Aleksandrs Dimā (tēvs): VIKONTS DE BRAŽELONS JEB PĒC DESMIT GADIEM-4.5.6. grāmata

— Jums ir vienaldzīgs?

— Man ir svešs, jo nav sasniedzams.

— Bet man šķiet, — karalis atteica, — jūs, jaunkundz, manā galmā neieņemat atbilstošu stāvokli. Droši vien es pārāk maz zinu par jūsu ģi­menes nopelniem. Mans tēvocis izturējās pārāk nevērīgi pret jūsu radi­niekiem.

— O, nē, valdniek! Viņa karaliskā augstība Orleānas hercogs vienmēr izrādīja labvēlību de Sanremī kungam, manam patēvam. Pakalpojumi bija pieticīgi, un mēs tikām pilnībā atalgoti par tiem. Ne jau visiem laimējas spoži pakalpot karalim. Es nemaz nešaubos, ka mani radinieki darītu visu, ja rastos tāda iespēja, bet mums negadījās tāda laime.

— Karaļiem jālabo netaisnības, jaunkundz, — karalis atbildēja, — un es labprāt uzņemos šo pienākumu pret jums.

— Nē, valdniek, — Lavaljēra dedzīgi iesaucās, — lūdzu, lai viss pa­liek pa vecam.

— Kā, jaunkundz? Jūs atsakāties no tā, ko man vajag un ko es vēlos darīt jūsu labā?

— Viss, ko es vēlējos, valdniek, tika sasniegts tajā dienā, kad man bija gods tikt pieņemtai princeses galmā.

— Ja jau jūs atsakāties pieņemt manas atzinības izpausmes pati, tad vismaz neatsakieties no tām savu radinieku labā.

— Valdniek, jūsu augstsirdība mani pārsteidz un biedē, jo, tiklīdz jūsu majestāte izrādīs savu labvēlību pret maniem radiniekiem, tūlīt mēs iegūsim skauģus, bet jūsu majestāte — ienaidniekus. Labāk ļaujiet man palikt neievērojamai, lai manas jūtas pret jums paliek gaišas un nesavtīgas.

— Jūsu teiktais mani pārsteidz! — karalis iesaucās.

— Tas tiesa, — Aramiss pačukstēja Fukē pie auss. — Diez vai ka­ralis ir pieradis pie tādām.

— Bet ja nu viņa tāpat atbildēs ari uz manu zīmīti? — Fukē no­prasīja.

— Nesteigsimies, pagaidīsim, ar ko viss beigsies, — Aramiss attei­ca.

— Bez tam, dārgais d'Erblē, — superintendants piebilda, jo nebija sevišķi noskaņots ticēt Lavaljēras jūtu patiesīgumam, — reizēm ir ļoti izdevīgi būt nesavtīgai karaļa acīs.

— Es arī domāju tāpat, — Aramiss piekrita. — Paklausīsimies, kas būs tālāk.

Karalis pavirzījās vēl tuvāk Lavaljērai un pacēla viņai virs galvas savu cepuri, jo lietus arvien vairāk tecēja cauri lapām.

Lavaljēra paskatījās uz karaļa cepuri, kas viņu aizsargāja no lietus, pašūpoja galvu un nopūtās.

— Mans Dievs! — karalis sacīja. — Vai gan jūsu sirdī uzdrīkstas iespiesties kādas skumjas, ja es to aizsargāju ar savu?

— Es jums atbildēšu, valdniek. Es jau pieminēju šo jautājumu, kas ir visai kutelīgs meitenei manos gados. Jūsu majestāte pavēlēja man ap­klust. Valdniek, jūsu majestāte nepieder sev; jūs esat precējies; jūtas, kas attālinātu jūsu majestāti no karalienes un piesaistītu man, dziļi sarūg­tinātu karalieni.

Karalis mēģināja Lavaljēru pārtraukt, bet viņa ar lūdzošu žestu tur­pināja:

— Karaliene sirsnīgi mīl jūsu majestāti, viņa uzmana katru soli, kas jūs attālina no viņas. Viņai gadījusies laime sastapt lielisku laulāto drau­gu, un viņa ar asarām acīs izlūdzas no debesīm, lai varētu paturēt to; karaliene jūt greizsirdību pret vismazāko jūsu sirds ietrīsēšanos.

Karalis atkal gribēja kaut ko teikt, bet Lavaljēra uzdrošinājās vēlreiz viņu apklusināt.

— Vai tad tas nav noziegums pret tik maigu un cēlu mīlestību, dot iemeslu griezsirdībai? O, piedodiet man šo vārdu, valdniek. Ak Dievs, es zinu, ka nav iespējams, vai, pareizāk sakot, nedrīkst būt iespējams, ka pasaulē dižākā karaliene justu griezsirdību pret tik neievērojamu meiteni kā es. Tomēr karaliene ir sieviete, un, kā katrai sievietei, arī viņas sirdī var iespiesties aizdomas, kuras iedvesīs ļaunu cilvēku indīgās runas. Vald­niek, debesu vārdā, nepievērsiet man tik lielu uzmanību! Es to neesmu pelnījusi.

— Jaunkundz, — karalis iesaucās — vai jūs patiešām nesaprotat, ka, tā runādama, jūs manu cieņu pārvēršat pielūgsmē?

— Valdniek, jūs manos vārdos saskatāt jēgu, kādas tur nemaz nav; jūs uzskatāt mani par labāku nekā patiesībā esmu. Apžēlojieties, vald­niek! Ja es nezinātu, ka karalis ir viscēlākais cilvēks Francijā, tad domātu, ka jūs gribat pazoboties par mani…

— Es esmu pārliecināts, ka jūs noteikti tā nedomājat! — Ludviķis iesaucās.

— Valdniek, es būšu spiesta tā domāt, ja jūsu majestāte tā runās ar mani.

— Tad jau es esmu nelaimīgākais no visiem kristīgās pasaules ka­raļiem, — Ludviķis neslēptās skumjās noteica. — Es nevaru iedvest uz­ticību sievietei, kuru es mīlu vairāk par visu pasaulē un kura salauž man sirdi, atsacīdamās noticēt manai mīlestībai.

— Valdniek, — Lavaljēra ieteicās, neuzkrītoši atvirzīdamās no karaļa, kurš nāca aizvien tuvāk, — šķiet, ka negaiss pierimst un lietus arī stā­jas.

Tieši tobrīd, kad nabaga meitene, pūlēdamās apvaldīt savu sirdi, kas izrādīja pārāk lielu gatavību atsaukties karaļa vēlmēm, izteica šos vārdus, pērkons papūlējās tos apstrīdēt: zilgana zibens šautra fantastiski ap­gaismoja mežu, un tieši virs karaļa un Lavaljēras galvām atskanēja liel­gabala šāvienam līdzīgs pērkona dārdiens, it kā tas būtu ķēris viņus sar­gājošo ozolu.

Meitene izbijusies iekliedzās.

Karalis ar vienu roku piekļāva viņu pie sirds, bet otru pastiepa virs viņas galvas, it kā sargādams no zibens.

Dažus mirkļus valdīja klusums, jaunais pāris, apburoši kā visi iemī­lējušies, stāvēja nekustēdamies. Fukē un Aramiss arī nekustējās, vērodami Lavaljēru un karali.

— Valdniek! — Lavaljēra klusi ieteicās. — Jūs dzirdat?

Viņas galva noslīga uz Ludviķa pleca.

— Jā, — karalis atbildēja, — jūs pati redzat, ka negaiss nav rimies.

— Valdniek, tas bija brīdinājums.

Karalis pasmaidīja.

— Valdniek, tā bija Dieva balss, kas draudēja mūs sodīt.

— Lai, — karalis atteica. — Es atzīšu, ka šis pērkona spēriens bija brīdinājums vai pat drauds, ja pēc piecām minūtēm tas atkārtosies ar tādu pašu spēku; ja ne, tad ļaujiet man domāt, ka tas ir tikai negaiss un nekas vairāk. — Karalis pacēla galvu, it kā jautādams debesīm.

Debesis šķita noslēgušas līgumu ar Ludviķi; piecas minūtes pēc grā­viena, kas bija nobiedējis mīlētājus, nedzirdēja nevienu spērienu, bet, kad tas atkal ieskanējās, tad bija daudz klusāks, it kā šo piecu minūšu laikā vēja brāzmas negaisu būtu aizrāvušas kādus desmit ljē tālāk.

— Nu, Luīze, — karalis čukstēja, — vai jūs vēl joprojām biedēsiet mani ar debesu dusmām? Ja jau jūs noteikti gribat saskatīt zibenī kādu zīmi, vai tad jūs vēl joprojām uzskatāt, ka mums draud nelaime?

Meitene pacēla galvu; tieši tobrīd lietus izšļācās cauri lapām un sāka plūst pa karaļa seju.

— O, valdniek! — viņa iesaucās tik patiesā satraukumā, ka karalis jutās aizkustināts līdz sirds dziļumiem. — Vai patiešām manis dēļ karalis stāv lietū ar kailu galvu? Es taču esmu tik niecīga būtne!

— Jūs esat dieviete, — karalis atbildēja, — un spējat aizdzīt pat negaisu. Jūs esat dieviete, kas nes sev līdz sauli un siltumu.

Patiešām, uzspīdēja saule, un no kokiem krītošās piles izskatījās pēc briljantiem.

— Valdniek, — juzdamās jau gandrīz uzvarēta, Lavaljēra tomēr vēl pūlējās iebilst. — Valdniek, es jūs vēlreiz lūdzu, padomājiet par nepa­tikšanām, kādas jūsu majestātei vajadzēs pārdzīvot manis dēļ. Mans Dievs, jūs noteikti jau meklē un sauc. Karaliene droši vien uztraucas, bet princese… o, princese!… — gandrīz šausmās meitene iekliedzās.