Aleksandrs Dimā (tēvs): REĢENTA MEITA

— Dibuā, tu esi nožēlojams! — noteica hercogs un iesmējās — pir­moreiz kopš bija devies projām no Šellas. — Un tu pazudināsi dēlu, tāpat kā esi pazudinājis tēvu.

— Kā vēlaties, monseigneur. Viņam jābūt princim! Jā vai nē? Vi­ņam jābūt vai nu vīrietim, vai arī mūkam. Lai viņš izšķiras par vienu vai otru — ir laiks! Jums ir tikai viens dēls, monseigneur, dēls, kam drīz vien būs sešpadsmit gadu, dēls, kuru jūs nesūtāt karā, aizbildinādamies ar to, ka tas ir jūsu vienīgais dēls, bet patiesībā tāpēc, ka nezināt, kā viņš tur uzvedīsies…

— Dibuā! — iesaucās reģents.

— Labi, labi, monseigneur, rīt mēs būsim noskaidrojuši.

— Neko teikt — laba dēka! — sacīja reģents.

— Tātad jūs domājat, ka viņš godam izkļūs no tās?

— Nelieti, vai tu arī apzinies, ka beigu beigās mani vēl apvainosi! It kā tas būtu kaut kas tiešām neiespējams — iemīlināt vīrieti ar manām asinīm, un it kā tas būtu neparasts brīnums — iespiest zobenu rokā princim ar manu vārdu. Dibuā, mans draugs, tu esi dzimis abats un mirsi kā abats.

— Nē, nē, monseigneurl — iesaucās Dibuā. — Jupis ar' ārā! Es gribu sasniegt vēl kaut ko vairāk!

Reģents sāka smieties.

— Tev vismaz ir lielas prasības, tu neesi tāds kā šis muļķis Ludviķis, kas nekā nevēlas, un šī tava iedomība uzjautrina mani vairāk nekā tu vari iedomāties.

— Tiešām? Es tomēr līdz šim nedomāju, ka esmu tik smieklīgs, — atbildēja Dibuā.

— Nu, labi, tā bija kautrība, jo tu esi visamizantākais radījums zemes virsū, ja neesi vissamaitātākais. Tāpēc zvēru, ka tai dienā, kad tu kļūsi arhibīskaps…

— Kardināls, monseigneur.

— Ak, tu gribi būt kardināls?

— Gaidāt, kamēr kļūšu pāvests.

— Labi. Tai dienā, es tev zvēru!..

— Dienā, kad es kļūšu pāvests?

— Nē, dienā, kad tu kļūsi kardināls, Palērojalā būs lieli smiekli, es tev zvēru.

— Parīzē smiesies pavisam citādi, monseigneur. Bet kā jūs jau tei­cāt, dažreiz es esmu smieklīgs un gribu izsmīdināt citus. Tāpēc ari cenšos kļūt par kardinālu.

Dibuā vēl klāstīja savus lielos plānus, kad kariete apstājās.

>

Kariete apstājās Svētā Antuāna priekšpilsētā pie kādas mājas, ko aiz­sedza liela mūra sēta. Aiz tās pacēlās vairākas papeles, it kā lai slēptu šo māju pat no tās mūriem.

— Pag', — iesaucās reģents. — Man liekas, ka šai pusē atrodas No- sē mājiņa.

— Pareizi. Monseigneur ir laba atmiņa. Es šonakt nodevu to viņa rīcībā.

— Vai vismaz esi visu labi nokārtojis, Dibuā? Vai vakariņas ir prinča cienīgas?

— Es pats tās pasūtīju. Ak, Ludviķa kungam nekas netrūks. Viņu apkalpos tēva sulainis, viņam ēdienu pagatavos tēva pavārs, viņš mīli­nāsies ar…

— Ar ko?

— Jūs to pats redzēsit. Velns lai parauj, gribu sagādāt jums pār­steigumu.

— Un vīni?

— Vīni no jūsu pašu pagraba, monseigneur. Ceru, ka šie ģimenes liķieri neļaus asinīm melot, jo tās melo jau pārāk ilgi.

— Tev nebija tik daudz jāpūlas, lai liktu runāt manām asinīm, vai ne, pavedēj?

— Neesmu daiļrunīgs, monseigneur, bet jāatzīst, ka jūs bijāt maigs. Iesim iekšā.

— Tev ir atslēgas?

— Es domāju gan.

Un Dibuā izvilka no kabatas atslēgu, ko klusi iebāza slēdzenē. Durvis bez mazākā trokšņa atdarījās un aizvērās aiz hercoga un viņa ministra. Tās bija tiešām īsti piemērotas durvis mazajai mājiņai, kas apzinājās savus pienākumus pret augstajiem kungiem, kuri pagodināja to ar savu iera­šanos.

Caur aizvērtajiem slēģiem spīdēja gaisma, un sulaiņu sardze vestibilā apliecināja augstajiem viesiem, ka dzīres ir sākušās.

— Tu gavilē, abat! — sacīja reģents.

— Žigli izvietosimies, monseigneur, — atbildēja Dibuā. — Atzīstos: es steidzos redzēt, kā Ludviķa kungs tiks ar to visu galā.

— Es arī, — piebalsoja reģents.

— Nu tad sekojiet man un nerunājiet ne vārda.

Reģents klusēdams iegāja līdz ar Dibuā kādā kabinetā, ko liela sprai- šļota sprauga savienoja ar ēdamzāli. Šī sprauga bija aizklāta ar puķēm. Pa stiebru starpu varēja skaidri redzēt un dzirdēt mielasta dalībniekus. 1

— Ak, šo vietu es pazīstu, — iesaucās reģents, ieraudzīdams kabi­netu.

— Labāk nekā jūs domājat, monseigneur. Bet neaizmirstiet: lai ko jūs te redzētu vai dzirdētu, jums jācieš klusu, vismaz jārunā klusā balsī.

— Neraizējies!

Viņi abi piegāja pie spraugas, kas savienoja kabinetu ar dzīru zāli, nometās ceļos uz zema dīvāna un atbīdīja sāņus puķes, lai redzētu itin visu, kas tur norisināsies.

Piecpadsmitarpus gadus vecais reģenta dēls bija atsēdies mīkstā krēslā ar seju tieši pretim tēvam. Otrā pusē galdam, ar muguru pret abiem ziņkārīgajiem, sēdēja chevalier M. Divas sievietes žilbinoši grez­nos tērpos papildināja šo sabiedrību, ko Dibuā bija apsolījis rādīt re­ģentam: viena bija apsēdusies līdzās jaunajam princim, otra līdzās che­valier. Jauneklis, kas nedzēra, runāja gari un plaši. Sieviete, kas sēdēja viņam līdzās, uzmeta lūpu, bet kad neuzmeta lūpu — žāvājās.

— Pag', man šķiet, es šo seju pazīstu, — sacīja hercogs, kas bija tuvredzīgs un centās saskatīt pretimsēdošo sievieti.

Un viņš vērās sievietē ar jo lielāku uzmanību. Dibuā klusībā smējās.

— Bet šai sievietei taču ir tumši mati un zilas acis!.. — turpināja reģents.

— Brunete ar zilām acīm, — atkārtoja Dibuā. — Tālāk, monseig- neur\

— Šis burvīgais stāvs, šīs slaidās rokas…

— Tālāk.

— Šis sārtais purniņš…

— Nu, tālāk!

— Bet, deviņi pērkoni! Es nemaldos: tā ir Pelīte!

— Jā gan!

— Kā, neģēli, tu esi izvēlējies tieši Pelīti?

— Viena no visburvīgākajām meičām, monseigneur — operas nāra. Man likās, ka viņa vislabāk pratīs izklaidēt jaunu cilvēku.

— Ak tad šis ir tas pārsteigums, ko tu man pataupīji, teikdams, ka viņu apkalpos tēva sulainis, ka viņš dzers tēva vīnus un mīlināsies ar…

— Ar sava tēva mīļāko — jā, monseigneur, tā tas ir.

— Bet, nelaimīgais, tu taču esi vainojams gandrīz vai asinsgrēkā! — iesaucās hercogs.

— Phē! — noteica Dibuā. — Ja jau tas notiek…

— Un šī palaidne ir ar mieru piedalīties šādās viesībās?

— Viņa ir savā elementā, monseigneur.

— Un kā viņai liekas: ar ko viņa sēž pie viena galda?

— Ar kādu muižnieku no provinces, kas iebraucis Parīzē notriekt savu naudu.

— Kas ir viņas draudzene?

— Nu, par to es nezinu absolūti nekā. Chevalier M. apņēmās sa­dabūt vēl vienu sievieti.

Šai brīdī sievietei, kas sēdēja līdzās chevalier, izlikās, ka viņai aiz muguras kāds čukst, un viņa pagrieza galvu.

— Jā-ā-ā! — iesaucās Dibuā, savukārt pārsteigts. — Es taču ne­maldos?

— Kas?

— Otra sieviete…

— Nu — otra sieviete?.. — mudināja hercogs.

Daiļā sēdētāja atkal pagriezās uz šo pusi.

— Tā ir Jūlija! — iesaucās Dibuā. — Nelaimīgā!

— Velns lai parauj! — noteica hercogs. — Tas nu gan lieliski pa­pildina visu Šo ainu: tava mīļākā un manējā. Goda vārds, es daudz dotu, lai varētu smieties pēc sirds patikas.

— Pagaidiet, monseigneur, pagaidiet!

— Vai esi traks?! Ko tu gribi darīt, Dibuā?! Es tev pavēlu palikt šeit! Esmu ziņkārīgs redzēt, kā viss tas beigsies.