Aleksandrs Dimā (tēvs) - REĢENTA MEITA

Un tomēr, šajās dienās bija brīži, kad viss tas aizmirsās. Tas notika tad, kad Gastons jāja līdzās pajūgam vai sniedza roku Helēnai, lai pa­līdzētu kāpt kādā uzkalnā. Tad abi mīlētāji apmainījās ar tik maigiem skatieniem, ka viņu sirdis izkusa laimē. Tad atskanēja vārdi, kurus sapra­ta tikai viņi un kuri zvērēja mūžīgu mīlu. Tad Helēnas sejā atplauka tik mīļi smaidi, ka nabaga jauneklim likās: nu ir pavērušās debesis. Meitene ik brīdi izbāza daiļo jgalviņu pa karietes logu, it kā lai apbrīnotu kalnus un ielejas, bet Gastons labi zināja, ka draudzene veras tikai viņā un ka kalni un ielejas, lai cik gleznainas būdamas, nevarēja viest viņas acīs šo mīļo vizmu. .

Viņi bija jau tiktāl pazīstami, ka Gastonam radās tūkstoš iemeslu neatstāt karieti, un viņš tos arī plaši izmantoja. Nelaimīgā jaunekļa dzīvē tie bija pirmie un reizē pēdējie gaišie stari. Viņā sacēlās rūgts protests pret savu likteni, apzinoties, ka, pirmoreiz izbaudot laimi, viņam tā uz visiem laikiem būs liegta. Viņš aizmirsa, ka pats bija meties iekšā šajā sazvērestībā, kas to tagad apņēma un žņaudza no visām pusēm, spieda viņam darīt kaut ko tādu, kas novedīs to trimdā vai uz ešafota. Bet tajā pašā laikā viņš ieraudzīja citu ceļu, smaidošu un jautru, kas taisni un bez sarežģījumiem aizvestu viņu laimē.

Taisnība, tad, kad viņš piebiedrojās sazvērestībai, viņš vēl nepazina Helēnu un jutās šajā pasaulē viens un izolēts. Nabaga neprātis, divdesmit divu gadu vecumā viņš iedomājās, ka šī pasaule uz visiem laikiem un bez žēlastības liegusi viņam savus priekus un baudas! Tad viņš sastapa Helēnu, un no šā brīža pasaule viņam likās tāda, kāda tā patiesībā bija: kas sola daudz ko tiem, kas prot gaidīt, un atalgo tos, kas šo algu pelnī­juši.

Bet nu bija par vēlu: Gastons nevarēja vairs atkāpties, viņam va­jadzēja iet bez apstājas uz priekšu un sasniegt mērķi — laimīgu vai kļū­mīgu, bet katrā ziņā asiņainu mērķi.

Tāpēc šajos pēdējos mirkļos, kas viņam vēl atlikuši, nabaga jauneklis spilgti uztvēra itin visu: katru rokas spiedienu, katru vārdu, katru nopūtu, katru kleitas pieskārienu viņa sejai, kad Helēna kāpa karietē, katru viņas ķermeņa piekļaušanos, kad tā izkāpa no karietes. Viegli iedomāties, ka šādā noskaņā Ovens bija pavisam aizmirsts, un aizdomas, kas pamodās, Gastonam sliktā omā esot, izgaisa kā drūmi naktsputni, kas pazūd līdz ar saullēktu.

Tāpēc arī Gastons neredzēja, ka ceļā no Udonas līdz Manai Ovens sarunājās vēl ar diviem citiem jātniekiem, līdzīgiem tam, kuru viņš re­dzēja aizjājam pirmajā vakarā. Tie tāpat devās Parīzes virzienā.

Bet Ovens, kas nebija iemīlējies, ievēroja visu, kas norisinājās starp Gastonu un Helēnu.

Jo tālāk viņi virzījās, jo drūmāks kļuva Gastons, jo nu viņš neskaitīja vairs dienas, bet stundas. Viņi atradās ceļā jau nedēļu, un lai cik lēni viņi būtu virzījušies uz priekšu, beidzot tomēr vajadzēja nonākt galā.

Viņiem iebraucot Šartrā, viesnīcnieks, ar kuru māsa Terēze aprunā­jās, atbildēja savā rupjajā, labsirdīgajā un vienaldzīgajā balsī: „Ja mazliet pasteigsities, rīt varat nokļūt Rambuijē." Gastonam likās, it kā viesnīc­nieks būtu teicis: „Rīt jūs šķirsities uz visiem laikiem." Helēna redzēja, cik dziļi šie daži vārdi satrauca Gastonu. Viņš tā nobālēja, ka viņa pie­gāja tam klāt un apjautājās, vai viņš jūtas nevesels. Bet Gastons ar smai­du viņu nomierināja.

Pa to laiku Helēna sirds dziļumos sāka šaubīties. Ak vai, nabaga bērns mīlēja tā, kā parasti sievietes mīl, un, proti, viņās mīt spēks, pa­reizāk saķot — vājība ziedot visu savai mīlai. Viņa nesaprata, kā che­valier, kas taču bija vīrietis, nerod līdzekļus cīņai pret netaisno likteņa gribu, kas tos šķīra. Lai cik cieši klostera durvis noslēdzās tām grāmatām, kura pavedina jaunatni un kuras sauc par romāniem, līdz viņai tomēr nokļuva daži atsevišķi Klelijas vai Lielā Kira sējumi. Tajos viņa lasīja, kā seno laiku kavalieri un jaunkundzes izkļuvuši no līdzīgām situācijām, pie­mēram, izbēgot no vajātājiem un uzmeklējot kādu cienījamu vientuļnieku, kas tos uz ātru roku salaulāja vienkārša koka krusta un akmens altāra priekšā.

Bieži vien, lai atsvabinātu jaunu meiteni no vajātāju nagiem, vaja­dzēja vēl piekukuļot sargus, apgāzt mūrus, satriekt burvjus un ļaunos ga­rus, kas nebija viegli izdarāms, bet kas tomēr beidzās ar mīļotā varoņa spožu uzvaru.

Tagad nekas tamlīdzīgs nebija jādara — nevajadzēja piekukuļot sar­gus, jo vienīgā apsargātāja bija nabaga klostera māsa, nebija jāgāž mūri, tikai jāatver karietes durtiņas, nebija jāsatriec burvji un milži, atskaitot dārznieku, kas nelikās sevišķi bīstams un kas bez tam, ja ticēt stāstam par vārtiņu atslēgu, jau sen rīkojās jaunekļa interesēs.

Helēna nesaprata šo pasīvo pakļaušanos liktenim un klusībā vēlējās, lai jauneklis kaut ko darītu, lai viņš cīnītos pret likteni. Bet Helēna par Gastonu sprieda netaisni. Arī viņam ienāca prātā tās pašas domas un, jāatzīst, tās viņu nežēlīgi tirdīja. No jaunās meitenes skatieniem viņš no-, prata, ka viņam vajadzētu teikt tikai vienu vārdu, un Helēna sekotu tam līdz pasaules galam. Viņam bija pilna ceļasoma ar zeltu. Kāduvakar He­lēna varēja neiet gulēt, bet nokāpt lejā. Abiem vajadzēja tikai iekāpt īstajā karietē, ko vilktu īsti pasta zirgi, un doties projām, kā to parasti dara, labi samaksājot. Pēc divām dienām viņi būtu pāri robežai, izbēguši no vajātājiem, brīvi un laimīgi ne vairs uz stundu, mēnesi, gadu, bet uz mūžu.

Jā, bet bija kāds vārds, kas tam pretojās, kāds vienkāršs burtu sa­likums, kam daži cilvēki piešķir lielu nozīmi, bet citi — itin nekādu vēr­tību; šis vārds bija — gods.

Gastons bija devis savu godavārdu četriem muižniekiem. Tie bija Ponkaleks, Monluī, Kuediks un Taluets. Ja viņš neturētu savu vārdu, viņu uzskatītu par bezgodi.

Tāpēc jauneklis bija cieši nolēmis paciest savu. nelaimi ar visām tās sekām, bet turēt doto vārdu. Taisnība — ik reizi, kad viņš pārvarēja sevi, skaudra smeldze plosīja sirdi.

Vienā šādā dvēseles cīņu brīdī Helēna pavērās viņā; pārvarot sevi, viņš tik ļoti nobālēja, ka Helēnai likās: viņš mirs. Viņa sagatavojās tam, ka vakarā Gastons kaut ko darīs, vismaz runās, jo šis vakars bija pēdējais. Bet, viņai par lielu brīnumu, Gastons ne runāja, ne darīja. Helēna likās gultā ar smagu sirdi un asarām acīs, pārliecināta, ka viņu nemīl tā, kā mīl viņa. Helēna ļoti maldījās, jo šonakt Gastons negulēja nemaz un nā­kamajā rītā bija bālāks un izmisušāks nekā jebkad.

No Šartras, kur iepriekšējā nakts, kā jau aizrādījām, abiem mīlētājiem pagāja vienās bažās un asarās, viņi no rīta devās uz Rambuijē, kur Gasto­nam bija jājāj garām, bet Helēnai jāpaliek. Šartrā Ovens atkal bija sa­runājies ar vienu no pelēkajiem jātniekiem, kas likās bija novietoti ceļā kā sargposteņi.

Līksmāks kā jebkad, jo Parīze, kuru viņš tik ļoti gribēja redzēt, bija pavisam tuvu, Ovens steidzināja ceļiniekus.

Viņi klusēdami pabrokastoja kādā ciemā. Mūķene domāja par to, ka vakarā dosies atpakaļ uz savu mīļo klosteri. Helēna domāja: ja arī Gas­tons tagad nolemtu rīkoties, būtu jau par vēlu. Gastons domāja par to, ka šovakar vajadzēs atstāt mīļoto sievieti un piebiedroties noslēpumai­niem un nepazīstamiem ļaudīm, ar kuriem viņu uz mūžu saistīs liktenīgs pasākums.

Ap pulkstens trim pēc pusdienas viņi nokļuva tik stāvā kalnājā, ka vajadzēja izkāpt no karietes. Gastons sniedza roku Helēnai, mūķene pie­ķērās dārznieka rokai, un viņi kāpa augšup. Abi mīlētāji soļoja viens otram blakus pārpilnām sirdīm: Helēna klusēja un juta, ka asaras viņai rit pār vaigiem. Gastonam likās, ka viņa krūtis žņaudz smags slogs, jo viņš neraudāja — ne tāpēc, ka negribētu, bet tāpēc, ka, būdams vīrietis, viņš nedrīkstēja raudāt.