Aleksandrs Dimā (tēvs) - REĢENTA MEITA

Taču tagad vairs nav vasara, bet, kā jau teicām, 1719. gada bargās ziemas februāra sākums. Skaistie, kuplie koki ir pārklāti ar biezu sarmas kārtu.

Niedrēs vairs nemitinās līksmie putni, kas aizlaidušies pameklēt mē­renāku klimatu vai siltāku patvērumu. īrisi un ūdensrozes, melnas un nokaltušas, sakņupušas uz zaļganā, sniega apputinātā ledus. Bet melnā ēna liekas vēl drūmāka: tā ietīta baltā segā, kas gluži kā līķauts pārklāj to no sarmā vizuļojošiem jumtiem līdz pat mīkstā sniegā iegrimušajiem pamatiem. Pa dīķi vairs nevar irties laiviņā, jo to klāj ledus.

Un tomēr, kaut nakts bija tumša, kaut sals knieba, kaut arī pie de­besīm nebija nevienas zvaigznītes, kāds vientuļš jātnieks bez sulaiņa izjāja pa lielajiem Nantes vārtiem un devās ārā no pilsētas. Viņš nejāja pat pa lielceļu, kas ved no Nantes un Klišonu, bet pa sāņceliņu, kas beidzas pie šā paša lielceļa apmēram simts soļu atstatumā no grāvjiem. Nokļuvis uz ceļa, viņš atlaida pavadu, un tā nokrita uz viņa dižciltīgā zirga kakla. Tas nesāka stulbi skriet, kā būtu darījis sliktāk dresēts kumeļš, bet devās uz priekšu mērenā riksī. Tas deva viņam iespēju uzmanīgi un droši spert savus soļus uz šā ceļa, kas šķita gluds kā biljarda galds, bet patiesībā bija nosēts ar grambām un bīstami apsnigušiem klinšu ciļņiem.

Apmēram ceturtdaļstundu viss bija labi. Vējš, nevarēdams aizkavēt jātnieka gaitu, plivināja viņa apmetņa krokas. Koku melnie skeleti bēga pa labi un pa kreisi kā spoki, bet sniega atspulga vienīgā gaisma, kas spīdēja dīvainā jātnieka ceļā, tik tikko rādīja virzienu, kurā tas varēja doties.

Bet drīz vien, par spīti instinktīvai uzmanībai, nabaga lopiņš paklupa pret kādu akmeni un bezmaz pakrita. Tas tomēr norisa zibens ātrumā: pēc pirmā pavadas pierāviena zirgs saslējās; bet jātnieks, kaut dziļās do­mās iegrimis, pamanīja, ka zirgs sāk klibot.

Sākumā viņš par to nemaz neuztraucās un turpināja ceļu. Bet drīz vien zirgs sāka klibot jūtamāk, un jaunais cilvēks nodomāja, ka tiešām kāda akmens šķembele būs iedūrusies zirga nagā un to ievainojusi. Viņš nokāpa no zirga un apskatīja kāju, kas likās bija ne tikai zaudējusi pa­kavu, bet arī asiņoja. Un tiešām, pavēries sniegā, viņš ieraudzījas sārtas pēdas; šaubīties vairs nevarēja: viņa zirgs bija ievainots.

Šis nelaimes gadījums laikam stipri sarūgtināja jauno cilvēku, un viņš acīmredzot pārdomāja, ko nu darīt. Tad, lai gan ceļu klāja sniega kārta, viņam likās, ka dzird zirgu pakavu dunoņu. Viņš brīdi klausījās, lai no­skaidrotu, vai nekļūdās. Pārliecinājies, ka daži jātnieki dodas šurp pa to pašu ceļu, pa kuru jāja viņš, un juzdams, ka šie cilvēki, ja tie dzītos pakaļ, viņu panāktu, jauneklis tūlīt izšķīrās, ko darīt. Viņš žigli uzkāpa zirgam mugurā, novirzīja to soļus desmit sāņus no ceļa, novietojās aiz dažiem apgāztiem kokiem, ielika padusē kailo zobenu, izņēma no maksts pistoli un sāka gaidīt.

Tiešām, jātnieki drāzās šurp pilnā sparā, un lai gan bija nakts, varēja saskatīt viņu tumšos mēteļus un viena jātnieka balto zirgu. Viņi bija četri, un tie jāja klusēdami. Nepazīstamais jauneklis savukārt aizturēja elpu, un zirgs, it kā saprazdams viņa saimniekam draudošās briesmas, palika tik­pat nekustīgs un kluss.

Nedzirdēdami nekādu troksni, jātnieki pajāja garām koku grupai, kas slēpa zirgu un jātnieku. Viņš jau nodomāja, ka atkratījies no šiem ne­patīkamajiem ceļiniekiem, lai tie būtu kas būdami, kad piepeši tie ap­stājās. Tas, kas likās esam viņu vadonis, nokāpa no zirga, izņēma no mēteļa apakšas vējlukturi, aizdedzināja to un apgaismoja ceļu. Uz ceļa vairs nebija redzamas pēdas, kurām tie līdz šim sekoja, tāpēc viņi no­sprieda, ka ir aizjājuši garām. Jātnieki griezās atpakaļ un ieraudzīja vietu, kur zirgs ar savu jātnieku bija novirzījušies no ceļa. Paspēris dažus soļus uz priekšu, tas, kurš nesa vējlukturi, pacēla to pret koku grupu; aiz tiem viņi tūlīt saskatīja kādu jātnieku, kaut gan tas ar savu zirgu stāvēja kluss un nekustīgs.

Tūdaļ atskanēja uzvilkto pistoļu krakšķi.

— Hallo, kungi, kas jūs esat un ko vēlaties? — jātnieks uz ievainotā zirga ierunājās pirmais.

— Tas ir viņš, — nomurmināja divas vai trīs balsis. — Mēs neesam maldījušies.

Tad vīrs ar vējlukturi tuvojās nepazīstamajam jātniekam.

— Vēl vienu soli, un es jūs nošaušu, — iesaucās 1 jātnieks. — Ne­kavējoties nosauciet savus vārdus, lai es zinātu, ar ko man darīšana!

— Nešaujiet nevienu, Šanlē kungs, un klausiet mani — lieciet savas pistoles atpakaļ makstī! — mierīgā balsī noteica vīrs ar vējlukturi.

— Ak, tas esat jūs, marķīz Ponkalek? — atbildēja tas, kuru nosauca par Šanlē.

— Jā, tas esmu es.

— Un ko jūs te meklējat, lūdzu?

— Gribam lūgt dažus paskaidrojumus par jūsu rīcību. Lūdzu, nāciet tuvāk un atbildiet!

— Šis uzaicinājums izteikts ļoti dīvainā formā, marķīz. Vai jūs ne­varētu — ja gribat, lai es atbildu — ietērpt to citos vārdos un citos toņos.

— Nāciet šurp, Gaston! — sacīja kāda cita balss. — Mums tiešām jārunā ar jums, mans mīļais.

— Ahā, es pazīstu jūs pēc balss, Monluī, — atbildēja Šanlē. — Bet es atzīstos, ka neesmu pieradis pie Ponkaleka kunga manierēm.

— Manas manieres ir tādas, kādas parasti ir brīvam un vaļsirdīgam bretonim, kuram nav nekas jāslēpj no saviem draugiem un kurš netielējas, ja viņam kaut ko jautā tikpat vaļsirdīgi, kā viņš jautā citiem.

— Es pievienojos Monluī un lūdzu Gastonu izskaidroties draudzīgi, — sacīja kāda cita balss. — Man šķiet, ka mūsu galvenā interese nebūt nav karot savā starpā.

— Pateicos, Kuedik, — sacīja jātnieks. — Arī es domāju tāpat, un tāpēc — te es esmu.

Tiešām, pēc šiem miermīlīgajiem vārdiem jaunais cilvēks iebāza pis­toli somā un zobenu makstī, piegāja pie jātnieku grupas ceļa vidū un gaidīja sarunu rezultātu.

— Talneta kungs, — sacīja marķīzs Ponkaleks tāda cilvēka tonī, kurš ieguvis vai kuram piešķirtas tiesības pavēlēt, — stāviet sardzē, lai neviens nepamanīts nevarētu mums tuvoties!

Talnets tūlīt paklausīja pavēlei un sāka jādelēt ar lielu līkumu ap visu šo grupu, vērīgi skatīdamies un ausīdamies visapkārt.

— Un tagad izdzēsīsim vējlukturi, jo esam atraduši to, ko meklējām, — noteica marķīzs Ponkaleks, kāpdams zirgam mugurā.

— Kungi, — iesāka Šanlē, — atļaujiet teikt, ka tas viss, kas patlaban norisinās, man ir kaut kas neparasts. Liekas, ka jūs tiešām sekojat man. Jūs sakāt, ka meklējat mani. Jūs esat mani atraduši un varat izdzēst savu vējlukturi. Ko tas viss nozīmē? Ja tas ir joks, tad jāatzīst, ka tam iz­raudzīts ļoti nepiemērots laiks un vieta.

— Nē, Šanlē kungs, tas nemaz nav joks, tā ir nopratināšana, — mar­ķīzs Ponkaleks atbildēja savā skarbajā un strupajā tonī.

— Nopratināšana? — atkārtoja chevalier Šanlē un sarauca uzacis.

— Tas nozīmē — paskaidrojumi, — piebilda Monluī.

— Nopratināšana vai paskaidrojumi — viss viens, — sacīja Ponka­leks. — Apstākļi ir pārāk nopietni, lai nodarbotos ar jūtām vai tielētos ap vārdiem. Nopratināšana vai paskaidrojumi — es atkārtoju — viss viens, atbildiet tikai uz mūsu jautājumiem, Šanlē kungs!

— Jūsu pavēles ir skarbas, marķīz, — aizrādīja chevalier Šanlē.

— Ja es pavēlu, tad man ir tiesības to darīt! Vai esmu jūsu priekš­nieks, vai neesmu?