Aleksandrs Dimā (tēvs): VIKONTS DE BRAŽELONS JEB PĒC DESMIT GADIEM-4.5.6. grāmata

— O, — viņš noteica, — nav ko steigties! — Tad, turpinādams ie­sākto sarunu, piebilda: — Tātad jūs domājat, ka vakardienas vēstule jau sasniegusi adresātu?

— Es esmu pārliecināts par to.

— Kam jūs uzdevāt to nogādāt?

— Manam uzticamajam kalpam, kā jau es jums teicu.

— Vai viņš atnesa atbildi?

— Es vēl neesmu viņu saticis; droši vien mazā vai nu dežūrēja pie princeses, vai ģērbās un lika viņam pagaidīt. Vajadzēja braukt, un mēs izbraucām. Tāpēc es nezinu, kas tur noticis.

— Vai jūs satikāt karali pirms izbraukuma? -

— Jā.

— Kāds viņš jums likās?

— Nevainojams vai arī bezgodis, atkarībā no tā, vai viņš teica taisnī­bu vai liekuļoja.

— Bet svētki?

— Notiks pēc mēneša.

— Vai viņš pats pieteicās?

— Un pie tam tik neatlaidīgi, ka es tur jūtu Kolbēra pirkstu.

— Es arī tā domāju.

— Vai nakts neizgaisināja jūsu ilūzijas?

— Kādas ilūzijas?

— Par palīdzību, ko jūs šai gadījumā varat man sniegt.

— Nē, es visu nakti rakstīju, un visi rīkojumi ir doti.

— Svētki man izmaksās vairākus miljonus, neaizmirstiet.

— Es iedošu sešus… Katram gadījumam tomēr sameklējiet vēl divus vai trīs.

— Jūs esat brīnumdaris, dārgais d'Erblē!

Aramiss pasmīnēja.

— Ja jau jūs svaidāties ar miljoniem, — Fukē balss vēl skanēja maz­liet satraukti, — tad kāpēc pirms dažām dienām jūs neiedevāt Bezmo piecdesmit tūkstošus franku?

— Tāpēc, ka pirms dažām dienām es biju nabags kā Ijabs.

— Bet šodien?

— Šodien es esmu bagātāks par karali.

— Lieliski, — Fukē noteica. — Es protu novērtēt cilvēkus. Es zinu, ka jūs neesat spējīgs lauzt doto vārdu; es negribu ar varu izdibināt jūsu noslēpumu. Nerunāsim vairs par to.

Tobrīd atskanēja dobja dārdoņa, kas pārgāja briesmīgā pērkona grā­vienā.

— Oho! — Fukē noteica. — Es taču jums teicu!

— Tad atgriezīsimies pie karietēm.

— Nepagūsim, — Fukē iebilda. — Re, lietus jau klāt!

Patiešam, debesis it kā pāršķēlās, un lielas lietus lāses sāka kapāt

koku galotnes.

— Nu, — Aramiss sacīja, — mēs pagūsim aiziet līdz karietēm, kamēr lietus izsitīsies cauri lapām.

— Labāk būtu paslēpties kādā grotā.

— Tiesa gan, bet vai te ir netālu kāda grota? — Aramiss apvai­cājās.

— Ir. Desmit soļus no šejienes, — Fukē pasmaidīja. — Re, kur tā ir! — paskatījies apkārt, viņš piebilda.

— Cik jūs esat laimīgs, ka jums ir tik laba atmiņa, — Aramiss teica, arī pasmaidīdams. — Bet vai jūs nebaidāties, ka jūsu kučieris, neredzē­dams mūs, nodomās, ka esam aizgājuši pa apkārtceļu, un sekos galma karietēm?

— Nē, nebaidos; ja es kaut kur atstāju kučieri un ekipāžu, tad viņš izkustēsies no vietas tikai pēc karaļa pavēles un arī tad tikai varbūt; bez tam, man liekas, mēs neesam vienīgie, kas tik tālu aizgājuši. Es dzirdu soļus un balsis.

To teikdams, Fukē atskatījās un ar spieķi pašķīra biezo lapotni, kas aizsedza skatam ceļu.

Aramiss vienlaikus ar viņu paskatījās pa izveidojušos spraugu.

— Sieviete! — Aramiss iesaucās.

— Vīrietis! — Fukē atsaucās.

— Lavaljēra!

— Karalis! ,

— Oho! — Aramiss noteica. — Tātad karalis arī zina jūsu grotu? Tas mani nepārsteidz: viņam taču ir diezgan labas attiecības ar Fontenblo nimfām.

— Nav nekāda nelaime! — Fukē atsaucās. — Iesim iekšā; ja karalis to nezina, pavērosim, kas notiks. Ja zina, tad grotai ir divas izejas. — Ja viņš ienāks pa vienu, mēs iziesim pa otru.

— Vai līdz turienei vēl tālu? — Aramiss vaicāja. — Lietus jau sāk pilēt cauri lapām.

— Mēs esam klāt.

Fukē pašķira zarus, un kļuva redzams klints iedobums, ko pilnīgi aiz­sedza virši un efejas.

Fukē devās iekšā pirmais.

Aramiss viņam sekoja.

Iegājis grotā, Aramiss atskatījās.

— O, viņi arī nāk uz šo pusi!

— Tādā gadījumā atstāsim šo vietu viņiem, — Fukē pasmaidīja un pavilka Aramisu aiz apmetņa. — Es gan nedomāju, ka karalis zina manu grotu.

— Patiešām, — Aramiss piekrita, — viņi kaut ko meklē; šķiet, vi­ņiem vajadzīgs tikai kāds kuplāks koks.

Aramiss nebija maldījies; karalis skatījās uz augšu, nevis apkārt.

Viņš turēja Lavaljēru zem rokas. Meitenei slīdēja kājas slapjajā zālē.

Ludviķis paskatījās uzmanīgāk un, pamanījis milzīgu, kuplu ozolu, aiz­veda Lavaljēru turp.

Nabaga meitene raidīja skatienus visapkārt; likās, viņa reizē baidījās un vēlējās, lai kāds viņus pamanītu.

Karalis pieveda viņu pie paša stumbra, kur bija pavisam sauss, it kā nekāda lietus nebūtu. Pats viņš apstājās blakus un noņēma cepuri.

Pēc mirkļa lietus lāses sāka pilēt cauri lapotnei un krist karalim uz galvas, bet viņš tās neievēroja.

— Valdniek, — Lavaljēra maigi nočukstēja, atstumdama karaļa ce­puri.

Karalis tikai palocījās un kategoriski atsacījās likt to galvā.

— Visizdevīgākais brīdis piedāvāt viņiem mūsu vietu, — Fukē pa­čukstēja Aramisam pie auss.

— Izdevīgs gadījums noklausīties un nepalaist gar ausīm ne vārdu, ko viņi teiks, — Aramiss atčukstēja.

Abi apklusa; karaļa balss bija skaidri sadzirdama.

— Ak Dievs, jaunkundz, — karalis runāja, — es redzu jeb, pareizāk sakot, nojaušu jūsu nemieru; ticiet, es patiešām nožēloju, ka aizvedu jūs no pārējiem un jūs manas vainas dēļ varat samirkt. Jūs jau esat samirkusi un varbūt jums ir auksti?

— Nē, valdniek.

— Bet jūs drebat!

— Valdniek, es baidos, ka mana prombūtne var tikt ļauni iztulkota, jo visi droši vien jau ir sapulcējušies.

— Es ar prieku piedāvātu jums atgriezties pie karietēm, jaunkundz, bet paskatieties apkārt un paklausieties — vai tad pašreiz var kaut kur iet?

Patiešām — pērkons dārdināja, un lietus gāza kā ar spaiņiem.

— Turklāt, — karalis turpināja, — lai tikai kāds iedrošinās teikt par jums kaut ko sliktu. Jūs taču esat kopā ar karali, tātad valsts pirmo muižnieku.

— Protams, valdniek, — Lavaljēra atteica, — tas man ir liels gods, bet es nebaidos par sevi.

— Par ko tad?

— Par jums.

— Par mani, jaunkundz? — karalis pasmaidīja. — Es nesaprotu, kā­pēc.

— Vai jūsu majestāte jau ir aizmirsis, kas notika vakar pie viņas augstības?

— Lūdzu, aizmirsīsim to, vai arī Jaujiet man to atcerēties, lai vēlreiz pateiktos par jūsu vēstuli un…

— Valdniek, — Lavaljēra viņu pārtrauca, — līst, bet jūsu majestātei galvā nav cepures.

— Lūdzu, neuztraucieties par mani. Es baidos, ka jūs samirksiet.

— O, es esmu lauciniece, — Lavaljēra smaidīdama atteica. — Es esmu pieradusi skraidīt pa Luāras pļavām un Bluā dārziem jebkurā laikā. Par manu tērpu, kā jūsu majestātei labi redzams, nav ko uztraukties, — viņa piebilda, paskatīdamās uz savu vienkāršo muslīna kleitiņu.

— Patiešām, jaunkundz, es jau esmu ievērojis, ka jums par visu jā­pateicas sev pašai, nevis tērpam. Jūs neesat koķete, un es to protu no­vērtēt.

— Valdniek, neuzskatiet mani par labāku nekā es esmu. Sakiet vien­kārši: es nevaru būt koķete.

— Kāpēc?

— Tāpēc, ka es neesmu bagāta, — Lavaljēra smaidīdama atbildē­ja.

— Tātad jūs atzlstaties, ka jums patīk skaistas lietas? — karalis dzīvi iesaucās.

— Valdniek, es atzīstu par skaistu tikai to, kas man ir pieejams; tas, kas atrodas pārāk augstu…