Aleksandrs Dimā (tēvs) - REĢENTA MEITA

— Ak, Dievs! — iesaucās reģents. — Tā tik vēl trūka!

Un viņš metās augšup pa kāpnēm, Dibuā viņam nopakaļ.

— Vai tad monseigneur negrib, ka viņu pavada? — iejautājās sargs.

— Nav vajadzīgs, — atkliedza reģents, atrazdamies jau kāpņu galā. — Es ceļu zinu.

Tiešām, ar pārsteidzošu veiklību korpulentais reģents devās cauri ista­bām un gaiteņiem. Aiz viņa traucās Dibuā, kuru šī dēka velnišķīgi inte­resēja un kurš izskatījās pēc Mefistofeļa, kas seko otrajam nezināmā meklētājam — to gan nesauca Fausts, bet Orleānas Filips.

Tā viņi nonāca līdz baznīciņas durvīm, kas likās aizslēgtas, bet kas atdarījās pēc pirmā grūdiena.

Dibuā savos spriedumos nebija kļūdījies.

Rioms, demonstratīvi aizceļojis, bet pēc tam slepus atgriezies atpakaļ, bija nometies ceļos līdzās princesei, hercogienei Berī kundzei garīdznieka priekšā, bet Pona kungs, Rioma radinieks, un marķīžs Larošfuko, prin­ceses gvardes kapteinis, turēja virs viņu galvām laulību šķidrautu. Mušī kungs stāvēja līdzās hercogienei pa kreisi, bet Lozens līdzās Riomam pa labi.

— Laime novērsusies no mums, monseigneur, — sacīja Dibuā. — Mēs esam nokavējuši desmit minūtes.

— Deviņi pērkoni! — hercogs pārskaities iesaucās, pasperdams soli kora virzienā. — To mēs vēl redzēsim.

— Cst, monseigneur\ — viņu brīdināja Dibuā. — Mans abata pie­nākums ir neļaut jums apgānīt baznīcu. Ak, ja tas līdzētu, es neko ne­teiktu, bet šoreiz tas būtu gluži veltīgi.

— Tātad viņi ir salaulājušies? — jautāja hercogs, kuru Dibuā atvilka kādas kolonnas ēnā.

— Cik vien īsti var salaulāties, monseigneur, un tagad pat velns bez svētā tēva palīdzības nevarētu viņu laulību šķirt.

— Labi, es rakstīšu uz Romu! — noteica hercogs.

— Uzmanieties, monseigneurl — iesaucās Dibuā. — Neizšķiežiet savu kredītu šādās lietās, tas jums būs vajadzīgs, lai mani ieceltu par kardinālu.

— Bet šādas nevienlīdzīgas laulības nav ciešamas! — iesaucās re­ģents.

— Nevienlīdzīgas laulības ir modē, — aizrādīja Dibuā. — Un mūs­dienās par to vien dzird runājam. Viņa Majestāte Ludviķis XIV devās nevienlīdzīgā laulībā ar Mentenona kundzi, kurai jūs vēl maksājat pensiju kā viņa atraitnei. Karaļa meita noslēgusi nevienlīdzīgas laulības ar Lozena kungu. Jūs esat apprecējis Bluā jaunkundzi — arī nevienlīdzīgas laulības. Un kad jūs paziņojāt par šīm laulībām savai mātei, tā jums atbildēja ar pļauku. Beidzot — es pats, monseigneur. Vai tās nebija nevienlīdzīgas laulības, kad apprecēju sava ciema skolas priekšnieka meitu? Jūs redzat, monseigneur, ka pēc tik daudziem slaveniem piemēriem jūsu meita var savukārt doties nevienlīdzīgā laulībā.

— Ciet klusu, dēmon! — viņu apsauca reģents.

— Bez tam, monseigneur, — turpināja Dibuā, — hercogienes Berī mīlas dēkas, par kurām tik skaļi klaigāja Sensulpisas abats, sāka izvērsties skaļākas nekā būtu vēlams. Tas bija publisks skandāls, bet to apklusinās šis slepenās laulības, par kurām rit runās visa Parīze. Nevienam nebūs vairs nekā ko teikt, un jums vismazāk. Jūsu ģimene, monseigneur, no­teikti labojas.

Orleānas hercogs izgrūda kādu drausmīgu lāstu. Dibuā atbildēja ar zobgalību, ko būtu apskaudis pats Mefistofelis.

— Klusu, jūs tur! — uzsauca sargs, kas nepazina trokšņotājus un vēlējās, lai jaunajam pārim neietu zudumā neviens vārds no garīdznieka dievbijīgā sprediķa.

— Cietiet klusu, monseigneurl — atkārtoja Dibuā. — Jūs taču traucējat ceremonijai!

— Tu redzēsi: ja mēs nestāvēsim klusu, viņa liks izsviest mūs laukā, — noteica hercogs.

— Klusu, es saku! — atkārtoja sargs, uzsizdams ar savu alebardu uz baznīcas klona, bet hercogiene Berī aizsūtīja Mušī kungu uzzināt, kas tur trokšņo.

Mušī kungs paklausīja princeses pavēlei. Ieraudzījis tumsā divus cil­vēkus, kas, kā likās, slēpās, viņš paceltu galvu un drošiem soļiem piegāja pie laulību ceremonijas traucētājiem.

— Kas te trokšņo, un kas jums, kungi, atļāva ienākt baznīcā? — viņš noprasīja.

— Tas, kuram patiktos izmest jūs visus pa logu ārā, bet kurš pa­gaidām apmierināsies ar to, ka liks jums izdarīt sekojošo: paziņot Rioma kungam manu pavēli — tūlīt doties prom uz Konjaku, bet hercogienei Berī pavēstīt aizliegumu spert savu kāju Palērojālā.

To pateicis, hercogs izgāja, pamādams Dibuā, lai tas viņam seko, un atstādams hercogu Mušī un viņa lielo vēderu galīgā apmulsumā.

— Tūlīt uz Palērojālu! — pavēlēja princis, drāzdamies pie savas ka­rietes.

— Uz Palērojālu? — žigli atsaucās Dibuā. — Nē, monseigneur. Jūs aizmirstat mūsu norunu. Pavadīju jūs ar noteikumu, ka jūs savukārt brauksit līdzi man. Kučier, uz Svētā Antuāna priekšpilsētu.

— Ej pie velna! Es neesmu izsalcis.

— Labi, Jūsu Augstība neēdīs.

— Neesmu tādā noskaņā, lai amizētos.

— Labi, Jūsu Augstība neamizēsies.

— Ko tad es darīšu, ja neēdīšu un neamizēšos?

— Jūsu Augstība skatīsies, kā citi ēd un amizējas.

— Ko tu ar to gribi teikt?

— Gribu teikt, ka Dievs jūsu dēļ, monseigneur, ir gatavs darīt brī­numus, un tā kā šādas lieta viņam negadās katru dienu, nevajadzētu ap­stāties pusceļā. Šovakar mēs jau redzējām divus brīnumus, pavērosim vēl trešo!

— Trešo?

— Jā, numero Deus impare qaudet. Dievam patīk nepāra skaitļi. Ceru, ka nebūsit aizmirsuši latīņu valodu, monseigneur.

— Izsakies skaidrāk! — sacījs reģents, kuram pašlaik prāts nenesās uz jokiem. — Tu, protams, esi pietiekami neglīts, lai izskatītos pēc sfinksa, bet es neesmu tik jauns, lai spēlētu Eidipa lomu. -

— Nu, labi, monseigneur. Pēc tam, kad esat redzējis savas divas meitas, kas bija pārāk trakulīgas, lai spertu pirmo soli prāta virzienā, jūs redzēsit savu dēlu, kas ir pārāk prātīgs, lai spertu pirmo trakulīgo soli.

— Manu dēlu Ludviķi?

— Jūsu dēli Ludviķi personīgi. Šonakt viņš izklaidējas, monseig­neur, un es uzaicinu jūs pavērot šo ainu, kas tik ļoti var glaimot tēva pašlepnumam.

Hercogs šaubīdamies papurināja galvu.

— O, šūpojiet galvu, cik Vien gribat, monseigneur, tā tas ir, — sa­cīja Dibuā.

— Un kādā veidā viņš izklaidējas? — painteresējās reģents.

— Visādi, monseigneur. Un es uzdevu chevalier M. gādāt, lai jūsu dēls pirmoreiz varētu parādīt sevi divkaujā: pašlaik viņš vakariņo kopā ar M. un divām sievietēm.

— Un kas tās ir par sievietēm?

— Pazīstu tikai vienu, chevalier jāatved otra.

— Un viņš tam piekrita?

— Ar vislielāko prieku.

— Tik tiešām, Dibuā, man šķiet, ja tu būtu dzīvojis svētā karaļa Lud- viķa laikā, tu galu galā noteikti būtu aizvedis viņu pie toreiz slavenās Fijonas.

Triumfa un gandarījuma pilns smaids pārlaidās pār Dibuā pērtiķa seju.

— Tā, monseigneurl Jūs gribējāt, lai Ludviķa kungs reiz izmēģina savu zobenu, tāpāt kā jūs to darījāt savā laikā, un kā traks gribat darīt vēl tagad. Esmu par to gādājis.

— Tiešām?

— Jā, chevalier M., ēzdams vakariņas, pameklēs viņam īsti vācisku strīdus iemeslu. Šajā ziņā varat uz viņu paļauties. Jūs gribējāt, lai Ludviķa kungam rastos kāda patīkama mīlas dēka. Ja viņš pretosies tai sirēnai, ko esmu viņam uzsūtījis — viņš būs svētais Antonijs.

— Tu pats to izraudzīji?

— Kā gan citādi, monseigneur, kad runa ir par jūsu ģimenes godu! Jūsu Augstība zina, ka es paļaujos tikai pats uz sevi. Tātad šonakt būs orģijas, rīt — divkauja. Un rītvakar mūsu iesācējs varēs parakstīties Lud- viķis Orleāns, nekompromitējot savas slavenās mātes reputāciju, jo būs redzams, ka jaunā cilvēka dzīslās rit jūsu asinis, par ko — velns lai pa­rauj! — gribējās šaubīties, vērojot viņa dīvaino dzīvesveidu.