Aleksandrs Dimā (tēvs) - VIKONTS DE BRAŽELONS JEB PĒC DESMIT GADIEM-4.5.6. grāmata

Lavaljērai šķita, ka viņa sāk saprast.

„Oho, — viņa nodomāja, — nekad nebūtu ticējusi, ka Fukē kungs tik alkatīgi centīsies izmantot šo tikko radušos labvēlību."

Skaļi viņa pateica:

— Jūsu draudzībai, kungs? Jūs man piedāvājat savu draudzību? Tas man ir liels gods, jūs esat pārāk laipns.

— Kundze, — Fukē atbildēja, — es zinu, ka kunga draudzība šķiet spožāka un vēlamāka nekā kalpa; tomēr varu jums apgalvot, ka kalps būs tikpat padevīgs, uzticīgs un pilnīgi nesavtīgs.

Lavaljēra palocīja galvu; superintendanta balsī skanēja atklātība un patiesa padevība. Viņa pastiepa Fukē roku.

— Es jums ticu.

Fukē cieši paspieda meitenes roku.

— Tad jūs tūlīt varat man atdot to nelaimīgo vēstuli, — viņš pie­bilda.

— Kādu vēstuli? — Lavaljēra vaicāja.

Fukē atkal pievērsa viņai savu pētošo skatienu.

Tā pati naivā un atklātā sejas izteiksme.

— Pēc šis noliedzošās atbildes man jāatzīst, ka jūs, jaunkundz, esat visdelikātākā būtne, un es pats nebūtu godīgs cilvēks; ja baidītos no tik augstsirdīgas meitenes kā jūs.

— Fukē kungs, — Lavaljēra atbildēja, — man jums jāatkārto ar dziļu nožēlu, ka es galīgi neko nesaprotu.

— Tātad jūs varat apzvērēt, ka neesat saņēmusi no manis nekādu vēstuli?

— Es jums dodu goda vārdu, ka ne! — Lavaljēra stingri atbildēja.

— Labi. Ar to man pietiek, jaunkundz; atļaujiet man vēlreiz aplie­cināt manu padevību un visdziļāko cieņu.

Fukē paklanījās un devās mājup, kur viņu gaidīja Aramiss, atstādams Lavaljēru pilnīgā neizpratnē.

— Nu, kā? — Aramiss nepacietīgi noprasīja, sagaidījis Fukē atgrie­šanos. — Vai jūs esat apmierināts ar favorīti?

— Es esmu sajūsmināts! — Fukē atbildēja. — Tā ir gudra un sirsnī­ga sieviete.

— Vai viņa nedusmojās?

— Nemaz, viņa laikam neko nesaprata.

— Nesaprata?

— Jā, nesaprata, ko es viņai uzrakstīju.

— Jums vajadzēja panākt, lai viņa saprot un atdod vēstuli; es ceru, ka viņa jums to atdeva?

— Pat nedomāja.

— Vai jūs vismaz pārliecinājāties, ka viņa to ir sadedzinājusi?

— Dārgais d'Erblē, veselu stundu es spēlējos ar daudznozīmīgām frāzēm, un man pilnīgi pietiek, kaut arī tā ir aizraujoša spēlīte. Saprotiet taču: mazā izlikās, ka neko nesaprot; viņa noliedza, ka saņēmusi vēstuli; noliedzot, ka to saņēmusi, viņa, protams, nevarēja to ne atdot, ne sa­dedzināt.

— Ko jūs sakāt? — Aramiss uztraucās.

— Es saku, ka viņa zvērēja un dievojās, ka nav saņēmusi nekādu vēstuli.

— O, tas ir par daudz! Un jūs neuzstājāt?

— Gluži otrādi, es kļuvu pat nepieklājīgs savā uzstājībā.

— Un viņa visu noliedza?

— Jā.

— Un ne reizes nenodeva sevi?

— Ne reizes.

— Mans dārgais, tad jau jūs atstājāt vēstuli viņas rokās?

— Nācās atstāt, velns parāvis!

— Tā bija liela kļūda!

— Ko jūs darītu manā vietā?

— Protams, viņu piespiest nav iespējams, bet mani tas uztrauc; tāda vēstule nedrīkst palikt pie viņas.

— Šī meitene ir cēlsirdīga.

— Ja viņa būtu tik cēlsirdīga, viņa būtu atdevusi jums vēstuli.

— Es vēlreiz saku, viņa ir cēlsirdīga; es to saskatīju viņas acīs, un man pieredzes netrūkst.

— Tātad jūs domājat, ka viņa ir vaļsirdīga?

— No visas sirds.

— Tādā gadījumā man šķiet, ka mēs kļūdāmies.

— Kā tā?

— Man šķiet, ka viņa patiesi nav saņēmusi vēstuli.

— Vai jūs domājat?…

— Es uzskatu, ka kaut kādu iemeslu dēļ jūsu cilvēks nav nodevis viņai vēstuli.

Fukē pašķindināja zvaniņu.

Ienāca sulainis.

— Pasauciet Tobiju, — superintendants pavēlēja.

Pēc īsa brīža ieradās kalps ar šaudīgām acīm, plānām lūpām, īsām roķelēm un saliektu augumu.

Aramiss caururbjoši pavērās viņā.

— Atļaujiet man pašam viņu nopratināt.

— Lūdzu, — Fukē atļāva.

Aramiss gribēja sākt runāt ar kalpu, bet aprāvās.

— Nē, — viņš noteica, tad viņš redzēs, ka mēs viņa atbildei pie­šķiram pārāk lielu nozimi. Nopratiniet viņu pats, bet es izlikšos, ka rakstu vēstuli.

Aramiss patiešām apsēdās pe galda ar muguru pret sulaini, bet pats uzmanīgi novēroja katru viņa kustību vai skatienu spogulī, kas karājās pie sienas viņa priekšā.

— Tobij, panāciet šurp, — Fukē pavēlēja.

Sulainis pienāca tuvāk diezgan stingrā gaitā.

— Kā tu izpildīji manu rīkojumu?— Fukē vaicāja.

— Kā vienmēr, jūsu gaišība, — sulainis atteica.

— Nu, pastāsti.

— Es iegāju pie de Lavaljēras jaunkundzes. Viņa bija dievkalpojumā, un es noliku zīmīti uz tualetes galdiņa. Jūs taču tā pavēlējāt?

— Jā; un vai tas ir viss?

— Viss, jūsu gaišība.

— Vai istabā neviena nebija?

— Neviena.

— Tu noslēpies, kā tev liku?

— Jā.

— Un viņa atgriezās?

— Pēc desmit minūtēm.

— Vai neviens cits nevarēja paņemt vēstuli?

— Nē, tāpēc ka neviens istabā neienāca.

— No ārpuses jā, bet no iekšpuses?

— Es biju noslēpies tā, ka varēju pārredzēt visu istabu.

— Klausies, — Fukē teica, vērīgi skatīdamies uz sulaini, — ja vēstule nav nokļuvusi pie adresāta, tad labāk atklāti atzīsties, jo, ja pielaista kāda kļūda, tu riskē ar savu galvu.

Tobijs sarāvās, bet tūlīt savaldījās.

— Jūsu gaišība, — viņš sacīja, — es noliku vēstuli uz tualetes galda, kā jau teicu jums, un izlūdzos pusstundu, lai varētu pierādīt, ka vēstule ir de Lavaljēras jaunkundzes rokās, vai arī atdot jums to atpakaļ.

Aramiss ar dziļu interesi sekoja sulaiņa uzvedībai.

Fukē bija paļāvīgs; šis sulainis viņam bija cītīgi kalpojis jau divdesmit gadus.

— Labi, — viņš atļāva. — Vari iet un atnest man pierādījumus, ka tu runā patiesību.

Sulainis aizgāja.

— Nu, ko jūs teiksiet? — Fukē vaicāja Aramisam.

— Es teikšu, ka jums par katru cenu jāuzzina patiesība. Lavaljēra vai nu saņēma vai nesaņēma vēstuli; pirmajā gadījumā jāpanāk, lai La­valjēra jums to atdotu vai arī jūsu klātbūtnē sadedzinātu; otrajā gadījumā vēstule jāatgūst, kaut arī tas maksātu miljonu. Jūs taču piekrītat man?

— Jā, bet dārgais bīskap, pēc manām domām jūs pārāk sabiezināt krāsas.

— Ak, jūs aklais! — Aramiss nočukstēja.

— Lavaljēra, kuru jūs uzskatāt par smalku diplomāti, ir parasta ko­ķete, un viņa cer, ka es turpināšu lakstoties ap viņu, ja jau iesāku. Tagad viņa pārliecinājās par karaļa mīlestību un cer turēt mani rokās ar vēstules palīdzību. Tas ir dabiski.

Aramiss pakratīja galvu.

— Vai jūs nepiekrītat? — Fukē jautāja.

— Viņa nav koķete, — Aramiss atbildēja.

— Atļaujiet jums pateikt…

— Es lieliski pazīstu koķetes!

— Mans draugs!

— Jūs gribat teikt, ka es tās pazinu krietni sen? Sievietes nemai­nās.

— Toties vīrieši gan, un jūs tagad esat kļuvis daudz aizdomīgāks ne­kā agrāk. — Smīnēdams Fukē turpināja: — Ja Lavaljēra vēlēsies vienu trešdaļu savas mīlestības veltīt man, bet divas trešdaļas — karalim, vai jūs tāds stāvoklis apmierinās?

Aramiss nepacietīgi uzlēca kājās.

— Lavaljēra nekad nav mīlējusi un neiemīlēs nevienu citu kā tikai karali.

— Tad beidzot pasakiet man, ko jūs darītu manā vietā?

— Vispirms nebūtu izlaidis ārā jūsu kalpu. i