Aleksandrs Dimā (tēvs) - REĢENTA MEITA

— Ak, Dibuā, mana jaunākā meita ir janseniste, mana vecākā meita — filozofē, mans vienīgais dēls — teologs. Esmu velna apsēsts, Dibuā! Goda vārds, ja nesavaldīšos, es likšu sadedzināt visus šos nešpetnos radījumus.

— Uzmanību, monseigneur! Ja liksit tos sadedzināt, ļaudis teiks, ka jūs rīkojaties tāpat kā lielais karalis un Mentenona.

— Nu, tad lai viņi dzīvo! Bet vai tu saproti, Dibuā, šis nelga, kas jau raksta veselus sējumus, padarīs mani traku! Tu redzēsi, ka pēc manas nāves viņš liks bendēm sadedzināt manas gravīras ar Dafņa un Hlojas attēliem.

Gandrīz vai desmit minūtes Orleānas Ludviķis turpināja savas atzī­mes.

Tad, pabeidzis, viņš rūpīgi iebāza manuskriptu svārku kabatā, ielēja glāzē ūdeni, iemērca tajā maizes gabaliņu, dievbijīgi noskaitīja lūgšanu un ar zināmu baudu nopriecājās par šīm vientuļnieka vakariņām.

— Kāds askētisms! — izmisis nomurmināja reģents. — Bet saki man, Dibuā, kāds velns viņam ir to iemācījis?

— Es ne, monseigneur, par sevi es galvoju!

Princis piecēlās un atkal piezvanīja.

— Vai kariete ir atgriezusies? — viņš jautāja sulainim.

— Jā, monseigneur.

— Labi, es aizeju. Šīs dāmas, kā redzat, guļ. Kad tās pamodīsies, jūs būsit viņu rīcībā.

Sulainis paklanījās, un princis izgāja no istabas kā arhibīskaps, kas izdala savu svētību.

— Kāda sērga tevi dīdīja rādīt man šādas ainas! — reģents izmisis iesaucās.

— Laimīgais tēvs! — atbildēja Dibuā. — Jūs esat trīskārt laimīgs tēvs, monseigneur: jūsu bērni labprātīgi pievēršas baznīcai. Un par šādu svētu ģimeni vēl izplata ļaunas tenkas! Zvēru pie savas kardināla cepures, es vēlētos, lai šeit būtu klāt likumīgie prinči!

— Nu, es viņiem parādītu, kā tēvs izlabo sava dēla kļūdas… Nāc, Dibuā, — sacīja hercogs.

— Es jūs nesaprotu, monseigneur.

— Dibuā, lai velns mani parauj, arī tev pielipusi šī lipīgā sērga!

— Man?

— Jā, tev! Te ir uzklātas vakariņas, ko ēst… te ir atkorķētas vīna pudeles, ko dzert… te ir divas aizmigušas sievietes, kas jāpamodina… un tu nesaproti! Dibuā, esmu izsalcis! Dibuā, man slāpst! Iesim iekšā un turpināsim to, ko šis muļķis atstāja. Vai nu tu saproti?

— Tiešām, tā ir ideja! — nopriecājās Dibuā, rokas berzēdams. — Jūs esat vienīgais vīrietis, monseigneur, kas vienmēr paliek savas slavas augstumos.

Abas sievietes joprojām gulēja. Dibuā un reģents atstāja savu paslēp­tuvi un iegāja ēdamzālē.

Hercogs apsēdās sava dēla vietā, bet Dibuā chevalier krēslā. Re­ģents pārgrieza šampanieša pudeles diedziņus, un sprāgstošā korķa troks­nis pamodināja gulētājas.

— Ak, beidzot tomēr jūs nolēmāt dzert? — jautāja Pelīte.

— Un tu — pamosties? — atjautāja hercogs.

Šī balss kā elektriskā strāva skāra nabaga sievietes dzirdi. Viņa ber­zēja acis, it kā nebūtu īsti pārliecināta, vai atrodas miegā, vai nomodā, piecēlās puszviļus un, ieraudzījusi reģentu, atkrita sēdeklī, divreiz no vie­tas izsaukdama Jūlijas vārdu.

Bet tā bija kā apburta no Dibuā zobgalīgā skatiena un saviebtās sejas.

— Nu, nu, Pelīt, — mierināja viņu hercogs. — Redzu, ka tu esi laba meiča, tu devi priekšroku man: es liku Dibuā ielūgt tevi vakariņās, un lai gan tev bija jākārto tūkstoš lietu pa labi un pa kreisi, tomēr sekoji šim aicinājumam.

Pelītes draudzene, vēl vairāk pārbijusies nekā pati Pelīte, vērās Di­buā, princī un savā draudzenē, nosarka un nevarēja vairs savaldīties.

— Kas jums kaiš, Jūlijas jaunkundz? — jautāja Dibuā. — Vai tad monseigneur maldās, un jūs varbūt esat atnākusi nevis pie manis, bet pie citiem vīriešiem?

— Es to nesaku, — atbildēja Jūlijas jaunkundze.

Pelīte sāka smieties un sacīja:

— Ja monseigneur licis mums atnākt šurp, tad viņš to jau zina, un tad nav ko jautāt. Bet ja viņš to nav darījis, tad viņš rīkojas nesmalkjūtīgi, un es viņam nemaz neatbildu.

— Nu, vai es tev neteicu, abat, ka tā ir asprātīga meiča! — iesaucās hercogs, raustīdamies smieklos.

— Un es, monseigneur, — sacīja Dibuā, pieliedams vīnu jaun­kundžu glāzēs un pieskārdamies ar lūpām šampanieša glāzei. — Vai es neteicu, ka vīns ir lielisks!

— Paklau, Pelīt, vai tu nepazīsti šo vīnu? — painteresējās hercogs.

— Patiesi, monseigneur, ar vīniem ir tāpat kā ar mīļākajiem, — atbildēja dejotāja.

— Jā, es saprotu, tu nevari paturēt visus atmiņā. Noteikti, Pelīt, tu esi ne tikai visbrašākā, bet arī visgodīgākā meiča, ko es pazīstu. Tu neesi liekule! — turpināja hercogs nopūzdamies.

— Nu, monseigneur, ja jūs tā runājat… — atsāka Pelīte.

— Tālāk!

— Es gribētu jums kaut ko jautāt.

— Jautā, es atbildēšu.

— Vai jūs protat izskaidrot sapņus, monseigneur?

— Es esmu gaišreģis.

— Tad jūs varēsit izskaidrot manu sapni?

— Labāk par citiem, Pelīt! Bez tam, ja es neprastu pienācīgi iz­skaidrot — te ir abats, kas man noskaita divus miljonus gadā zināmiem speciāliem izdevumiem, kuru mērķis ir iepazīties ar labiem un ļauniem sapņiem, ko redz manā karaļvalstī.

— Un tad?

— Un tad, ja es netiktu galā, abats pabeigtu. Stāsti savu sapni!

— Monseigneur, jūs zināt, ka mēs ar Jūliju, nogurušas jūs gaidot, iemigām?

— Jā, es to zinu. Un prieks bija skatīties, cik saldi jūs dusējāt, kad mēs ienācām istabā.

— Bet, monseigneur, es ne tikai gulēju, bet arī sapņoju.

— Tiešām?

— Jā, monseigneur. Nezinu, vai Jūlija sapņoja, vai nē, bet man li­kās, ka redzu…

— Klausies, Dibuā, man šķiet, lieta kļūst interesanta.

— Tai vietā, kur sēž abata kungs, atradās kāds virsnieks, par kuru es neinteresējos. Man šķita, ka viņš bija ieradies Jūlijas dēļ.

— Vai dzirdat, jaunkundz, cik briesmīgi jūs šeit apsūdz, — sacīja Dibuā.

Jūlija parasti devās šādās mīlas dēkās kopā ar Pelīti, bet nebija tik asprātīga. Pretstatā Pelītei viņa bija nosaukta par Zurciņu. Arī šoreiz Jūlija nekā neatbildēja, vienīgi nosarka.

- Un kas sēdēja manā vietā, — jautāja hercogs.

— Tieši par to es gribēju sākt stāstīt, — turpināja Pelīte. — Mon­seigneur vietā sēdēja — sapnī, protams…

— Velns lai parauj, es taču saprotu! — nenocietās hercogs.

— Sēdēja skaists, piecpadsmit līdz sešpadsmit gadus vecs jauneklis, bet tik dīvains, ka to varētu noturēt par jaunkundzi, ja viņš nerunātu latīniski.

— Mana nabaga Pelīte, ko tu saki? — iesaucās hercogs.

— Beidzot, pēc stundu ilgas sarunas par teoloģiju un visinteresan­tākajiem priekšlasījumiem par Svēto Jeremiju un Svēto Angustīnu, pēc ārkārtīgi spožiem apcerējumiem par Janseniju — atzīstos, monseigneur, man šķita, sapnī, protams, ka es iemigu.

— Un tā nu šajā brīdī tu sapņo, ka tu sapņo? — ieminējās hercogs.

— Jā, un tas man liekas tik sarežģīti, ka, gribēdama gūt kādu iz­skaidrojumu, un nevarēdama izskaidrot to pati, nospriezdama, ka veltīgi būtu jautāt Jūlijai, es griežos pie jums, monseigneur. Jūs esat liels pa­reģis, jūs pats man to teicāt, izskaidrojiet man šo sapni…

— Pelīt, — sacīja hercogs, no jauna pieliedams savas kaimiņienes glāzi. — Nogaršo nopietni šo vīnu. Man šķiet, ka tu esi nonievājusi savu pili.

— Tiešām, monseigneur, — atbildēja Pelīte, iztukšojusi savu glāzi, — šis vīns man atgādina zināmu vīnu, ko līdz šim esmu dzērusi…