Aleksandrs Dimā (tēvs) - REĢENTA MEITA

Bez tam viņš ļoti ilgojās nokļūt tālajā Parīzē. Viņš to nekad nebija redzējis, bet viņam par to bija sastāstīti zili brīnumi, un ja vien viņš būtu varējis pielikt abiem zirgiem spārnus, ceļa gabals būtu veikts dažās stun­dās, kaut gan viņš nebija sevišķi veikls jātnieks.

Mierīgā gaitā Gastons nojāja līdz Udonai. Bet lai cik lēnām viņš jāja, Klišonas klostera kariete kustējās vēl lēnāk. Tajos laikos satiksme pa lie­lajiem ceļiem bija tikpat gausa kā tagad, izņemot pasta karietes, ko vadīja pastnieki ar pātagu rokā. Un sevišķi gausi virzījās karietes, kurās sēdēja dāmas.

Udonā jātnieks apstājās. Viņš izvēlējās viesnīcu „Pie Kronētās Ka­rietes", kurai divi uz priekšu izdobti logi atradās lielceļa pusē. No tiem varēja pārredzēt visu ceļu. Bez tam viņš bija informējies un uzzinājis, ka šajā pilsētiņas visslavenākajā viesnīcā parasti satiekas gandrīz vai visas ceļotāju karietes.

Kamēr viņam gatavoja pusdienas (pulkstenis varēja būt apmēram di­vi), Gastons, nepiegriezdams vērību salam, stāvēja sardzē uz balkona un ne uz mirkli neizlaida no acīm lielceļu. Bet cik vien tālu sniedzās ska­tiens, viņš redzēja tikai ar cilvēkiem pieblīvētus furgonus un pajūgus, tur­pretim no tik ļoti gaidītās melnzaļās karietes nebija ne vēsts. Tad Gastons savā nepacietībā nodomāja, ka Helēna varbūt atbraukusi agrāk un jau atrodas vienīcā. Viņš steigšus atgāja no priekšējiem logiem un nostājās pie kāda loga, kurš izgāja uz pagalmu un pa kuru viegli varēja pārredzēt nojumēs novietotos pajūgus. Klostera karietes starp tiem nebija.

Gastons tomēr uzkavējās vēl brīdi pie šā loga, jo ieraudzīja savu su­laini dzīvi sarunājamies ar kādu vīrieti pelēkās drēbes un karavīra mētelī. Pēc sarunas ar Ovenu šis vīrs uzkāpa mugurā labam pasta zirgam un, lai gan ceļu klāja sniegs un ledus, aizjāja tāda cilvēka izskatā, kam jāstei­dzas, kaut steigā būtu arī jālauž kakls. Bet viņa zirgs neslīdēja un nekrita, un pēc pakavu dipoņas Gastons nosprieda, ka jātnieks dodas Parīzes virzienā.

Šai brīdī sulainis pacēla acis un ieraudzīja savu kungu, kas to no­vēroja. Viņš nosarka, un kā cilvēks, kas pārsteigts nozieguma vietā, centās kaut kā rosīties, tīrot savu apģērbu un kratot sniegu no kājām. Gastons pamāja, lai sulainis pienāk pie loga. Lai gan šis rīkojums sulainim acīm redzot nepatika, viņš tomēr paklausīja.

— Ar ko tu nupat runāji, Oven? — jautāja Gastons.

— Ar kādu vīrieti, Gastona kungs, — atbildēja sulainis ar to muļķīgi viltīgo izteiksmi sejā, kas raksturīga mūsu zemniekiem.

— Labi, labi!.. Bet kas tas bija par vīrieti?

— Kāds ceļinieks, kareivis, kas apjautājās par ceļu, mortsieur che­valier.

— Par kādu ceļu?

— Uz Rennu.

— Bet tu taču to nezini, jo neesi šejienietis.

— Es pavaicāju viesnīcniekam, Gastona kungs.

— Kāpēc viņš nejautāja pats?

— Viņš sastrīdējās ar to pusdienu maksas dēļ un negribēja vairs griezties pie viņa.

— Hm, — norūca Gastons.

Tas viss izklausījās ļoti nevainīgi, un tomēr Gastons atgriezās savā istabā stipri domīgs. Šis cilvēks, kas visu laiku viņam uzticīgi kalpoja, bija Montarāna kunga galvenā sulaiņa krustdēls, bet pats Montarāns bija kād­reizējais Bretaņas gubernators, kam šīs provinces iedzīvotāju sūdzību dēļ vajadzēja atstāt savu amatu. Viņa vietā nāca Monteskjū. Šis Montarāna sulainis, Ovena krusttēvs, arī uzbūra viņam brīnišķīgās Parīzes ainas un modināja viņā kaislo vēlēšanos redzēt galvaspilsētu. Šī vēlēšanās, kā likās, tagad piepildīsies.

Bet labi pārdomājot, šaubas par Ovenu drīz vien izgaisa, un Gastons pats sev jautāja, vai, mezdamies pasākumā, kas prasa vislielāko drosmi, viņš nekļūst arvien bailīgāks. Un tomēr ēna, kas piepeši pārklāja viņa seju, ieraugot Ovenu sarunājamies ar pelēko vīru, pilnīgi neizgaisa. Bez tam, lai cik uzmanīgi viņš vēroja ceļu, melnzaļā kariete nerādījās.

Vistīrākajām dvēselēm dažreiz uzmācas nekrietnas domas, tāpēc arī viņam ienāca prātā, ka Helēna būs izvēlējusies citu ceļu, lai šķirtos no viņa bez trokšņa un strīdiem. Bet tad viņš iedomājās, ka ceļojumā rodas dažādi starpgadījumi un līdz ar to — kavējumi. Viņš piesēdās pie galda, lai gan jau sen bija beidzis ēst. Ovens, kas ienāca novākt traukus, izbrīnā vērās savā kungā.

— Vīnu, — pasūtīja Gastons, juzdams, ka viņam savukārt kaut kas jādara, tāpat kā Ovenam pirms ceturtdaļstundas.

Ovens bija jau paņēmis mazliet aizdzerto pudeli, uz kuru viņam bija neapstrīdāmas tiesības.

Tāpēc, vērdamies savā kungā, kas parasti nedzēra, viņš apmulsis at­kārtoja:

— Vīnu?

— Nūja, — nepacietīgi apstiprināja Gastons. — Vīnu. Gribu dzert… Kas tur ko brīnīties?

— Nekas, Gastona kungs, — noteica Ovens.

Un viņš piegāja pie durvīm, lai paziņotu sava kunga pavēli apkal­potājam, kas atnesa otru pudeli.

Gastons ielēja glāzi vīna, izdzēra un ielēja otru. Ovens ieplēta izbrīnā acis.

Beidzot, nospriedis, ka šī otra pudele pieder viņam tāpat kā pirmā un ka viņa personīgās interesēs un pienākumos ietilpst atturēt savu kungu no bīstamā ceļa, uz kura tas acīmredzot nokļuvis, Ovens ierunājās:

— Gastona kungs, esmu dzirdējis runājam, ka jātniekiem ir ļoti kai­tīgi dzert sala laikā. Jūs aizmirstat, ka mums vēl priekšā garš ceļš, un jo

- ilgāk mēs te gaidīsim, jo vairāk sals pieņemsies. Bez tam, ja mēs te vēl ilgi uzkavēsimies, varbūt vairs nevarēs dabūt jaunus zirgus.

Šis aizrādījums bija īsti vietā, tomēr Gastons, iegrimis savās domās, nekā neatbildēja.

— Atļaušos aizrādīt cienītajam kungam, ka pulkstenis drīz jau būs trīs un ka puspiecos iestājas tumsa, — turpināja Ovens.

Šī sulaiņa neatlaidība pārsteidza Gastonu.

— Tu ļoti steidzies, Oven, — viņš sacīja. — Vai tev jāsatiekas ar šo jātnieku, kas prasīja tev ceļu?

— Cienītais kungs labi zina, ka tas nav iespējams, — atbildēja Ovens un nemaz neapmulsa, — jo viņš dodas uz Rennu, bet mēs uz Parīzi.

Un tomēr, redzēdams sava kunga ciešo skatienu, Ovens nosarka. Gastons jau pavēra muti, lai vēl ko jautātu, kad izdzirda piebraucam kādu karieti no Nantes. Gastons pieskrēja pie loga — tā bija melnzaļā kariete.

Ieraudzījis to, Gastons aizmirsa visu un, pamezdams Ovenu, izdrāzās ārā no istabas.

Nu bija Ovena kārta pieiet pie loga un apskatīties, kāds svarīgs ie­mesls varēja radīt šādu pārmaiņu viņa kunga rīcībā. Viņš izsteidzās uz balkona un ieraudzīja melnzaļu karieti, kas patlaban apstājās. Kāds vīrs ar lielu cepuri visirms nokāpa no kučiera sēdekļa un atvēra durtiņas. Tad izkāpa kāda jauna sieviete, ietinusies melnā mētelī, pēc tam kāda augustīņu mūķene.

Abas dāmas paziņoja, ka pēc pusdienām došoties tālāk, un pieprasīja sev atsevišķu istabu.

Lai nokļūtu šajā atsevišķajā istabā, viņām vajadzēja iet cauri kopīgajai zālei, kur pie krāsns bija nostājies šķietami vienaldzīgais Gastons. Helēna un jauneklis apmainījās ar ātriem, bet nozīmīgiem skatieniem, un Gastons ar lielu gandarījumu konstatēja, ka vīrs ar lielo cepuri, kas pirmīt nokāpa

no kučiera sēdekļa, ir klostera dārznieks — tas pats, kas viņam iedeva vārtiņu atslēgu. Pašreizējos apstākļos tas bija lielisks palīgs.

Tomēr Gastons ar vislielāko mieru un aukstasinību ļāva dārzniekam paiet garām un viņu neapstādināja. Bet kad dārznieks šķērsoja pagalmu un iegāja zirgu stallī, viņš tam sekoja, jo steidzās izjautāt. Gastons bai­dījās vienīgi par to, ka dārznieks būs atbraucis tikai līdz Udonai un tūlīt dosies atpakaļ uz klosteri.