Aleksandrs Dimā (tēvs) - REĢENTA MEITA

Viņi uzkāpa kalnā pirmie un daudz ātrāk nekā vecā mūķene. Un no šejienes viņi pie apvāršņa ieraudzīja baznīcas torni un tai apkārt prāvu skaitu māju, kas spiedās ap to kā aitas ap savu ganu.

Tā bija Rambuijē. Neviens to viņiem neteica, un tomēr abi divi pie­peši un vienā laikā to uzminēja. Gastons, kaut visvairāk nomākts, pirmais pārtrauca klusumu.

— Tur, — viņš sacīja, izstiepdams roku pret šo baznīcas torni un māju grupu, — tur mūsu ceļi šķirsies varbūt uz visiem laikiem. Lūdzu jūs, Helēna, neaizmirstiet mani un, lai notiek kas notikdams, nenosodiet mani!

— Jūs runājat ar mani tikai par šausmīgām lietām, mans draugs, — atbildēja Helēna. — Man vajadzīga drosme, bet jūs man plosāt sirdi. Ak, Dievs, vai tad jums nav man sakāms nekas tāds, kas beidzot mazliet iepriecinātu mani!? Tagadne ir drausmīga, es to zinu. Bet vai nākotne ir tikpat briesmīga kā tagadne? Galu galā nākotnē mums vēl ir daudz cīņas iespēju un līdz ar to cerību. Mēs esam jauni, mēs mīlam viens otru. Vai tad nav nevienas iespējas cīnīties pret pašreizējo ļauno likteni? O, Gaston, es jūtu sevī milža spēku, un ja jūs man teiktu… Bet es esmu traka. Es pati ciešu un pati sevi mierinu.

— Es jūs saprotu, Helēna, — atbildēja Gastons, galvu šūpodams. — Jūs lūdzat no manis solījumu, tikai vienu solījumu, vai ne? Nu, redzat, cik es esmu nelaimīgs, ka nevaru nekā solīt!.. Jūs gribat, lai es ceru, bet es esmu izmisis. Ja manā rīcībā būtu, es neteikšu divdesmit, desmit gadu, bet tikai viens gads, es jums to piedāvātu, Helēna, un justos laimīgs. Bet tā tas nav. Kopš tā brīža, kad atstāšu jūs, es jums būšu zudis, un jūs man arī. Sākot ar rītdienu es pats sev vairs nepiederēšu.

— Ak, es nelaimīgā! — iesaucās Helēna, saprazdama viņa vārdus burtiski. — Vai jūs krāpāt mani, teikdams, ka mīlat mani? Vai esat sa­derinājies ar kādu citu sievieti?

— Nabaga draudzene, vismaz šajā jautājumā varu jūs nomierināt. Mī­lu tikai jūs, un jūs esat mana vienīgā līgava.

— Nu, labi, tad jau mēs vēl varam būt laimīgi, Gaston, ja man iz­dotos panākt, ka mana jaunā ģimene atzīst jūs par manu vīru.

3 3aK. 145

— Helēna, vai tad jūs neredzat, ka ikviens jūsu vārds plosa manu sirdi?

— Vismaz sakiet taču man kaut ko!

— Helēna, ir pienākumi, no kuriem nevar izvairīties, ir saites, ko nevar saraut.

— Es nekā nesaprotu, Gaston! — iesaucās meitene. — Man sola ģimeni, bagātību, slavenu vārdu. Bet sakiet vienu vārdu, Gaston, sakiet to, un es pametīšu visu, es iešu jums līdzi! Kāpēc gan jūs nerīkojaties tāpat?

Gastons nodūra galvu un neatbildēja.

Šajā brīdī viņiem piebiedrojās mūķene. Sāka tumst, tāpēc tā nere­dzēja abu jauniešu satrauktās sejas.

Sievietes iekāpa karietē. Dārznieks uzrāpās savā sēdeklī, bet Gastons un Ovens uzlēca seglos.

Tad viņi turpināja ceļu uz Rambuijē.

Kad līdz pilsētai bija vairs tikai viena jūdze, mūķene pati pasauca Gastonu, kas pievirzījās vēl tuvāk karietes durtiņām.

Viņa tam aizrādīja, ka varbūt Helēnai izbraukšot pretim un ka sve­šām sejām, sevišķi vīriešiem, šīs tikšanās brīdī nevajadzētu būt klāt. Arī Gastons bija padomājis par šo apstākli, taču viņam nebija drosmes par to ieminēties. Viņš pievirzījās vēl vienu soli tuvāk. Helēna gaidīja un ce- v rēja.

Ko gaidīja un uz ko cerēja, to viņa pati nezināja.

Var būt, ka Gastons sāpēs izdarīs kaut ko ārkārtīgu, bet viņš tikai zemu paklnījās, pateicās dāmām par atļauju pavadīt viņas un jau gata­vojās doties projām.

Helēna nebija parasta sieviete. Viņa redzēja, ka Gastons izskatās pēc nāves.

— Vai tad tās ir ardievas, vai — uz redzēšanos? — viņa drosmīgi jautāja.

Jauneklis drebēdams piejāja klāt:

— Uz redzēšanos, ja parādīsit man šo godu.

Un viņš aizjāja straujā riksī.

Gastons aizgāja, neteikdams ne vārda par to, kur un kā viņi satiksies. Bet Helēna nodomāja, ka par to jāgādā vīrietim. Viņa tikai pavadīja to ar skatienu, kamēr tas pazuda tumsā, un pēc ceturtdaļstundas iebrauca Rambuijē.

Tad mūķene izņēma no savas platās kabatas kādu papīru un karietes laternas gaismā izlasīja šādu adresi: „Deroša kundze, viesnīca "Karalis­kais tīģeris".

Mūķene pateica adresi pastniekam, un pēc desmit minūtēm kariete apstājās pie minētās viesnīcas.

Sieviete, kas gaidīja kādā viesnīcas istabā, izsteidzās ārā, piegāja pie karietes un, zemu paklanījusies, palīdzēja dāmām izkāpt. Pēc tam viņa veda tās dažus soļus pa tumšu gatvi. Pa priekšu gāja sulainis, nesdams divus krāsainus vējlukturus.

Atvērās durvis uz skaistu vestibilu. Deroša kundze pagāja sāņus un palaida pa priekšu Helēnu un māsu mūķeni, uzaicinādama tās kāpt aug­šā. Pēc piecām minūtēm abas ceļinieces sēdēja uz mīksta dīvāna gaiša un sprēgājoša kamīna priekšā*.

Istaba, kurā viņas atradās, bija skaista, liela un ar rūpīgi izmeklētām mēbelēm. Visur bija jūtama tā laika diezgan stingrā gaume, jo nebija vēl sācies kaprīzais laikmets, ko esam nokristījuši par rokoko. Arhitektūra bija veidota Ludviķa XIV skumjajā un majestātiskajā stilā. Milzīgi spoguļi zeltītos rāmjos karājās virs kamīna, un pretim tam no griestiem nokarājās liela, zeltīta lustra, bet zeltītas lauvas izveidoja kamīna aizsargu.

Šajā salonā bija četras durvis: pirmās tās, pa kurām viņas ienāca; otrās veda uz ēdamzāli, kura bija spoži apgaismota un izkurināta un kurā gaidīja klāts galds; trešās durvis veda guļamistabā, kas bija izteikti atturīgi dekorēta; ceturtās durvis bija noslēgtas un neatdarījās.

Helēna bez pārsteiguma apbrīnoja šo krāšņumu, kā arī klusos su­laiņus, viņu mierīgo un cieņas pilno izturēšanos, kas tik krasi atšķīrās no steidzīgo viesnīcnieku jautrajām sejām, kas bija redzētas ceļā. Mūķene murmināja savu lūgšanu pirms maltītes un kāri skatījās uz kūpošajām bļodām, klusībā priecādamās, ka nav gavēņa diena.

Pēc brīža Deroša kundze, kas abas ceļinieces bija ievedusi šajā salonā un pēc tam atstājusi tās vienas, ienāca otrreiz un, piegājusi pie mūķenes, nodeva viņai vēstuli, ko tā atplēsa vislielākajā steigā.

Vēstulē bija rakstīts:

„Māsa Terēze varēs pavadīt nakti Rambuijē vai tūlīt doties atpakaļ — kā viņa pati vēlēsies. Viņa saņems divsimt luidoru, ko Helēna ziedo savam mīļajam klosterim, un atstās savu audzēkni Deroša kundzes gādībā, kura bauda Helēnas radinieku uzticību."

Apakšā, paraksta vietā, atradās kāds šifrs. Māsa salīdzināja to ar zī­mogu uz vēstules, ko bija paņēmusi līdzi no Klišonas. Konstatējusi no­spiedumu identitāti, viņa sacīja:

— Mīļais bērns, pēc vakariņām mēs šķirsimies.

— Kā, jau! — iesaucās Helēna, kurai ar māsu Terēzi saistījās visa līdzšinējā dzīve.

— Jā, mans bērns. Mani gan uzaicina pārgulēt šeit, bet man labāk patiktos jau šovakar doties atpakaļ, jo es ļoti steidzos nokļūt atkal mūsu vecajā Bretaņas klosterī, pie kura esmu tā pieradusi un kurā man nekā netrūks, izņemot jūs, mīļais bērns.

Helēna raudādama apķērās ap kaklu labajai māsai. Viņa atcerējās savu jaunību, kas tik jauki pavadīta starp šīm uzticamajām draudzenēm. Varbūt pret viņu izturējās ar cieņu tāpēc, ka to pavēlēja priekšniece, bet varbūt arī tāpēc, ka viņa pati prata iemantot cilvēku mīlu. Viņas sma­dzenēs norisinājās viens no tiem domu brīnumiem, ko zinātne nekad ne­izskaidros: viņa atcerējās vecās gatves, skaisto ezeru, klostera zvanus, un viņas aizvērto acu priekšā līksmi un ātri aizslīdēja visa līdzšinējā dzīve, kas tai likās jau kā izgaisis sapnis.