drūmām idejām. — Lai es ietu apskatīt miroņu pagrabus, lai es klausītos De profundis! Nē! Un vienīgais mierinājums tam, ka nevarēšu izvai­rīties ne no De profundis, ne no pagraba, ir cerība, ka tajā dienā es nedzirdēšu vienu un neredzēšu otru.

— Ak, — sašutusi iesaucās klostera priekšniece. — Tātad jūs neticat dvēseles nemirstībai?

— Es ticu, ka jūs esat pilnīgi traka, mana meita! Velna abat, tu man apsoli rādīt orģijas, bet atved uz bērēm.

— Tik tiešām, monseigneur, man labāk patiktos redzēt vakardienas ekstravagances. Tās bija daudz rožainākas, — atbildēja Dibuā.

Klostera priekšniece paklanījās un paspēra dažus soļus uz durvīm. Hercogs un abats saskatījās, nezinādami, smieties vai raudāt.

— Vēl vienu vārdu, — hercogs sacīja savai meitai. — Vai šoreiz esat labi pārdomājusi savu lēmumu, vai varbūt tas ir tikai drudzis, kas jums pielipis no grēku atlaidēja? Ja esat labi pārdomājusi, man nav ko iebilst. Bet ja tas ir tikai drudzis, es gribu, lai jūs izveseļotos, deviņi pērkoni! Es algoju Moro un Širaku, kas ārstē mani un manus piederīgos.

— Monseigneur, — atbildēja klostera priekšniece. — Jūs aiz­mirstat, ka es pietiekami labi pazīstu medicīnu, lai varētu pati sevi ārstēt, ja justos slima. Tātad varu jūs nomierināt, ka neesmu slima. Es esmu janseniste, tas ir viss.

— Ak! — iesaucās hercogs. — Lūk, atkal Ledū tēva nedarbs. Rie­bīgais benediktīnieti! Nu, es zinu līdzekli, kas vismaz viņu izdziedēs.

— Un kāds tas ir? — jautāja klostera priekšniece.

— Bastīlija! — atbildēja hercogs.

Un viņš pārskaities izgāja no istabas. Viņam sekoja Dibuā, kas smējās pilnā balsī.

Pēc ilgāka klusuma, kad viņi jau tuvojās Parīzei, hercogs sacīja Di­buā:

— Redzi nu, ka tavi ziņojumi ir nejēdzīgi. Man gribējās sprediķot, bet man pašam nolasīja sprediķi.

— Nu, jūs esat laimīgs tēvs, tas ir viss. Izsaku komplimentu par jūsu jaunākās meitas Šartras jaunkundzes labošanos. Par nelaimi, jūsu vecākā meita hercogiene Berī…

— Ak, nerunā par to, Dibuā! Tā ir mana vārīgākā meita. Un kad esmu sliktā omā… i

— Nu?

— Man gribētos izmantot to, lai uzreiz pārtrauktu visas attiecības.

— Vai viņa ir Luksemburgā?

— Man tā liekas.

— Nu tad dosimies uz Luksemburgu, monseigneur.

— Tu brauksi man līdzi?

— Es jūs nakts laikā neatstāšu.

— Phē!

— Man ir kaut kas padomā attiecībā uz jums.

— Uz māni?

— Es jūs aizvedīšu uz kādām viesībām.

— Sieviešu viesībām?

— Jā.

— Cik tur viņu būs?

— Divas.

— Tātad būsim četratā! — noprasīja princis.

— Tiešām.

— Un es tur izklaidēšos?

— Man tā liekas.

— Piesargies, Dibuā, tu uzņemies lielu atbildību.

— Monseigneur mīl vienmēr kaut ko jaunu?

— Jā.

— Negaidītu?

— Jā.

— Nu, labi! Viņš to redzēs. Tas ir viss, ko viņam varu pateikt.

— Lai notiek, — atbildēja reģents, — vispirms Luksemburga… un pēc tam?

— Un pēc tam — Svētā Antuāna priekšpilsēta.

Pēc šā jaunā lēmuma kučieris saņēma rīkojumu doties uz Luksem- burgu, nevis uz Palērojālu.

Lai runātu ko runādami, hercogiene Berī kundze, pie kuras devās reģents, bija viņa vismīļākā meita. Septiņu gadu vecumā saslimusi ar sli­mību, ko ārsti uzskatīja par nāvīgu, viņa, ārstu atstāta, nokļuva tēva gā­dībā, kurš, kā zināms, mazliet nodarbojās ar medicīnu un kuram ar sa­vām metodēm izdevās viņu glābt. Kopš tā laika šī tēva mīla uz meitu kļuva par reģenta vājību. Viņš ļāva šim izlaidīgajam un augstprātīgajam bērnam darīt visu, ko tas gribēja. No šīs bērna savvaļas stipri cieta viņa audzināšana, kas tomēr netraucēja Ludviķi XIV izraudzīt viņu par sava mazdēla hercoga Berī sievu.

Visiem ir zināms, ka nāve pēkšņi pārsteidza trīs karalisko pēcteču dzimtas un kā dažu gadu laikā nomira karaļa dēls, Burgonas hercogs un hercogiene un hercogs Berī.

Divdesmit gadu vecumā palikusi atraitne, mīlēdama savu tēvu gandrīz vai ar tādu pat maigumu kā tēvs viņu, varēdama izvēlēties starp Versaļas un Palērojāla sabiedrību, hercogiene Berī, skaista, jauna, kaisla izpriecu mīlētāja, ilgi nedomāja: viņa piedalījās hercoga svinībās, izpriecās un daž­reiz pat orģijās. Un piepeši par tēva un meitas attiecībām izplatījās sa­vādas tenkas, ko raidīja vienā laikā Senkīra un Tieslietu ministrija, Men- tenona-un Mēna kundzes. Orleānas hercogs ar savu parasto bezrūpību ļāva šīm baumām brīvu vaļu, un šīs baumas izvērtās ne vairāk, ne mazāk kā apvainojumos asinsgrēkā. Šie pārmetumi, kam nav nekāda vēsturiska pamata, to cilvēku acīs, kas ļoti labi pazīst šo laikmetu, kļuva tomēr par ieroci tādu ļaužu rokās, kuru interesēs ir nomelnot cilvēka privāto dzīvi, lai mazinātu viņa politisko dižumu.

Tas nebija viss: Orleānas hercogs ar savu pieaugošo mīkstčaulību de­va vielu jaunām baumām. Viņš piešķīra savai meitai, kurai bija jau se- šimttūkstoš livru liela rente, vēl četrsimt tūkstoš livru no sava personīgā kapitāla, kas pavairoja viņas ienākumu līdz vienam miljonam. Bez tam viņš atstāja meitai Luksemburgu un nodeva viņas rīcībā gvardu rotu, Bei­dzot, un tas visvairāk uztrauca vecās etiķetes sprediķotājus, — viņš tikai paraustīja plecus, kad hercogiene Berī ar cimbolēm un trompetēm iz­brauca cauri Parīzei. Par to sašuta visi godīgie ļaudis, bet smējās, kad viņa bija pieņēmusi Venēcijas sūtni, sēdēdama uz triju kāpšļu augsta tro­ņa. Šis gadījums bezmaz sanaidoja mūs ar Venēcijas republiku.