Aleksandrs Dimā (tēvs): REĢENTA MEITA

— Es jums paklausīšu, monseigneur, bet deklarēju vienu lietu.

— Kādu?

— Es vairs neticu sieviešu tikumībai!

— Dibuā, — sacīja reģents, atlaizdamies uz dīvāna, un Dibuā darīja to pašu. — Goda vārds, tu esi burvīgs. Ļauj man smieties, citādi es nosmakšu!

— Tiešām, monseigneur, smiesimies, — piekrita Dibuā. — Bet smiesimies klusi. Jums taisnība: mums jāredz, kā tas viss beigsies.

Un abi vīrieši sāka smieties, cik klusi vien varēdami.

Tad viņi atkal ieņēma savas novērotāju vietas, ko pirms brīža bija atstājuši.

Nabaga Pelīte žāvājās tā, ka varēja rasties bažas, vai tik viņa neiz- mežģīs žokļus.

— Vai zināt, monseigneur, — ierunājās Dibuā. — Ludviķa kungs nepavisam neizturas vieglprātīgi.

— Tas nozīmē, ka viņš nav dzēris.

— Un šīs tukšās pudeles? Vai jūs domājat, ka tās pašas no sevis aizbēgušas prom?

— Tev tiešām ir taisnība. Bet tomēr, viņš ir ļoti nopietns, šis džentl­menis.

— Pacietieties! Rau, viņš atdzīvojas! Klausieties, viņš sāks runāt!

Tiešām — jaunais hercogs piecēlās no sēdekļa un ar roku atbīdīja

pudeli, ko viņam sniedza Pelīte.

— Es gribēju redzēt, kas tas ir — orģija, — viņš prātnieciski noteica. — Nu es to esmu redzējis un paziņoju, ka esmu visai neapmierināts. Kāds gudrs virs teicis: „Eb rietas omne vitium deliquit".

— Ko viņš tur muld? — norūca hercogs.

— Tur nekas labs neiznāks, — nosprieda Dibuā.

— Kā! Jums nepatīk šīs vakariņas? — iesaucās jaunā hercoga gal- dabiedrene un pasmaidīja. Atmirdzēja zobu rinda, kas bija skaistāka par pērlēm.

' — Kad neesmu izsalcis un izslāpis, man netīk ne ēst, ne dzert, — atbildēja Ludviķis.

— Muļķis! — nomurmināja reģents.

Un viņš pagriezās pret Dibuā, kas kodīja lūpas.

Ludviķa galdabiedrs sāka smieties un sacīja:

— Ceru, ka jūs neattiecināsit šos vārdus uz mūsu šarmantajām dā­mām.

— Ko jūs ar to gribat teikt?

— Ahā, viņš sāk dusmoties! Labi, — atzina reģents.

— Labi! — piekrita Dibuā.

— Gribu teikt, — atbildēja chevalier, — ka jūs neapvainosit šīs dāmas, izrādot tām savu vienaldzību un atstājot šo sabiedrību.

— Ir jau vēls, — sacīja Orleānas Ludviķis.

— Phē! Vēl nav pat pusnakts, — atbildēja chevalier.

— Un bez tam, — turpināja hercogs, cenzdamies attaisnot savu rī­cību, — bez tam… es esmu saderinājies.

Dāmas sāka skaļi smieties.

— Kāds lops! — nomurmināja Dibuā.

— Jā gan! — noteica reģents.

— Ak, tiešām, es pavisam aizmirsu. Atvainojiet, monseigneur!

— Mans mīļais, jūs esat drausmīgi provinciāls, — konstatēja che­valier.

— Va' velns, kā šis jauneklis runā ar dižciltīgu princi! — pukojās reģents.

— Viņam atļauts nezināt, kas ir viņa galdabiedrs, un domāt, ka tas ir vienkāršs aristokrāts.

— Bez tam, es viņam ieteicu pakaitināt princi.

— Atvainojiet, cienītais monsicur, — jaunais princis atbildēja. — Jūs laikam kaut ko teicāt? Tā kā tajā pašā laikā ar mani runāja madaine, es nedzirdēju, ko jūs man sacījāt.

— Un jūs gribat, lai es jums to atkārtoju? — zobgalīgi jautāja jau­neklis.

— Man būtu ļoti patīkami.

— Nu, labi, es teicu, ka jūs esat drausmīgi provinciāls.

— Justos pagodināts, ja ar to varētu atšķirties no zināmiem Parīzes paziņām, — atbildēja Ludviķis.

— Vai zini, tas nav slikti atcirsts, — noteica hercogs.

— Phē! — norūca Dibuā.

— Ja jūs to sakāt par mani, — es atbildēšu, ka neesat pieklājīgs. Nebūtu nekas, ja savu nepieklājību jūs izrādītu tikai man, bet tai nav nekāda attaisnojuma, ja tā skar šīs dāmas.

— Tavs provokators iet pārāk tālu, abat, — uztraucās reģents. — Viņi tūliņ pārgriezīs viens otram rīkli.

— Nu, mēs viņus savaldīsim, — atbildēja Dibuā.

Jaunais princis pat nepamirkšķinja acis, bet piecēlās, devās apkārt galdam, piegāja pie sava dzīru kolēģa un sāka runāt pusbalsī.

— Vai redzi, — reģents satraukts pievērsās Dibuā. — Uzmanīsim viņus labi, abat! Negribētu, ka manu dēlu nogalina.

Bet Ludviķis tikai pateica jauneklim:

— Roku uz sirds, cienītais kungs — vai jūs šeit uzjautrināties? At­zīstos, ka es šeit briesmīgi garlaikojos. Ja mēs būtu vieni paši, es ar jums parunātu par kādu visai nopietnu jautājumu, kas mani pašreiz nodarbina: tā ir Svētā Augustīna „Atzīšanās" sestā nodaļa.

— Kā! — iesaucās chevalier, galīgi apmulsis, pie kam šoreiz viņa apmulsums nepavisam nebija mākslots. — Jūs interesējaties par reliģiju? Man šķiet, pārāk agri…

— Cienītais kungs, nekad nav par agru domāt par savas dvēseles glābšanu, — pamācītāja balsī noteica princis.

Reģents smagi nopūtās.

Dibuā kasīja degungalu.

— Muižnieka godavārds — tas apkauno visu manu dzimtu! Šīs sie­vietes iemigs, — uztraucās reģents.

— Nogaidīsim, — sacīja Dibuā. — Varbūt viņš kļūs drosmīgāks tad, kad viņas iemigs.

— Deviņi pērkoni! — iesaucās reģents. — Viņam jau sen vajadzēja kļūt drosmīgākam. Viņa raidīja tam skatienus, kas būtu uzmodinājuši pat mironi… Rau, kā viņa atlaidusies šai sēdeklī — vai viņa nav šarmanta?

— Pag', — turpināja Ludviķis, — gribu zināt jūsu domas šai jau­tājumā: svētais Jeremijs izsakās, ka īstu piedošanu iegūst tikai tas, kas dziļi nožēlo savus grēkus.

— Lai velns jūs parauj! — iesaucās jauneklis. — Ja jūs būtu dzēris, es teiktu, ka jums ir slikts vīns.

— Šoreiz, cienītais monsieur, būtu mana kārta aizrādīt, ka jūs esat nepieklājīgs, — atbildēja jaunais princis. — Un ja klausīties apvainoju­mos nebūtu grēks, es jums atbildētu tādā pašā tonī. Bet, paldies Dievam, esmu kristīgāks par jums.

— Vakariņojot mazā mājiņā, nav jābūt labam kristīgam cilvēkam, bet labam galdabiedram, — aizrādīja chevalier. — Pie velna ar jūsu sa­biedrību! Man gribētos labāk būt kopā ar Svēto Augustīnu, kaut vai pēc tam, kad viņš bija kļuvis ticīgs.

Jaunais hercogs piezvanīja. Parādījās sulainis.

— Izvadiet šo kungu ārā un apgaismojiet manu ceļu, — viņš sacīja īstā prinča tonī. — Es pats došos prom pēc ceturtdaļstundas. Chevalier, vai jums ir kariete?

— Nē, nav.

— Tādā gadījumā izmantojiet manējo, — sacīja jaunais hercogs. — Ļoti nožēloju, ka nevarēšu turpināt mūsu pazīšanos. Bet es jums jau tei­cu: mums ir dažādas gaumes. Bez tam, es atgriezīšos savā provincē.

— Velns parāvis, būtu interesanti, ja viņš aizraidītu savu galdabiedru tādēļ, lai paliktu viens ar abām sievietēm, — ierunājās Dibuā.

— Jā, — piekrita hercogs, — tas būtu interesanti, bet tas nenotiks.

Tiešām, kamēr hercogs un Dibuā apmainījās dažiem vārdiem, che­valier izgāja ārā, bet Orleānas Ludviķis, palicis viens ar abām sievietēm, kas patiesi bija iemigušas, izvilka no savu svārku kabatas lielu papīra vīstokli, no vestes kabatas sudraba zīmuli un ar īsta teologa aizrautību sāka kaut ko atzīmēt uz papīra malām. Bet ap viņu vēl kūpēja ēdieni un atradās līdz pusei iztukšotas pudeles.

— Ja šis princis kādreiz stātos vecākās paaudzes vietā, es būtu ļoti nelaimīgs, — sacījs reģents. — Lai nu vēl viens cilvēks teic, ka es au­dzinu savus bērnus par troņa mantiniekiem!

— Monseigneur, zvēru jums, ka esmu gluži slims, — apliecināja Dibuā.