Aleksandrs Dimā (tēvs) - REĢENTA MEITA

— Tikai Palērojālā?

— Tā ir!

— Nu, redzi, ja esi dzērusi šo vīnu tikai Palērojālā, tad tas nozīmē, ka tāds vīns atrodas trkai tur, vai ne? Tu esi pietiekami daudz redzējusi pasauli, lai godīgi novērtētu manu vīna pagrabu.

— O, es to daru ļoti labprāt.

— Tātad, ja šāds vīns atrodams tikai Palērojālā, tas nozīmē, ka šo vīnu esmu atsūtījis es.

— Jūs, monseigneur?

— Es vai Dibuā. Tu labi zini, ka bez naudas maka atslēgas viņam ir arī pagraba atslēga.

— Pagraba atslēga — varbūt, bet par naudas maka atslēgu gan ne­varētu šaubīties, — Jūlija beidzot iedrošinājās teikt kādu vārdu.

— Vai dzirdēji, Dibuā? — iesaucās reģents.

— Monseigneur, — atbildēja abats, — kā jau Jūsu Augstība būs novērojusi, šis bērns nerunā bieži, bet kad ierunājas, viņš izsaka tādas pat sentences kā svētais Jānis Zeltamute.

— Un ja esmu atsūtījis šo vīnu, tad tas noticis tikai par godu kādam Orleānas hercogam.

— Bet vai tad viņi ir divi? — brīnījās Pelīte.

— Jā gan, — atbildēja reģents.

— Dēls un tēvs: Orleānas Ludviķis un Orleānas Filips.

— Tu kvēlo, Pelīt, tu kvēlo!

— Kā! — iesaucās dejotāja, atgāzdamās savā sēdeklī un skaļi ie­smiedamās. — Šis jauneklis, šī jaunkundze, šis teologs, šis jansenists?..

— Nu, tālāk!

— Ko es redzēju sapnī?

— Jā.

— Tur, jūsu vietā?

— Tajā pašā vietā, kur tagad sēžu es.

— Tas ir monseigneur Orleānas Ludviķis?

— Viņš pats.

— Ak, monseigneur, cik maz jūsu dēls līdzīgs jums, un cik es esmu pateicīga, ka pamodos!

— Ne tā, kā es, — sacīja Jūlija.

— Nu, vai es jums neteicu, monseigncurl — iesaucās Dibuā. — Jūlija, mans bērns, tu neesi ar zeltu atsverama.

— Tātad tu mani arvien vēl mīli, Pelīt? — jautāja reģents.

— Tas ir fakts, ka jūs man patīkat, monseigneur.

— Lai gan tu redzi sapņus?

— Jā, monseigneur, un dažreiz tieši tāpēc, ka redzu šos sapņus.

— Nebūtu sevišķi glaimojoši, ja visi tavi sapņi būtu līdzīgi tam, ko tu redzēji šovakar.

— Ak, lūdzu Jūsu Augstību ticēt, ka murgi nemoca mani katru nakti.

Pēc šis atbildes, ko vēl pastiprināja Viņa Augstība ar savu spriedumu,

ka Pelīte noteikti ir asprātīga meiča, pārtrauktās vakariņas turpinājās se­višķi jautri un ieilga līdz pulkstens trijiem rītā.

Šajā stundā reģents aizveda Pelīti uz Palērojālu sava dēla karietē, bet Dibuā aizbrauca līdzi Jūlijai monseigneur karietē. Bet iekams likties gultā, reģents, kas tikai ar pūlēm pārvarēja iepriekšējā vakarā neapklu­sinātās skumjas, uzrakstīja vēstuli un piezvanīja savam sulainim.

— Gādājiet par to, lai šo vēstuli jau šorīt aizvestu speciāls kurjers un nodotu tikai adresātam personiski, — viņš pavēlēja sulainim.

Vēstule bija adresēta Urzulas kundzei, urzulītu priekšniecei Klišonā.

Trīs naktis pēc šīs nakts, kad reģents, piedzīvojis vienu vilšanos pēc otras, devās no Parīzes uz Šellu, no Šellas uz Medonu un no Medonas un Svētā Antuāna priekšpilsētu, Nantes apkārtnē norisinājās notikums, kas mums jāapraksta visos sīkumos, jo citādi šis stāsts nebūs saprotams. Tāpēc, izmantojot autora privilēģijas, mēs kopā ar lasītāju pārcelsimies uz šā notikuma vietu.

Uz Klišonas lielceļa, divu trīs jūdžu attālumā no Nantes, netālu no slavenā klostera, kur uzturējās Abailars, atradās melna un gara māja, kurai visapkārt auga Bretaņas īsie, resnie un tumšie koki. Dzīvžogi uz ceļa, dzīvžogi uz aplokiem. Bez mūra sētās vēl viscaur dzīvžogi, sala­pojuši, biezi, nepārkāpjami dzīvžogi, starp kuriem pacēlās tikai viena augsta stateņu sēta ar krustu virs tās — tie bija vārti.

Tāds bija šīs labi apsargātās mājas ārējais izskats. Bez tam šie vie­nīgie vārtiņi veda dārzā, kura galā redzēja mūra sētu un tajā savukārt mazus, Šaurus un masīvus vārtiņus, kas vienmēr bija aizslēgti. Iztālēm šī nopietnā un skumjā mītne izskatījās pēc cietuma, kas slēpj sevī drūmas ciešanas. Bet, no tuvuma raugoties, tas bija klosteris, ko apdzīvoja jaunas augustīņu mūķenes. Tās bija pakļautas režīmam, kas nav visai stingrs, salīdzinājumā ar provinces paražām, bet bargs, salīdzinājumā ar Versaļas un Parīzes tikumiem.

Tātad māja bija nepieejama no trim pusēm. Ceturtā stiepās pretējā virzienā ceļa m, un pāri kokiem un mūra sētai varēja saskatīt tikai tās jumtus. Šajā pusē atradās ezers, kas apskaloja mūra pamatus.

Desmit pēdu augstumā virs viļņainā līmeņa atradās klostera ēdam­zāles logi. Kā likās, arī šo mazo klostera ezeru, tāpat kā visu pārējo, rūpīgi apsargāja. Tam apkārt pacēlās augsti koka žogi, kas pazuda ezera viņā galā aiz milzīgām niedrēm un platām ūdensrožu lapām, starp kurām plauka svaigi un glezni ziedukausiņi baltā un dzeltenā krāsā, kas izskatījās pēc mazām lilijām.

Vakaros šajās niedrēs salaidās putnu bari, sevišķi strazdi, un jautri vidžināja līdz pat saulrietam. Tad līdz ar pirmajām nakts ēnām iestājās klusums, kas šķita nākam no citurienes. Virs mazā ezera sakrājās viegla migliņa, līdzīga dūmakai, un kā balts rēgs cēlās pret tumšajām debesīm. Šo klusumu pa laikam pārtrauca tikai gari stieptie vardes kurkstieni, spal­gie pūces ķērcieni vai ūpja vaidi.

Uz ezera bija ierīkoti tikai vieni vienīgi dzelzs treliņi. Tie savienoja ezeru ar upīti, kas tajā ietecēja un kas augšpusē plūda caur tādiem pat dzelzs treliņiem. Bet tos nevarēja atvērt. Izkļūt pa apakšu cauri šiem dzelzs vārtiņiem, virzoties vai nu pa straumi, vai pret to, bija pilnīgi neie­spējami, jo dzelzs stieņi iegrima upītes gultnē.

Vasarā pie šiem vārtiņiem starp ūdens puķēm snauda maza zvejnieka laiviņa, viscaur noklāta ar ūdenszvārgulīšiem un vītnēm, kas ar savu zaļu­mu apsedza mitrumā sarūsējušās dzelzs daļas. Šī laiviņa piederēja dārz­niekam, kas pa laikam izbrauca izmest makšķeri vai tīklu ar zivīm vis­bagātākajās dīķa vietās. Tad nabaga vientuļnieces, kas mocījās garlaicībā, vēroja viņa zvejas gaitas.

Bet dažreiz, vienmēr tikai vasarā un vistumšākajās naktīs, upītes vār­tiņi noslēpumaini atdarījās. Kāds platā mētelī ietinies vīrietis klusi irās pa straumi lejup mazajā laiviņā, kas likās pati atraisījās no stieņiem, pie kuriem tā bija piesieta, un bez trokšņa, bez satricinājuma, it kā nere­dzamas ēsmas dzīta, slīdēja pa ūdens virsu un, beidzot, apstājās pie sie­nas tieši zem viena no aizrežģotajiem ēdamzāles logiem. Tad atskanēja kluss signāls — atdarināts vardes kurstiens, pūces ķērciens vai ūpja vaids — un pie šā loga parādījās jauna meitene. Logs bija pietiekami reti režģots, lai pa stieņu starpu viņa varētu izbāzt savu daiļo, blondo galviņu, bet tas atradās pārāk augstu, un jaunais cilvēks, par spīti atkārtotiem pūliņiem, nevarēja aizsniegt pat viņas roku. Tātad vajadzēja apmierināties ar visai kautrīgu un maigu sarunu, no kuras vēl pusi izgaisināja ūdens šļaksti un vēja pūsmas.

Pēc tā pavadītas stundas sākās atvadas, kas ilga vēl stundu. Beidzot, kad jaunieši bija norunājuši citunakt atkal satikties un vienojušies par citu signālu, laiviņa aizīrās uz to pašu pusi, no kurienes bija nākusi, vār­tiņi aizvērās tikpat klusi kā bija atdarījušies, un jauneklis attālinājās, rai­dīdams skūpstu uz loga pusi, ko jaunā meitene nopūzdamās aizvēra.