Aleksandrs Dimā (tēvs) - REĢENTA MEITA

— Ak, es teicu, Gastons ņems mani kā bārenīti, bez slavena vārda, bez bagātības. Mani var šķirt no Gastona, māt, bet es būtu nežēlīga un nepateicīga, ja aizmirstu viņu. Es viņu nekad neaizmirsīšu.

— Helēna, jūs esat eņģelis! Un jūs nenojaušat, kas varētu būt tie radi, kas aicina jūs pie sevis, un kas tas par likteni, kas izlemj jūsu gai­tas?

— Nē, bet šķiet, ka tas ir liels, neuzminams noslēpums, no kā ir atkarīga visa mana nākotnes laime. Tikai jums es to pasaku, Gaston. Man ir bail, ka tikai šie radi nav kādi vareni aristokrāti, jo man likās, droši vien, es maldos — ka pat mūsu priekšniece runāja ar mani, kā lai to saku, Gaston… ar zināmu respektu.

— Pret jums, Helēna?

— Jā.

— Nu, jo labāk! — nopūzdamies sacīja Gastons.

— Kā — jo labāk? — iesaucās Helēna. — Gaston, jūs priecājaties par mūsu šķiršanos?

— Nē, Helēna, bet es priecājos, ka jūs atradīsit ģimeni tai pašā laikā, kad varbūs zaudēsit draugu.

— Zaudēt draugu, Gaston! Bet mans vienīgais draugs esat jūs. Vai tad es jūs zaudēšu?

— Vismaz būšu spiests atstāt jūs uz kādu laiku, Helēna.

— Ko jūs ar to gribat teikt?

— Gribu teikt, ka liktenis nolēmis rīkoties ar mums visās lietās vie­nādi un ka jūs neesat vienīgā, kas nezina, ko nesīs rītdiena.

— Gaston, ko nozīmē šīs dīvainās runas?

— Ka arī mani vada liktenis, kuram jāpaklausa, ka arī es esmu pakļauts kādai augstākai varai, kurai nevar pretoties.

— Jūs? Ak, Dievs!

— Šī vara man varbūt pavēlēs šķirties no jums jau pēc nedēļas vai pēc divām nedēļām, pēc mēneša, un ne tikai šķirties, bet arī atstāt Fran­ciju.

— Ai, ko jūs sakāt, Gaston!

— Saku to, ko savā mīlā, pareizāk sakot, — savā egoismā neesmu uzdrošinājies jums vēl pateikt: gāju pretim šim brīdim ar aizvērtām acīm. Šorīt manas acis atdarījās — esmu spiests atstāt jūs, Helēna!

— Bet kāpēc? Ko esat nodomājis darīt? Kas ar jums notiks?

— Ak vai, mums ir katram savs noslēpums, Helēna, — atbildēja jau­neklis, skumji papurinādams galvu. — Lai jūsējais nebūtu tik drausmīgs kā manējais — tas viss, ko es izlūdzos no Dieva.

— Gaston!

— Vai jūs pirmā neteicāt, ka mums jāšķiras, Helēna? Vai jums pir­majai nebija drosme atteikties no manis? Nu, lai Dievs jūs svētī par šo drosmi, kas būs man paraugs, jo man pašam šīs drosmes nebija.

To teikdams, jauneklis atkal noskūpstīja daiļo roku, kas visu laiku atradās viņa rokās. Un lai kā viņš centās savaldīt sevi, Helēna pamanīja, ka viņš raud.

— Ak, Dievs! Ak, Dievs! — viņa nomurmināja. — Ko mēs būtu no­grēkojušies, ka esam tik nelaimīgi?

Pēc šī izsauciena Gastons pacēla galvu un sacīja, it kā runādams pats ar sevi:

— Drosmi, drosmi! Ir dzīvē pienākumi, pret kuriem velti saslieties. Tātad paklausīsim abi, Helēna, paklausīsim bez cīņas, bez īgnuma; varbūt mēs ar savu pakļāvību atbruņosim likteni. Vai es varētu satikt jūs vēl pirms jūsu aizceļošanas?

— Nedomāju vis — es aizceļoju jau rīt.

— Un pa kādu ceļu jūs dosities?

— Pa Parīzes lielceļu.

— Kā! Jūs dodaties?..

— Uz Parīzi.

— Augstais Dievs, un es arī! — iesaucās Gastons.

— Un jūs arī, Gaston?!

— Un es arī; arī man jādodas ceļā, Helēna. Mēs maldāmies — mēs nešķirsimies.

— Ak, Dievs! Ak, Dievs, ko jūs sakāt, Gaston?!

— Ka mēs nevietā žēlojamies par likteni, bet tas izrāda mums lielāku labvēlību, nekā mēs būtu uzdrošinājušies lūgt. Mēs varēsim satikties ne tikai ceļā, bet arī Parīzē, jo Parīzē mēs nebūsim pilnīgi šķirti. Kā jūs ceļosit?

— Man šķiet, ka klostera pasta karietē, bet ik dienu pa mazam ga­baliņam, lai mani nenogurdinātu.

— Kas jums brauks līdzi?

— Kāda mūķene, kas mani pavadīs un atgriezīsies klosterī, līdzko būs nodevusi mani to personu rokās, kas mani gaida.

— Tātad viss ir vislabākajā kārtībā, Helēna. Es došos ceļā jāšus — kā nepazīstams ārzemju ceļotājs. Ik vakarus es ar jums sarunāšos, bet ja man tas neizdosies, es vismaz redzēšu jūs, Helēna. Mēs būsim tikai pa pusei šķirti.

Šādā vecumā cilvēkiem ir nesatricināma ticība nākotnei. Tāpēc arī abi jaunieši, kas sākumā bija tik noskumuši, ka runāja ar asarām acīs, šķīrās ar smaidu uz lūpām un cerību pilnam sirdīm.

Gastons atkal, un tikpat laimīgi kā pirmoreiz, šķērsoja aizsalušo eze­ru un tuvojās kokam, kur bija piesējis savu zirgu. Tur viņš neatrada vairs savu, bet gan Monluī zirgu. Pateicoties šai drauga uzmanībai, viņš pēc nepilnas trīsceturtdaļstundas bez jebkādiem sarežģījumiem atgriezās Nantē.

Vēl tajā pašā naktī Gastons uzrakstīja testamentu un otrā dienā de­ponēja to pie kāda Nantes notāra.

Viņš novēlēja visus savu$ īapšumus Helēnai Šaverni un lūdza to neat­teikties no pasaules un sabiedrības, ja viņam būtu jāmirst, bet turpināt savas jaunās un skaistās dzīves gaitas. Gastons bija pēdējais savā dzimtā, tāpēc viņš lūdza Helēnu, pieminot viņu, nosaukt savu pirmo dēlu par Gastonu. . ,

• Htiiikl, .

Tad viņš beidzamo reizi apmekleja savus draugus, pirmām kārtām Monluī, ar kuru to saistīja visciešākā draudzība un kurš iepriekšējā va­karā visvairāk viņu atbalstīja. Gastons., izteicās draugiem, ka viņš cerot sekmīgi veikt savu uzdevumu, un saņēma ņo Ponkaleka kādas zelta mo­nētas pusi un vēstuli, kas jānodod kapteinim Lažonkjēram, sazvērnieku sakarniekam Parīzē, kuram vajadzēja iepazīstināt Gastonu ar dažām ie­vērojamām personām galvaspilsētā. Tad Gastons ielika ceļasomā visu sa­vu brīvo naudu un izjāja no Nantes. Viņam līdzi jāja tikai viens sulainis vārdā Ovens, kurš kalpoja viņam jau trīs gadus un kuram, kā likās, varēja uzticēties. Lai nemodinātu aizdomas, viņa četri draugi atzina par parei­zāku Gastonu nepavadīt.

Bija pusdienlaiks, un ceļš jauk$. Spoža ziemas saule apspīdēja laukus, ko klāja žilbinošs sniegs. Lāstekas, kas karājās pie kokiem, mirdzēja sau­les staros kā dārgakmeņi. Un tomēr garais ceļš bija gandrīz vai tukšs.

Ne priekšā, ne aiz sevis Gastons neredzēja tik labi pazīstamo melnzaļo klostera karieti, kurā Klišonas mūķenes aizveda savas audzēknes pie viņu vecākiem.

Gastons sava sulaiņa pavadībā turpināja ceļu, un viņa sejā izpaudās līksmība kopā ar smeldzošām skumjām, kādas izjūt cilvēks, kas redz da­bas skaistumu, bet tajā pašā laikā apzinās, ka tieši kāda liktenīga un nenovēršama notikuma dēļ tas viņam var zust uz visiem laikiem.

Jau pirms izjāšanas no Nantes Gastons ar saviem draugiem vienojās par to, cik bieži viņš apstāsies ceļā līdz Manai. Bet vairāki motīvi pa­mudināja jaunekli pārkāpt šo norunu. Vispirms salā lielceļš bija apledojis gluds kā spogulis. Tas bija nepārvarams šķērslis, un par tādu Gastons būtu to uzskatījis arī tad, ja tas tāds nebūtu bijis, jo neaizmirsīsim, ka viņa interesēs nebija jāt pārāk ātri. Tikai sulaiņa priekšā viņš izlikās, ka ļoti steidzas. Un kad viņa zirgs jau pirmajā ceļa gabalā divreiz paklupa, bet Ovena zirgs pat nogāzās zemē — radās pilnīgi saprotams iemesls turpināt ceļu soļos.

Sulainis, kā likās, jau kopš ceļojuma sākuma steidzās vairāk nekā viņa kungs. Taisnība, viņš bija viens no tiem ļaudīm, kas vienmēr cenšas ātri nokļūt galā. Ceļojums sagādā viņiem tikai nepatikšanas, tāpēc viņi grib to pēc iespējas saīsināt.