Aleksandrs Dimā (tēvs) - REĢENTA MEITA

— Ak, tas esat jūs, Tapēn, — noteica vīrs sarkanajā tērpā.

— Jā, monseigneur. Svarīga lieta — gribēju ierasties personīgi.

— Vai iztaujāt visus, ko novietojāt uz lielceļa?

— Jā, monseigneur. Bet viņi zina pastāstīt tikai par mūsu sazvēr­nieka veiktajiem ceļa posmiem. Galu galā, tas arī viss, kas viņiem bija uzdots noskaidrot.

— Jā, tāpēc pamēģināšu uzzināt kaut ko vairāk no sulaiņa. Kas tas ir par cilvēku?

— Viens no šiem viltīgajiem muļķiem — pa pusei normandietis, pa pusei bretonis, visumā nešpetns tēvainis.

— Ko viņš pašlaik dara?

— Pasniedz vakariņas savam kungam.

— Kas novietots, kā pavēlēju, apakšstāva istabā?

— Jā, monseigneur.

— Istabā bez logu aizkariem?

— Jā, monseigneur.

— Un jūs izurbāt caurumu slēģī?

— Jā, monseigneur.

—. Labi. Atsūtiet pie manis šo sulaini un esiet manā tuvumā!

— Es tepat būšu.

— Ļoti jauki.

Vīrs sarkanajā tērpā izvilka no bikšu kabatiņas vērtīgu pulksteni un pavērās tajā.

— Pusdeviņi. Šai laikā monseigneur atgriežas no Senžermēnas un prasa pēc Dibuā. Viņam paskaidro, ka Dibuā nav. Nu viņš berzē rokas un gatavojas izdarīt kādu trakulību. Berzējiet vien savas rokas, mon­seigneur, un uzjautrinieties pēc patikas. Nevis Parīzē draud briesmas, bet šeit. Nu, redzēsim, vāi arī šoreiz jūs smiesities par manu slepen­policiju. Ā, tur jau nāk mūsu puisis.

Tiešām, Šai brīdī Tapēns ieveda Ovenu.

— Šī ir tā persona, ar kuru jūs vēlējāties runāt.

Un Tapēns tūlīt izgāja ārā, aizvērdams aiz sevis durvis.

Ovens drebēdams palika stāvam pie durvīm, bet Dibuā, līdz acīm ietinies platā apmetnī, pievērsa viņam savas tīģera acis.

— Panāciet tuvāk, mans draugs! — uzaicināja Dibuā.

Tas bija draudzīgs aicinājums, tomēr izteikts tik skarbā balsī, ka Ovens tobrīd būtu gribējis atrasties simt jūdžu attālumā no šā cilvēka, kas tik dīvaini vērās viņā.

— Nu, — uzsauca Dibuā, redzēdams, ka vīrs paliek nekustīgs kā celms. — Vai nedzirdēji, nelieti?

— Dzirdēju gan, monseigneur.

— Kāpēc tad tu neklausi?

— Neticēju, ka jūs mani pagodināsit ar aicinājumu panākt tuvāk.

Un Ovens paspēra dažus soļus uz galda pusi.

— Tu esi saņēmis piecdesmit luidoru par to, ka teiksi man visu pa­tiesību! — turpināja Dibuā.

— Atvainojiet, monseigneur, — atbildēja Ovens, kas šīs bargās no­pratināšanas laikā pa daļai atguva savu drošsirdību. — Neesmu to sa­ņēmis… man tikai apsolīja.

Dibuā izņēma no kabatas pilnu sauju zelta naudas, noskaitīja piec­desmit luidoru, sakrāva tos kaudzītē un nolika uz galda, kur tā arī palika, svārstīga un noliekusies.

Ovens vērās zelta kaudzē ar tādu izteiksmi, kas likās neparasta šai drūmajai un aizmiglotajai sejai.

— Labi, — klusi noteica Dibuā. — Viņš ir kārs uz naudu.

Tiešām, Ovenam šie piecdesmit luidori vienmēr likās iluzoriski un

nereāli. Viņš nodeva savu kungu, necerēdams tos saņemt, tikai ilgodamies pēc tiem. Un nu apsolītie piecdesmit luidori atradās tepat viņa acu priek­šā.

— Vai varu tos paņemt? — jautāja Ovens, izstiepdams roku pret zelta kaudzi.

— Vienu acumirkli, — sacīja Dibuā, kuram patika tracināt mant­kārīgo vīru. Pilsētnieks, bez šaubām, būtu noslēpis šo savu īpašību, tur­pretim zemnieks izrādīja to visā kailumā. — Vienu acumirkli! Noslēgsim līgumu.

— Kādu?

— Lūk, apsolītie piecdesmit luidori.

— Redzu gan, — sacīja Ovens un aplaizījās kā suns, kam rāda kaulu.

— Pēc katras tavas atbildes uz maniem jautājumiem, ja atbilde būs svarīga, es pielikšu klāt desmit luidoru. Ja atbilde būs smieklīga un muļ­ķīga, es paņemšu desmit nost.

Ovens iepleta acis. Līgums viņam šķita acīmredzot patvaļīgs.

— Un tagad patērzēsim, — sacīja Dibuā. — No kurienes tu jāj?

— Taisnā ceļā no Nantes.

— Ar ko?

— Ar chevalier Gastonu de Šanlē.

Šie jautājumi acīmredzot bija tikai sagatavošanās turpmākai pratinā­šanai, tāpēc kaudze palika tāda pati.

— Uzmanību! — sacīja Dibuā, izstiepdams savu vājo roku pret lui- doriem.

— Klausos ar abām ausīm, — atbildēja Ovens.

— Vai tavs kungs ceļo ar savu vārdu?

— Viņš devās ceļā ar savu vārdu, bet vēlāk pieņēma kādu citu uz­vārdu.

— Kādu?

— Livrī kungs.

Dibuā pielika klāt desmit luidoru. Bet tie nevarēja noturēties uz kau­dzes, tāpēc viņš izveidoja otru kaudzīti un novietoja to līdzās pirmajai. Ovens priekā iekliedzās.

— O, o, nepriecājies vēl, mēs neesam galā, — brīdināja Dibuā. — Uzmanību! Vai Nantē dzīvo kāds Livrī kungs?

— Nē, monseigneur, bet tur ir kāda Livrī jaunkundze.

— Kās tā ir par jaunkundzi?

— Monluī kunga sieva. Tas ir mana kunga intīms draugs.

— Labi, — noteica Dibuā, pielikdams klāt desmit luidorus. — Un ko tavs kungs darīja Nantē?

— Ko parasti dara jauni kungi: medīja, duelējās, staigāja pa ballēm. Dibuā paņēma atpakaļ desmit luidoru. Ovens nodrebēja pie visas

miesas.

— Pagaidiet taču, pagaidietl — viņš iesaucās. — Viņš darīja vēl kaut ko citu.

— Redzi nu, — noteica Dibuā. — Ko tad viņš darīja?

— Reiz vai divreiz nedēļā viņš izgāja no mājas pulkstens astoņos vakarā un parasti atgriezās tikai trijos vai četros no rīta.

— Labi, un kurp viņš gāja?

— To es nezinu.

Dibuā paturēja desmit luidoru rokā.

— Un ko viņš darīja sava ceļojuma laikā? — turpināja Dibuā.

— Viņš devās cauri Udonai, Ansenisai, Manai, Nožānai un Šartrai. Dibuā izstiepa roku un ar saviem smailajiem pirkstiem noknieba vēl

desmit luidoru. Ovens dobji iestenējās.

— Un ceļā, — jautāja Dibuā, — viņš ne ar vienu neiepazinās?

— Ar kādu jaunu Klišonas klostera audzēkni, kas ceļoja kopā ar klostera māsu Terēzi.

— Un kā sauc šo audzēkni?

— Helēna Šavernī jaunkundze.

— Helēna — daudzsološs vārds! Un šī daiļā Helēna, bez šaubām, ir tava kunga mīļākā?

— Nē, to es nezinu, — atbildēja Ovens. — Saprotiet, to viņš man nav teicis.

— Viņš ir ļoti asprātīgs! — noteica Dibuā, noņemdams desmit mo­nētas no piecdesmit luidoru kaudzes.

Ovena pieri pārklāja auksti sviedri. Vēl četras šādas atbildes, un viņš būs nodevis savu kungu par neko.

— Un šīs dāmas kopā ar viņu dodas uz Parīzi? — turpināja Dibuā.

— Nē, monsicur, viņas palika Rambuijē.

— Ahā, — noteica Dibuā.

Ovenam likās, ka šis izsauciens vēstī labu.

— Un labā māsa Terēze jau devusies atpakaļ, — turpināja Ovens.

— Nu, tas nav sevišķi svarīgi, bet iesācēji jāuzmundrina, — piezīmēja Dibuā.

Un viņš pielika kaudzītei desmit luidoru.

— Tātad meiča ir palikusi viena? — turpināja Dibuā.

— Nebūt nē.

— Kā - nebūt nē?

— Viņu sagaidīja kāda dāma no Parīzes.

— Dāma no Parīzes?

— Jā.

— Vai zini, kā viņu sauc?

— Dzirdēju, ka māsa Terēze nosauca viņu par Deroša kundzi.

— Deroša kundze! — iesaucās Dibuā un ar desmit luidoriem sāka kraut otru kaudzi.

— Tu saki — Deroša kundze?

— Jā, — atbildēja Ovens, starodams priekā.

— Vai esi par to pārliecināts?

— Velns lai parauj! Jā, es esmu pārliecināts. Un pierādījums tam: šī sieviete ir liela auguma, kalsnēja un dzeltena.