Aleksandrs Dimā (tēvs) - REĢENTA MEITA

— Tepat, mani kungi. Šajā klosterī dzīvo meitene, ko mīlu jau veselu gadu. Ieraudzīju to dievlūdzēju gājienā Nantē. Arī viņa mani ievēroja, es tai sekoju, uzzināju, kur viņa dzīvo un iesūtīju tai vēstuli.

— Bet kā jūs satiekaties? — painteresējās marķīzs.

— Ar simt luidoriem es ieguvu dārznieka labvēlību; viņš man iedeva šo dzelzs vārtiņu otro atslēgu. Vasarā es ar laiviņu piebraucu pie klostera mūriem. Desmit pēdu augstumā virs ūdens līmeņa atrodas lodziņš, pie kura viņa mani gaida. Ja būtu gaišāks, jūs no šejienes varētu to saskatīt. Bet es to redzu arī tumsā.

— Jā, es saprotu, kā jūs iekārtojaties vasarā, bet tagad vairs nevar irties ar laiviņu, — iebilda marķīzs.

— Taisnība, mani kungi, laiviņa neder, toties šovakar ezeru klāj plā­na ledus kārta. Došos pie viņas pa ledu. Varbūt tas ielūzīs man zem kājām un es pazudīšu. Jo labāk: tad, es ceru, līdz ar mani zudīs arī jūsu aizdomas.

— It kā smags akmens novēlās man no krūtīm, — sacīja Monluī. — Ak, mans nabaga Gaston, cik es esmu laimīgs! Jo neaizmirsti, ka mēs ar Kuediku galvojām par tevi.

— Ak, chevalier, piedodiet, noskūpstiet mani! — iesaucās marķīzs.

— Labprāt, marķīz, bet jūs izpostījāt daļu no manas laimes.

— Kā tā?

— Ak vai, es gribēju, kaut par manu mīlu zinātu tikai es pats. Man tik ļoti vajadzīgas ilūzijas un drosme! Vai tad es neatstāšu viņu šonakt, lai nekad vairs neredzētu?

— Nevar zināt, chevalier. Man šķiet, jūs pārāk bēdīgi vērtējat nā­kotni.

— Es zinu, ko runāju, Monluī.

— Ja jūsu pasākums izdosies, un, ņemot vērā jūsu drosmi, noteiktību un aukstasinību, tam ir jāizdodas, tad Francija būs brīva. Francija būs pateicīga jums par atgūto brīvību, un jūs varēsit sasniegt visu, ko vien vēlaties.

— Ak, marķīz, ja mans pasākums izdosies, tas notiks jūsu labā. Bet mans liktenis jau iepriekš ir zināms.

— Nu, nu, chevalier, drosmi! Bet pagaidām atļaujiet mums mazliet pavērot jūsu mīlas gaitas.

— Jūs man vēl neticat, marķīz?

— Es vienmēr esmu neticīgs, mīļo Gaston. Neuzticos arī pats sev, un pēc tam, kad jūs visi iecēlāt mani par savu vadoni, šī neuzticība ir viegli saprotama. Uz mani gulstas visa atbildība, un man jābūt nomodā par jums arī pret jūsu gribu.

— Lai būtu kā būdams, marķīz, skatieties! Es tikpat ļoti steidzos nokļūt līdz klostera mūrim, kā jūs gribat redzēt mani tur nokļūstam. Tā­pēc nelikšu jums ilgi gaidīt.

Gastons piesēja savu zirgu pie koka, pārsvieda upītei kādu dēli, kas izveidoja it kā tiltu, un atslēdza dzelzs vārtiņus. Kādu laiciņu viņš soļoja gar dzīvžogiem, lai attālinātos no tās vietas, kur upes straume neļāva ezeram aizsalt, tad uzkāpa uz ledus. Tūlīt ari atskanēja dobja krakšķē- šana.

— Dieva dēļ, Gaston, uzmanies! — iesaucās Monluī, klusinādams balsi.

— Lai Dievs žēlīgs! Skatieties, marķīz!

— Gaston, — sauca Ponkaleks. — Es jums ticu, es jums ticu!

— Tas tikai pavairo manu drosmi, — atbildēja jauneklis.

— Un tagad, Gaston, vienu vienīgu vārdu: kad dosities ceļā?

— Rīt ap šādu laiku, marķīz, es, droši vien, būšu jau nojājis div­desmit piecas vai trīsdesmit jūdzes pa Parīzes lielceļu.

— Bet tagad griezieties atpakaļ, lai mēs varētu jūs apkampt un at­vadīties! Nāciet, Gaston.

— Ar vislielāko prieku.

Un jauneklis griezās atpakaļ. Visi četri jātnieki pēc kārtas sirsnīgi apkampa viņu, bet pēc tam pagaidīja, kamēr bīstamais gājiens bija galā. Ja jauneklim būtu gadījusies nelaime, viņi būtu steigušies tam palīgā.

Kaut ledus krakšķēja, Gastons drošsirdīgi devās uz priekšu. Tuvo­joties klosterim, viņš pamanīja kaut ko tādu, kas lika viņa sirdij pukstēt straujāk: ziemas lietus bija pacēlis mazā ezera līmeni, un, nokļuvis līdz klostera sienai, viņš, droši vien, varēs aizsniegt meitenes logu.

Jauneklis nekļūdījās. Galā nonācis, viņš salika rokas, atdarināja ūpja ķērcienu, un logs atvērās.

Salda alga par pārciestajām briesmām: gandrīz vai vienādā augstumā ar viņu parādījās mīļotās meitenes daiļā galviņa, un viņas siltā, liegā roka sameklēja Gastona roku. Tas notika pirmoreiz. Gastons jūsmīgi satvēra šo roku un pārklāja skūpstiem.

— Gaston, jūs atnācāt šādā salā un bez laivas, pa ledu, vai ne? Bet manā vēstulē, ko jūs nesen saņēmāt, es taču jums stingri aizliedzu to darīt!

— Man likās, ka ar jūsu vēstuli pie sirds, Helēna, man nedraud ne­kādas briesmas. Bet kas tad tik bēdīgs un nopietns jums sakāms? Jūs esat raudājusi.

— Ak vai, mans draugs, kopš šā rīta es citu neko vairs nedaru.

— Kopš šā rīta, — nomurmināja Gastons un skumji pasmaidīja. — Savādi! Kopš Šā rīta arī es raudātu, ja nebūtu vīrietis.

— Ko jūs sakāt, Gaston?

— Nekā, mana draudzene. Bet runāsim par jums. Kas jums par bē­dām, Helēna? Stāstiet!

— Ak vai, jūs zināt, ka nepiederu pati sev. Esmu nabaga bārenīte, kas šeit uzaudzināta. Man nav citas tēvijas, citas sabiedrības, citas pa­saules, kā vienīgi šis klosteris. Nekad neesmu redzējusi nevienu cilvēku, ko varētu saukt par tēvu vai māti. Mana māte esot mirusi, bet tēvs — tā man vienmēr stāstīja — dzīvojot citur. Tātad esmu atkarīga no kādas neredzamas varas, kas tomēr izrādījusies spēcīgāka par mums: šorīt mūsu labā priekšniece iesauca mani pie sevis un ar asarām acīs paziņoja, ka man jāaizceļo.

— Jums jāaizceļo, Helēna? Jūs atstājat šo klosteri?

— Jā, mana ģimene aicina mani, Gaston.

— Jūsu ģimene, ak Dievs! Kās tā par jaunu nelaimi?

— O, jā, Gaston, tā ir nelaime, lai gan labā priekšniece sākumā vē­lēja man laimes, it kā būtu paziņojusi man kādu priecīgu vēstie Bet es biju laimīga šai klosterī, es lūdzu Dievu, lai viņš tikai atļauj man palikt šeit līdz tam laikam, kad būšu kļuvusi par jūsu sievu. Dievs izlēmis citādi. Kas nu notiks ar mani?

— Un šis rīkojums, kas raida jūs projām no šā klostera…

— Neatļauj ne pretoties, ne kavēties, Gaston! Liekas, ka es piederu varenai ģimenei, liekas, ka esmu kāda ļoti varena senjora meita. Kad labā priekšniece paziņoja, ka man jāšķiras no tās, es izplūdu asarās, me­tos ceļos un teicu, ka negribu viņu atstāt. Tad viņa nojauta, ka manām bēdām ir vēl cits iemesls, un sāka mani neatlaidīgi iztaujāt. Piedodiet, Gaston, man vajadzēja uzticēt kādam savu noslēpumu, gribēju, lai mani pažēlo un mierina, un es viņai izstāstīju visu, Gaston: ka es jūs mīlu un ka jūs mīlat mani. Nestāstīju tikai par to, kā mēs šeit satiekamies. Bai­dījos, ka pēc tam, kad būšu to pateikusi, man vairs neļaus pēdējo reizi satikties ar jums. Bet es taču tik ļoti gribēju atvadīties.

— Bet vai jūs neteicāt, Helēna, kādi ir mani nolūki? Ka esmu saistī­jies ar kādu apvienību, kuras rīcībā atradīšos varbūt sešus mēnešus, var­būt veselu gadu, bet ka pēc tam, tajā dienā, kad būšu atkal brīvs, mans vārds, mana roka, mana bagātība, visa mana dzīve piederēs jums?

— Es to teicu, Gaston, un tad māte Urzula pamudināja mani uz domām, ka esmu kāda varena senjora meita. Viņa teica: „Tev jāaizmirst šis chevalier, mana meita, jo nav zināms, vai jūsu ģimene piekritīs šīm laulībām."

— Bet vai tad es nepiederu pie vienas no visvecākajām Bretaņas dzimtām? Neesmu bagāts, tomēr neesmu arī ne no viena atkarīgs. Vai jūs to paskaidrojāt viņai, Helēna?