Aleksandrs Dimā (tēvs): REĢENTA MEITA

Vēl vairāk, viņš jau dzīrās izpildīt jaunu un ne mazāk pārspīlētu mei­tas lūgumu, kas, droši vien, būtu radījis sacelšanos aristokrātijā: tā bija īpaša loža operā. Bet tad hercogiene Berī iemīlējās chevalier Riomā, un šis apstāklis nomierināja sabiedrību, bet hercogu padarīja nelaimīgu.

Chevalier Rioms bija Overnas kadets, Lozenas hercoga radinieks, kas 1715. gadā ieradās Parīzē meklēt laimi un kas to atrada Luksem- burgā. Mušī kundze, kuras mīļākais viņš bija, iepazīstināja to ar princesi, un viņš nekavējās ietekmēt viņu tāpat, kā to pirms piecdesmit gadiem darīja krusttēvs Lozenas hercogs ar karalisko princesi. Drīz vien viņu izsludināja par oficiālu mīļāko, neievērojot viņa priekšteča Lahē protes­tus, kuru pēc tam aizsūtīja par sūtniecības atašeju uz Dāniju.

Hercogienei Berī tātad bija tikai divi mīļākie, un jāatzīst, ka tajos laikos šādu princesi varēja uzskatīt par īsti tikumīgu: Lahē viņa nekad neatzina par savu mīļāko, bet Riomu izsludināja par tādu pilnīgi atklāti. Tas nu tiešām nebija pietiekams iemesls vajāt nabaga princesi. Bet nav jāaizmirst, ka šiem uzbrukumiem bija citi iemesli, par ko minēts ne tikai

Sensimona rakstos, bet visās tā laika vēsturēs, un proti: šī liktenīgā pro- menāde pa Parīzi ar cimbolēm un taurēm, šis nelaimīgais tronis ar trim pakāpieniem, kurā sēdēdama viņa bija pieņēmusi Venēcijas sūtni, beidzot šī pārspīlētā prasība — lai pēc tam, kad viņai ir jau gvardes rota, ierīkotu vēl speciālu ložu operā.

Bet ne šā vispārējā sašutuma dēļ, ko radīja pati princese, Orleānas hercogs noskaitās uz savu meitu. Tas notika tāpēc, ka viņa bija nokļuvusi pilnīgi sava mīļākā varā. Rioms bija tā paša Lozenas hercoga audzēknis, kurš kādā rītā samina Monako princeses roku ar to pašu zābaku papēdi, ko vakarā viņš lika novilkt Orleānas Gastona meitai, un kurš princešu jautājumā bija devis savam krusttdēlam tik drausmīgas pamācības kā, pie­mēram, šī: „Francijas jaunavas grib, lai pār viņām valda ar spieķi." Ri­oms, pilnīgi, paļaudamies uz sava krusttēva praksi, tiešām bija tik pama­tīgi izdresējis hercogieni Berī, ka tā vairs neuzdrošinājās rīkot nevienas viesības bez viņa piekrišanas, ierasties operā bez viņa atļaujas un uzvilkt kleitu bez viņa padoma.

Tāpēc hercogs, kas ļoti mīlēja savu meitu, iesvilās pret Riomu, kas viņus abus atsvešināja, tik lielā naidā, kādu vien viņa bezbēdīgais raksturs ļāva izjust. It kā izpildīdams hercogienes vēlēšanos, viņš iecēla Riomu par kādas rotas komandieri, tad par Konjaka pilsētas gubernatoru un, beidzot, pavēlēja tam doties uz savu pašvaldāmo apgabalu. Cilvēki, kas prata kaut cik pareizi novērtēt notikumus, sāka atzīt, ka Rioms vairs nebauda hercoga labvēlību, bet gan ir kritis nežēlastībā.

Arī hercogiene šajā ziņā nebija maldījusies. Viņa atsteidzās uz Pa- lērojālu tūlīt pēc dzemdībām un lūgtin lūdzās tēvu, bet veltīgi. Pēc tam viņa pukojās, dusmojās, draudēja, bet atkal velti. Beidzot viņa aizbrauca, draudēdama hercogam ar visām savām dusmām un apgalvodama, ka Ri­oms, par spīti viņa pavēlei, tomēr neaizceļošot. Nākamajā rītā hercogs atkārtoja Riomam savu pavēli doties projām, un Rioms ļoti pieklājīgi atbildēja, ka viņš nekavējoties paklausīšot.

Tiešām, dienu pirms tam, kad norisinājās aprakstītie notikumi, Ri­oms, visiem redzot, atstāja Luksemburgu, un pats Dibuā paziņoja Or­leānas hercogam, ka jaunais gubernators ar savām karietēm pulkstens deviņos no rīta devies ceļā uz Konjaku.

Visu šo notikumu laikā Orleānas hercogs nebija ticies ar meitu. Un, runājot par to, ka dusmās vajadzētu pārtraukt ar meitu visas attiecības, viņš patiesībā gribēja lūgt viņai piedošanu un nevis meklēt strīdu.

Šī šķietamā noteiktība nevarēja apmulsināt Dibuā, kas labi pazina hercogu. Bet Rioms bija ceļā uz Konjaku, un tas bija viss, ko Dibuā vēlējās. Rioma prombūtnes laikā Dibuā cerēja iepazīstināt princesi ar kā­du jaunu ministrijas sekretāru vai gvardu leitnantu, kas izdzēstu no viņas sirds atmiņas par Riomu. Pēc tam Rioms saņemtu pavēli piebiedroties maršala Bervina armijai Spānijā, un par viņu nebūtu vairs jārunā, tāpat kā par Lahē Dānijā.

Tas varbūt no morāles viedokļa nebija sevišķi veiksmīgs projekts, bet vismaz tas bija ļoti loģisks. Vai ministrs iepazīstināja ar šo plānu arī savu šefu, to mēs nezinām.

Kariete apstājās pie Luksemburgas, kas bija apgaismota kā vienmēr. Hercogs izkāpa un savā parastajā straujajā gaitā devās augšup pa kāp­nēm.

Dibuā, kuru hercogiene ienīda līdz sirds dziļumiem, palika mētelī ie­tinies karietes kaktā. Pēc brīža hercogs, galīgi apmulsis, parādījās pie karietes durtiņām.

— Ak, monseigneur, — iesaucās Dibuā. — Varbūt Jūsu Augstībai parādīja durvis?

— Nē, bet hercogiene nemaz nav Luksemburgā.

— Kur tad? Karmelītu klosterī?

— Viņa ir Medonā.

— Medonā! Februāra mēnesī un šādā laikā! Monseigneur, šīs ilgas pēc lauku dzīves man liekas aizdomīgas.

— Un es atzīšos — man arī. Ko, velns, viņa var sadarīt Medonā?

— To var viegli uzzināt.

— Kā?

— Dosimies uz Medonu.

— Kučier, uz Medonu! — uzsauca reģents un ielēca karietē. — Tur jūs varat nokļūt pēc divdesmit piecām minūtēm.

— Atļaušos aizrādīt, monseigneur, ka zirgi jau ir veikuši desmit jū­dzes, — pazemīgi iebilda kučieris.

— Nodzeniet viņus beigtus, bet esiet pēc divdesmit piecām minūtēm Medonā!

Pēc tik nepārprotamas pavēles nebija vairs ko atbildēt.

Kučieris enerģiski uzšāva zirgiem ar pātāgu, un dižciltīgie lopiņi, pār­steigti, ka braucēji atzinuši par vajadzīgu lietot tik neparasti skarbus uz­mudinājuma līdzekļus, aizrikšoja tālāk tikpat strauji, it kā būtu tik tikko iznākuši no staļļa.

Visā brauciena laikā Dibuā klusēja, bet reģents bija iegrimis domās. Pa" laikam viens vai otrs pameta pētīgus skatienus uz lielceļu, bet tur nebija redzams nekas tāds, kas varētu saistīt reģenta un viņa ministra uzmanību. Viņi iebrauca Medonā, bet hercogs arvien vēl nebija ticis lau­kā no savu pretrunīgo domu labirinta.

Šoreiz viņi izkāpa abi divi: tēva un meitas izskaidrošanās varēja ieilgt, un Dibuā gribēja nogaidīt beigas kādā ērtākā vietā nekā karietē.

Zem lieveņa viņi sastapa durvju sargu spožā livrejā. Tā kā hercogs bija ietinies kažokā, bet Dibuā savā platajā mētelī, viņš tos apturēja. Tad hercogs nosauca savu vārdu.

— Atvainojiet, — sacīja sargs, — bet es nezināju, ka gaidāms mon­seigneur.

— Būs jau labi, — atbildēja hercogs. — Gaidīts vai negaidīts, es ierados. Paziņojiet to princesei!

— Monseigneur tātad piedalīsies ceremonijā? — jautāja sargs, acīm redzami apmulsis, jo viņam, droši vien, bija stingri pavēlēts nevienu nelaist iekšā.

— Bez šaubām, monseigneur piedalīsies ceremonijā, — Dibuā atbil­dēja Orleānas hercoga vietā, kurš grasījās jautāt, par kādu ceremoniju viņš runā. — Un es arī piedalīšos.

— Tādā gadījumā es likšu aizvest monseigneur tieši uz baznīciņu.

Dibuā un hercogs saskatījās kā cilvēki, kas vairs nekā nesaprot.

— Uz baznīciņu? — atkārtoja hercogs.

— Jā, monseigneur, jo ceremonija ir sākusies apmēram pirms div­desmit minūtēm.

— Ak tā! — noteica reģents un noliecās pie Dibuā auss. — Vai arī šī ir kļuvusi par mūķeni?

— Monseigneur, drīzāk cerēsim, ka viņa precas, — sacīja Dibuā.