Aleksandrs Dimā (tēvs) - REĢENTA MEITA

Bet jau pēc pirmajiem vārdiem Gastons nomierinājās. Dārznieks pa­vadīs abas sievietes līdz Rambuijē, Helēnas ceļojuma pagaidu mērķim. Tad viņš vedīs atpakaļ uz Klišonu klosteri māsu Terēzi — tā sauca mū­ķeni, kuru priekšniece negribēja atstāt vienu tik garā un bīstamā ceļā.

Sarunas beigās, kas norisinājās staļļa durvīs, Gastons pacēla acis un ieraudzīja Ovenu, kas viņus novēroja. Šī sulaiņa ziņkārība viņam nepatika.

— Ko jūs tur darāt? — noprasīja jauneklis.

— Gaidu cienītā kunga pavēles, — atbildēja Ovens.

Nebija nekāds brīnums, ka sulainis, kuram nav ko darīt, skatās ārā pa logu. Tāpēc Gastons tikai sarauca uzacis.

— Vai pazīstat šo puisi? — Gastons jautāja dārzniekam.

— Ovena kungu, jūsu sulaini? — tas atbildēja, pārsteigts par šādu jautājumu. — Bez šaubām, es viņu pazīstu, jo esmu no viena apgabala.

— Jo ļaunāk! — nomurmināja Gastons.

— O, šis Ovena kungs ir brašs zēns, - apgalvoja dārznieks.

— Vienalga, ne vārda par to Helēnai, es jūs lūdzu.

Dārznieks apsolīja klusēt. Bez tam viņš, vairāk nekā jebkurš cits, bija ieinteresēts slēpt savas attiecības ar chevalier. Ja atklātos, ka viņš aiz­devis tam atslēgu, viņu nekavējoties atlaistu no vietas, bet šāds dārznieka amats augustīņu klosterī ir lieliska vieta cilvēkam, kas to prot izmantot.

Tad Gastons atgriezās viesu zālē, kur jau gaidīja Ovens. To vajadzēja dabūt projām, tāpēc viņš pavēlēja seglot zirgus.

Pa to laiku dārznieks steidzināja pastniekus, kas pārjūdza zirgus. Ka­riete bija sagatavota braukšanai un gaidīja tikai ceļotājas. Pēc īsas un vienkāršas maltītes, jo bija gavēnis, abas sievietes atkal devās cauri zālei. Pie durvīm viņas sastapās ar Gastonu, kas ar kailu galvu gatavojās pa­līdzēt viņām iekāpt karietē. Tajos laikos šāda jaunekļa pieklājība pret jaunavām bija parasta lieta. Bez tam pat mūķenei Šanlē nebija gluži nepazīstams. Tāpēc viņa diezgan laipni reaģēja uz viņa pūliņiem un pat pateicās ar labvēlīgu smaidu. Pats par sevi saprotams, ka, piedāvājis roku māsai Terēzei, Gastons ieguva tiesību palīdzēt arī Helēnai. Un to tikai viņš gribēja panākt.

— Gastona kungs, zirgi gatavi, — viņam aiz muguras noteica Ovens.

— Labi! — atbildēja Gastons. — Izdzeršu glāzi vīna un došos ceļā.

Gastons beidzamo reizi atsveicinājās no abām dāmām. Kariete aiz­brauca, bet Gastons uzkāpa savā istabā un, par lielu brīnumu sulainim, lika atnest trešo pudeli, jo otrā bija pazudusi tāpat kā pirmā. Patiesībā no visām trim pudelēm Gastons nebija izdzēris vairāk kā pusotras glāzes.

, Atkal piesēzdamies pie galda, Gastons ieguva ceturtdaļstundu laika. Pēc tam viņam nebija vairs nekāda iemesla palikt Udonā un, tagad gan­drīz vai tāpat kā Ovens, steigdamies turpināt ceļu, viņš uzlēca zirgam mugurā un aizjāja.

Pēc nepilnas ceturtdaļjūdzes ceļa līkumā un piecdesmit soļu sev priekšā viņi ieraudzīja melnzaļo karieti, kas bija ielauzusi ledu un tik dziļi iegrimusi ceļa grambā, ka palikusi stāvam, lai gan dārznieks pūlējās pacelt riteni un pastnieks mudināja zirgus gar ar kliedzieniem, gan ar pātagu.

Šī klizma bija īsta laimes gadījums. Gastons nevarēja pamest divas sievietes šādā ķezā, sevišķi pēc tam, kad dārznieks, ieraudzījis savu tau­tieti Ovenu, kas to nepazina zem platās cepures, lūdza viņa laipno pa­līdzību. Abi jātnieki nokāpa zemē, un, tā kā labā mūķene ļoti baidījās, atvēra durtiņas. Abas sievietes izkāpa uz lielceļa. Pēc tam kariete, Gas­tonam un Ovenam palīdzot, izkļuva no nelaimīgās grambas. Abas dāmas turpināja savu ceļu, un ari jātnieki devās tālāk.

Bet pēc šā pakalpojuma viņi bija iepazinušies un chevalier jutās lieliskā omā. Kļuva tumšs, un māsa Terēze bažīgi apvaicājās, vai tikai ceļš ir drošs. Nabaga mūķene, kas nekad nebija izgājusi ārpus sava klostera, iedomājās, ka uz lielceļiem čum un mudž laupītāji. Gastons ar nolūku ne gluži nomierināja viņu, bet pateica, ka viņiem esot kopīgs ceļš, un tā kā viņai Ansenisā jāapstājas, viņš ar savu sulaini pavadīšot dāmas līdz turienei. Šis piedāvājums, ko labsirdīgā Terēze atzina par visgalan­tāko, kāds vien iespējams, un ko tā bez mazākās vilcināšanās pieņēma, viņu nomierināja pilnīgi. • '

' Visas šīs mazās komēdijas laikā Helēna apbrīnojami labi slēpa savu lomu. Tas pierāda, ka jaunās meičas, lai tās būtu cik vienkāršas un naivas būdamas, slēpj sevī instinktu, kas tikai gaida izdevīgu momentu, lai varētu izpausties. 1 " 1 1 1 ' .■» '

Viņi devās' Ansēnisas virzienā. Ceļš bija šaurs, grambains un slidens, turklāt vēl iestājās pilnīga tumsa, tāpēc Gastons turējās līdzās karietes durtiņām, un māsai Terēzei bija viegli iespējams vērsties pie viņa ar da­žiem jautājumiem. Viņā uzzināja, ka jaunekli sauc chevalier de Livrī, ka viņa māsa ir viena no augustiņu klostera vismīļākajām audzēknēm, kas pirms trim gadiem apprecējusies ar Monluī. To padzirdējusi, māsa Te­rēze atzina, ka nu vairs nav ne mazākā iemesla noraidīt chevalier pa- vadonību, bet Helēna gan centās turpmāk šo Sarunu vairs neatgādināt.

Kā sākumā noruriājuši, Ansenisā viņi apstājās. Gastons, tikpat pie­klājīgs un tikpat atturīgs, palīdzēja dāmām izkāpt no karietes. Dārznieks apliecināja visu, ko Gastons stāstīja par savu radniecību ar Livrī jaun­kundzi, un māsai Terēzei nebija vairs nekādu šaubu. Viņa pat atzina, ka Šis džentlmenis ir ļoti solīds un pieklājīgs, jo, nākdams klāt un iedams projām, viņš vienmēr zērttu paklanījās.

Nākamajā dienā, kāpjot karietē, viņa nopriecājās viēn, ieraudzījusi viesnīcas pagalmā jaunekli ar sulaini jau seglos. Protams, chevalier tūlīt nolēca zemē un ar parasto laipnību isniedza dāmām roku, lai palīdzētu iekāpt karietē. Tai pašā laikā Helēna juta, ka mīļotais cilvēks iespiež viņai saujā mazu Zīmīti. Viens vienīgs jaunavas skatiens pavēstīja, ka jau šovakar viņš saņems atbildi.

Ceļš bija daudz nelāgāks nekā vakar. Šādos apstākļos palīdzība bija vēl vairāk nepieciešama, tāpēc Gastons ne uz mirkli neatkāpās no ka­rietēs. Riteņi ik brīdi iegrima grambās. Vajadzēja palīdzēt pastniekam un dārzniēkam. Vietām ceļš gaja pārāk stāvā kalnā, un dāmām vajadzēja izkāpt — nabaga mūķene nezināja'kā pateikties Gastonam. ; - Ak, Kungs! — viņā ik brīdi Vērsās pie Helēnas; - Kas ar mums notiktu, ja Dievs nebūtu atsūtījis palīgā šo labo un priekšzīmīgo džentl­meni?'^ 5 ' ■ • ' < ■

Vakarā, īsi pirms ierašanās Anžerā, Gastons jautāja savām dāmām, kādā viesnīcā viņas nodomājušas apmesties. Mūķene paskatījās mazā pie­zīmju grāmatiņā, kur bija iepriekš atzīmēti dažādie ceļa posmi, un at­bildēja, ka apmetīšoties „Pie zelta svečtura"… Šai viesnīcā nolēma apstā­ties arī Gastons, tāpēc aizsūtīja Ovenu jau iepriekš aizrunāt istabas.

Pie viesnīcas Gastons saņēma mazu zīmīti, ko Helēna bija uzrakstījusi pusdienlaikā, un nodeva viņam, izkāpjot no karietes. Ak vai, nabaga bērni bija jau aizmirsuši visu to, ko teica viens otram naktī, satiekoties pie loga.

Viņi rakstīja par savu mīlu, it kā tā nekad nebeigtos, un par savu laimi, it kā tā sniegtos tālāk par viņu ceļojumu.

Gastons izlasīja zīmīti ar dziļām skumjām. Viņš neloloja ilūzijas. Gas­tons skatīja nākotni tādu, kāda tā patiesībā bija, un, proti, bez cerībām. Viņš bija saistījies ar svinīgu solījumu sazvērestībā, viņu sūtīja uz Parīzi izpildīt drausmīgu uzdevumu, tāpēc viņš pašreizējos priekus uzskatīja ti­kai par laimes pagarinājumu, bet aiz šiem priekiem visu laiku glūnēja nelaime, draudīga un briesmīga.