Aleksandrs Dimā (tēvs): REĢENTA MEITA

— Nebaidies, jūtos īstā sprediķošanas noskaņā.

— Tātad viss vislabākajā kārtībā, — atbildēja Dibuā pieceldamies. - Tur jau viņa nāk.

Tiešām, tajā pašā brīdī atvērās durvis uz klostera iekšējām telpām, un tajās parādījās tik nepacietīgi gaidītā persona.

Pastāstīsim divos vārdos, kas ir šī cienījamā persona, kas ar savām trakulībām sadusmojusi Orleānas Filipu, vislabsirdīgāko cilvēku un visie­cietīgāko tēvu visā Francijā un Navarrā.

Šartra jaunkundze, Luīze Adelaide Orleāna, bija otrā un visskaistākā no trim reģenta meitām. Viņai bija skaista āda, lieliska sejas krāsa, daiļš stāvs un gleznas rokas. Sevišķi krāšņi bija viņas zobi, un viņas vecmāmiņa hercogiene salīdzināja tos ar pērļu virkni koraļļu futrālī.

Bez tam viņa labi dejoja, vēl labāk dziedāja, prata lasīt notis un brī­nišķīgi spēlēja mūzikas pavadījumus. Viņas mūzikas skolotājs bija Košero, viens no vislabākajiem operas māksliniekiem, kura vadībā tā bija progre­sējusi ātrāk, nekā tas parasti notiek ar sievietēm un sevišķi ar princesēm. Taisnība, Orleānas jaunkundze ļoti cītīgi mācījās, bet lasītājam varbūt drīz vien atklāsies šīs centības noslēpums, tāpat kā tas atklājās viņas mā­tei hercogienei.

Beidzot, viņai bija īsta vīrieša gaume. Likās, ka viņa apmainījusies ar savu brāli Ludviķi dzimumiem un raksturiem: viņa mīlēja suņus, zirgus un izjādes. Augu dienu viņa ņēmās ar rapieriem, šāva ar pistoli vai ka- rabīni, rīkoja iluminācijas, necieta neko tādu, kas patīk sievietēm un ne­piegrieza gandrīz vai nekādu vērību savai figūrai, kas, kā jau aizrādījām, bija to vērta.

Un tomēr Šartra jaunkundze visvairāk mīlēja mūziku. Kaislība uz šo mākslu viņai izvērtā fanātismā: reti viņa nebija tajās operas izrādēs, kur spēlēja viņas skolotājs Košero, un apliecināja savas simpātijas mākslinie­kam tādā veidā, it kā viņa būtu vienkārša sieviete. Kāduvakar, kad šis mākslinieks, dziedādams lielu āriju, pārspēja pats sevi, viņa pat iesaucās: „Ak, bravo, bravo, mans mīļais Košero!"

Orleānas hercogiene ne tikai atzina, ka šāds uzmudinājums ir mazliet par strauju, bet arī to, ka tīrasiņu princese nedrīkst raidīt tik pārdrošus izsaucienus. Viņa nolēma, ka Šartras jaunkundze pietiekami labi prot mu­zicēt, un Košero, kam par stundām labi samaksāja, saņēma paziņojumu, ka viņa skolnieces muzikālā izglītība ir pabeigta un viņam vairs nav jānāk uz Palērojālu.

Vēl vairāk — hercogiene uzaicināja savu meitu pavadīt dažas nedēļas Šellas klosterī, kuras priekšniece, maršala Vijāra māsa, bija viena no vi­ņas draudzenēm.

Bez šaubām, tieši šīs vientulības laikā Šartra jaunkundze, kas, Sen- simona vārdiem runājot, visu darīja pa kaklu, pa galvu, nolēma atteikties no pasaulīgās dzīves. Lai būtu kā būdams, 1718. gada Klusajā nedēļā viņa lūdza tēvu atļaut viņai pavadīt Lieldienas Šellas klosterī. Tēvs pie­krita. Bet šoreiz, kad Lieldienas bija pagājušas, viņa neatgriezās pilī kā tīrasiņu princese, bet lūdza atļauju palikt Šellā par vienkāršu mūķeni.

Hercogam likās, ka pietiek, ka ģimenē ir jau viens mūks. Tāpēc viņš ataicināja savu likumīgo dēlu Ludviķi, neskaitot vienu no saviem mie­sīgajiem dēliem, kas bija Senalbinas abats, un darīja visu, lai pretotos šim dīvainajam nodomam. Bet, bez šaubām, tāpēc, ka viņai izrādīja šādu pretestību, Šartra jaunkundze iespītējās. Vajadzēja piekāpties: 1718. gada 23. aprīlī viņa nodeva mūķenes zvērestu.

Tad Orleānas hercogs nosprieda, ka viņa meita, kaut arī mūķene, tomēr ir princese, un apspriedās ar Vijāra jaunkundzi par viņas klosteri. Ar divpadsmit tūkstošiem livru rentes, ko nodrošināja maršala māsai, lie­tu nokārtoja. Šartra jaunkundzi iecēla viņas vietā un amatā un nosauca par Šellas klostera priekšnieci. Nu jau gandrīz vai gadu viņa šajā augstajā amatā rīkojās tik savādi, ka bija aizskārusi reģenta un viņa pirmā ministra smalkjūtību.

Tā nu bija tik ilgi gaidītā Šellas klostera priekšniece, kas ieradās pie sava tēva. Ap viņu vairs nebija tā elegantā un pasaulīgā galma, kas bija pazudis līdz ar pirmajiem saules stariem. Viņai sekoja sešas mūķenes melnos tērpos, nesdamas degošas sveces. Tas pamudināja reģentu uz do­mām, ka viņa meita jau iepriekš pakļaujas viņa gribai. Vairs nekādu svi­nību pazīmju, nekādu izlaidību, nekādu bezkaunību! Gluži otrādi — stingras, nopietnas sejas un visdrūmākā āriene.

Un tomēr reģents nodomāja, ka tajā laikā, kad viņam lika gaidīt, itin labi varēja sagatavot šo drūmo procesiju.

— Es nemīlu liekulību, — viņš strupi noteica. — Un es viegli pie­dodu netikumus, ko nemēģina slēpt zem tikumības maskas. Man tā vien liekas, madame, ka visas šīs sveces ir atliekas no vakardienas. Vai tad jūs esat šonakt nokaltējusi visas savas puķes un nogurdinājusi visus savus galdabiedrus, ka nevarat šodien parādīt man nevienu vienīgu puķu pušķi un pat nevienu ākstu?

— Jūs esat ienācis nepareizā vietā, ja meklējat šeit izpriecas un dzī­res, — klostera priekšniece nopietni atbildēja.

— Jā, es redzu, — noteica reģents un uzmeta skatienu spokiem, kas pavadīja viņa meitu. — Un es redzu arī to: ja jūs vakar svinējāt gavēņa svētkus, šodien jūs to izbeidzāt.

— Vai esat atnācis mani nopratināt? Lai būtu kā būdams, tas, ko jūs redzat, lai ir atbilde uz visām tām sūdzībām, kas par mani būtu ie­sniegtas Jūsu Augstībai.

— Atnācu jums pateikt, madame, ka man nepatīk jūsu dzīvesveids, — atbildēja reģents, kas sāka nervozēt, iedomājoties, ka viņu grib piemuļķot. — Jūsu vakardienas izlaidības nav savienojamas ar mūķenes cieņu. Jūsu šīs­dienas atturība ir pārspīlēta, ņemot vērā, ka esat princese. Izvēlaties reiz par visām reizēm: esiet vai nu klostera priekšniece, vai arī karaliskā augs­tība. Par jums sabiedrībā sāk visai ļauni runāt, un man pietiek jau ar paša ienaidniekiem, lai jūs no sava klostera pret mani raidītu vēl savus ienaidniekus.

— Ak, vai! — skumji noteica klostera priekšniece. — Rīkodama viesības, balles un koncertus, kurus uzskatīju par visskaistākajiem visā Parīzē, es nevarēju izpatikt šiem ienaidniekiem. Vēl mazāk esmu patikusi jums un sev pašai, kopš dzīvoju klusi un vientuļi. Vakar beidzās manas attiecības ar sabiedrību, šorīt es noteikti pārtraucu visus sakarus ar to. Un šodien, nemaz nezinādama, ka jūs ieradīsities, esmu nolēmusi kaut ko tādu, pie kā vairs negribu atgriezties.

— Un kas tas ir? — jautāja reģents, nodomādams, ka runa ir par kādu jaunu meitas neprātību.

— Pieejiet pie loga un paskatieties ārā! — sacīja klostera priekš­niece.

Pēc šā aicinājuma reģents tiešām piegāja pie loga un ieraudzīja pa­galmu, kura vidū dega liels sārts. Tai pašā laikā Dibuā, ziņkārīgs kā īsts abats, pielīda viņam klāt.

Šā sārta priekšā nāca un gāja steidzīgi ļaudis, kas meta liesmās da­žādus savāda izskata priekšmetus.

— Kas tas? — reģents noprasīja Dibuā, kas likās tikpat pārsteigts kā viņš.

— Ko tur pašlaik dedzina? — jautāja abats.

— Jā, — atbildēja reģents.

— Tik tiešām, monseigneur, man liekas, tas ir bass.

— Patiešām, tas ir bass, — noteica klostera priekšniece. — Manējais — lielisks Valerī bass.

— Un jūs to sadedzināt? — iesaucās reģents.

— Visi šie instrumenti ir grēka avoti, — atbildēja klostera priekš­niece aizlauztā balsī, kas liecināja par visdziļākajām nožēlām.