Aleksandrs Dimā (tēvs): VIKONTS DE BRAŽELONS JEB PĒC DESMIT GADIEM-4.5.6. grāmata

Lavaljēra aizsedz seju ar rokām, pūlēdamās apslāpēt raudas.

Karalis nežēlīgi turpināja, izgāzdams pār nabaga upuri visu, ko bija izcietis:

— Izdomāsim pasaciņu. Pateiksim, ka es viņu mīlu un esmu viņu izvēlējusies starp visiem citiem. Karalis ir tik naivs un pašpaļāvīgs, ka noteikti noticēs; tad mēs visu izstāstīsim par šo karaļa naivitāti un pa- smiesimies par viņu.

— O, — Lavaljēra iesaucās, — tā domāt… tas taču ir vienkārši šaus­mīgi!

— Tas vēl nav viss, — karalis turpināja. — Ja iedomīgais karalis noticēs šai pasakai un citu klātbūtnē izpaudīs kaut ko līdzīgu priekam, tad mēs varēsim viņu pazemot visa galma priekšā; būs ļoti patīkami to izstāstīt manam iemīļotajam: karalis, ko piemuļķojusi viltīga meitene — tas tik būs pūrs nākamajam vīram!

— Valdniek, — Lavaljēra, galīgi izmisusi, iekliedzās, — nerunājiet vairs tā, es jūs ļoti lūdzu! Vai tad jūs neredzat, ka vienkārši nogalināt mani!

— Smalks joks, — karalis klusi noteica, jau sākdams atmaigt.

Pēkšņi Lavaljēra nokrita uz ceļiem, sāpīgi atsizdamās pret parketa

dēļiem.

— Valdniek, — viņa izdvesa, rokas lauzīdama, — es labāk izvēlos kaunu, nekā nodevību!

— Ko jūs darāt, — karalis noprasīja, bet nepakustināja ne pirkstu, lai meiteni pieceltu.

— Valdniek, ja es jums upurēšu savu godu un dzīvību, tad jūs varbūt noticēsiet, ka es esmu patiesa. Stāsts, ko jūs dzirdējāt pie princeses, ir meli, bet tas, ko es teicu zem ozola…

— Nu?

— Tikai tā ir patiesība.

— Jaunkundze! — iesaucās karalis.

— Valdniek, — dedzīgā aizrautībā Lavaljēra turpināja, — pat, ja man būtu jāmirst šajā vietā, kur es stāvu ceļos, arī tad es turpinātu ap­galvot, kamēr zaudētu balsi: es sacīju, ka mīlu jūs… un es patiešām jūs mīlu!

— Jūs?

— Valdniek, es jūs mīlu kopš tās dienas kad pirmoreiz ieraudzīju, kopš mirkļa Bluā, kur es lēni nīku, kamēr jūsu starojošais un dzīvinošais skatiens man pievērsās; es jūs mīlu, valdniek! Es zinu: nabaga meitene, kas iemīlējusies karalī un atzīstas viņam, apvaino viņa majestāti. Sodiet mani par tādu pārdrošību, niciniet par manu neprātu, bet tikai nesakiet un nedomājiet, ka es zobojos par jums, ka es jūs esmu nodevusi! Manās dzīslās rit asinis, uzticīgas karalim, un es mīlu… mīlu savu karali!… Ak, es mirstu!

Bez spēka un bez elpas viņa nokrita kā aizpļauta, Vergllija vārdiem sakot, kā ziediņš, ko nopļauj izkapts.*

Pēc šiem vārdiem un dedzīgā lūguma karalis juta, ka šaubas izgaist; viņa sirds atvērās šīs mīlestības karstajai dvašai, mīlestībai, ko pauda tik varonīgi un cildeni.

Izdzirdīs kaislīgo atzīšanos, Ludviķis sajuta vājumu un aizsedza seju ar rokām.

Taču Lavaljēras karstie pirksti satvēra viņa rokas, un mīlošas mei­tenes rokas spiediens tās atkausēja, iedegās arī viņš un, apskāvis Lavaljēru, piecēla to kājās un piekļāva sev pie sirds.

Meitenes galva bezspēcīgi noslīga viņam uz pleca.

Pārbiedētais karalis sauca de Sentenjanu.

De Sentenjans, kas bija nekustīgi sēdējis savā kaktā, pieskrēja klāt, izlikdamies, ka slauka asaras.

Vergīlijs „Eneīdā" salīdzina jaunekli Erialu, ko ievainojis ie­naidnieka šķēps un kas noslīdzis zemē, ar asa arkla lemeša no­rautu purpura ziediņu.

Viņš palīdzēja Ludviķim apsēdināt meiteni krēslā un mēģināja pa­līdzēt, uzšļakstīdams viņai ungāru karalienes ūdeni. Pie tam viņš nemitīgi atkārtoja:

— Kundze! Uzklausiet, kundze! Viss ir beidzies! Karalis jums tic, karalis jums piedod. Atjēdzieties taču! Viņa majestāte ir jūtīgs, arī viņam ir sirds. Velns parāvis! Kundze, ņemiet vērā, karalis ir ārkārtīgi bāls!

Lavaljēra joprojām bija bez samaņas.

— Kundze, kundze! — de Sentenjans runāja tālāk. — Es jūs lūdzu, atjēdzieties taču, lūdzu, ir laiks! Padomājiet: ja karalim kļūs slikti, man vajadzēs ataicināt ārstu. Ak Dievs, kāda nelaime! Dārgā, atjēdzieties ta­ču! Lūdzu, papūlieties. Ātrāk, ātrāk!

Būtu grūti runāt vēl daiļrunīgāk un pārliecinošāk nekā Sentenjans; tomēr Lavaljērai lika atgūt samaņu daudz spēcīgāks līdzeklis nekā daiļ­runība.

Karalis nometās viņas priekšā uz ceļiem un pārklāja viņas rokas de­dzīgiem skūpstiem. Meitene beidzot atguvās un atvēra gurdenās acis, ku­rās dzīvības dzirkstelīte tik tikko kvēloja. Luīze čukstēja:

— O, valdniek, vai tas nozīmē, ka jūsu majestāte man piedod?

Karalis neatbildēja… Viņš bija pārāk satraukts.

De Sentenjans uzskatīja, ka padotā pienākums liek viņam atkal paiet malā.

Viņš pamanīja, ka viņa majestātes acis iekvēlojas.

Lavaljēra piecēlās.

— Un tagad, — viņa drosmīgi teica, — kad es esmu attaisnota vis­maz jūsu acīs, ļaujiet man doties uz klosteri. Tur es visu mūžu lūgšu Dievu par manu karali un miršu, pateikdamās Dievam, kurš man dāvāja vienu laimes dienu.

— Nē, nē, — karalis protestēja, — jūs dzīvosiet šeit, pielūgdama Dievu un mīlēdama Ludviķi, kurš jūsu dzīvē ienesīs svētlaimi, kurš jūs mīl un apzvēr to!

— O, valdniek!

Lai izgaisinātu Lavaljēras šaubas, karalis viņu tik dedzīgi noskūpstīja, ka de Sentenjans uzskatīja par labāku paslēpties aiz aizkariem.

Skūpsti, kurus viņai pietrūka spēka noraidīt, neprātīgi iekvēlināja mei­teni.

— Ak, valdniek! — viņa pēkšņi iesaucās.— Nelieciet man nožēlot manu atklātību, jo tas pierādītu, ka jūsu majestāte vēl joprojām mani nicina.

— Jaunkundz, — karalis sacīja, godbijīgi atkāpdamies, — visā pa­saulē es nevienu tā nemīlu un necienu kā jūs. Es jums zvēru, ka kopš šī brīža neviens galmā nebaudīs tādu cieņu kā jūs. Lūdzu piedodiet manu nesavaldību, to radīja tikai pārlieku lielā mīlestība; es to pierādīšu un izturēšos pret jums ar tik lielu cieņu, kādu vien jūs vēlēsieties.

Viņš palocījās Luīzei un saņēma viņas roku:

— Jaunkundz, vai atļausiet noskūpstīt jūsu roku?

Tad Ludviķis godbijīgi piespieda lūpas meitenes viegli drebošajai ro­kai.

— Kopš šī brīža jūs esat manā aizgādnībā, — Ludviķis piebilda, iz- sliedamies un pārlaizdams Lavaljērai glāstošu skatienu. — Nekad nevie­nam nestāstiet, cik ļauns es biju pret jums, un piedodiet arī citiem viņu pāridarījumus. Tagad jūs būsiet tik augstu pāri viņiem, ka tie neizraisīs jums bailes, bet gan drīzāk nožēlu.

Godbijīgi palocījies tā, it kā atstātu svētnīcu, karalis pasauca de Sen- tenjanu.

— Grāf, — viņš ieteicās, — es ceru, ka jaunkundze piekritīs dāvāt jums kaut mazliet labvēlības tās draudzības vietā, ko es uz mūžiem at­dodu viņai.

De Sentenjans nometās uz viena ceļgala Luīzes priekšā.

— Es būšu laimīgs, ja jaunkundze mani pagodinās! — viņš klusi teica.

— Es atsūtīšu pie jums draudzeni, — karalis sacīja. — Palieciet svei­ka, jaunkundz, vai labāk — uz redzēšanos!

Karalis priecīgs aizgāja, aizvezdams sev līdz Sentenjanu.

Tādu atrisinājumu princese nebija paredzējusi. Ne najāda, ne driāda viņai to nepateica.

Kamēr Lavaljēra un karalis pirmoreiz atzinās mīlestībā viens otram, pārdzīvojot gan pagātnes ciešanas, gan tagadnes laimi, gan nākotnes ce­rības, Fukē atgriezās mājās, tas ir, apartamentos, kuri viņam bija ierādīti pilī, un pārsprieda ar Aramisu to, par ko karalis pašlaik nelikās zinis.

— Pastāstiet man, d'Erblē kungs, — Fukē iesāka, apsēdinādams savu viesi krēslā un pats apsēzdamies blakus, — kā klājas Belilā, ja jums ir kādas ziņas no turienes?