Aleksandrs Dimā (tēvs) - VIKONTS DE BRAŽELONS JEB PĒC DESMIT GADIEM-4.5.6. grāmata

Vispirms Anna šo līdzekli izmantoja pie princeses, kuru viņai vis­vairāk gribējās atvilināt pie sevis.

Par spīti savam lepnumam un pašapziņai, princese iekrita izvilktajos tīklos. Dāvanas viņu padarīja aizvien bagātāku, tas viņai iepatikās, un Henriete labprāt jau iepriekš saņēma šo mantojumu.

To pašu līdzekli Austrijas Anna pielietoja arī pie prinča un pat pie karaļa.

Viņa sāka rīkot loterijas.

Viena no tām pie karalienes mātes bija paredzēta dienā, par kuru mēs stāstām. Austrijas Anna bija iedevusi izlozei divas brīnišķīgas, smalki izstrādātas briljanta rokassprādzes.

Tajās bija iestrādātas senas un ļoti vērtīgas kamejas. Briljanti nebija pārāk vērtīgi, bet rotaslietas izcēlās ar tādu eleganci un oriģinalitāti, ka galmā daudzi vēlējās ja ne tās iegūt, tad vismaz redzēt kaut vai karalienes rokās, un tāpēc dienās, kad viņa tās nēsāja, par īpašu labvēlības zīmi uzskatīja atļauju skūpstīt viņai roku, lai varētu pajūsmot par tām.

Galminieki par to pat izdomāja galantu kalambūru, sakot, ka rotas­lietas būtu nenovērtējamas, ja, par nelaimi, negreznotu karalienes rokas.

Šis kalambūrs iemantoja lielu godu — tas tika pārtulkots visās Ei­ropas valodās, un par to sacerēja vairāk nekā tūkstoš divrindes franču un latīņu valodā.

Austrijas Annai tā bija izšķiroša diena, kad viņa iedeva briljantus loterijai: karalis jau divas dienas nebija rādījies pie mātes. Princese jutās aizvainota pēc driādu un najādu sadursmes.

Karalis gan nedusmojās, bet viņu pārņēmušās jūtas neļāva interesēties par galma vētrām un izklaidēšanos.

Austrijas Anna gatavoja divkauju, paziņodama, ka nākamajā vakarā notiks slavenā loterija. Viņa satikās ar jauno karalieni, kuru, kā jau tei­cām, bija likusi ataicināt no rīta.

— Mana meita, — Anna sacīja, — varu jums pavēstīt patīkamas zi­ņas. Karalis ļoti maigi runāja par jums. Viņš ir jauns un viegli saval­dzināms, bet, kamēr jūs turēsieties kopā ar mani, viņš neuzdrošināsies pamest savu sievu, kurai bez tam ir stipri pieķēries. Šovakar pie manis ir loterija. Vai jūs atnāksiet?

— Man stāstīja, ka jūsu majestāte atdevusi savas brīnišķīgās rokas­sprādzes, — jaunā karaliene bikli pārmeta. — Tās taču ir tāds retums, ko nevajadzēja izņemt no karaliskās dārgumu glabātuves kaut vai tāpēc, ka tās piederējušas jums.

— Mans bērns, — Austrijas Anna atbildēja, lieliski saprazdama, ka jaunā karaliene vēlas rokassprādzes iegūt sev, — man noteikti vajadzēja atvilināt šurp princesi.

— Princesi? — karaliene nosarka.

— Protams! Vai tad nav labāk, ja sāncense atrodas acu priekšā un viņu var novērot un vadīt, nevis zināt, ka karalis ir pie viņas un gatavs veltīt viņai savu uzmanību. Loteriju es izmantoju par ēsmu; vai jūs mani par to nosodāt?

— Nē, nē, — Marija Terēze iesaucās un spānietēm raksturīgajā bēr­nišķīgajā priekā sāka sajūsmināti plaukšķināt.

— Tad jūs, dārgā, nenožēlojat, ka es jums neuzdāvināju rokas­sprādzes, kā sākumā gribēju darīt?

— O, nē, nē, dārgo māmiņ!

— Tad, mans bērns, uzposieties, lai mūsu vakars izdodas pēc iespē­jas labāk. Jo jūs būsiet jautrāka un apburošāka, jo vairāk atstāsiet ēnā pārējās sievietes ar savu spožumu un kārtu.

Marija Terēze aplaimota aizgāja.

Pēc stundas Austrijas Anna pieņēma princesi un, apveltīdama viņu glāstiem, teica:

— Patīkamas vēstis. Karalis ir sajūsmā par manu loteriju.

— Es gan neesmu sajūsmināta, — princese atteica. — Es nespēju pierast pie domas, ka šīs brīnišķīgās aproces var nokļūt uz kādām svešām rokām.

— Lai nu paliek, — Austrijas Anna ar smaidu apslēpa smeldzošās sāpes krūtis. — Neuztraucieties, mīļā… un neesiet tik drūma.

— Ak, karalien, liktenis ir akls… stāsta, jūs esot sagatavojusi divsimt biļetes?

— Tieši divus simtus. Bet jūs taču labi zināt, ka laimests ir tikai viens.

— Zinu. Kam gan tas tiks? Vai tad jūs to varat uzminēt? — prin­ceses balsī ieskanējās izmisums.

— Jūs man likāt atcerēties sapni, kuru es šonakt redzēju… Ak, man ir tik jauki sapņi… es guļu tik maz.

— Kādu sapni?… Vai jūs esat slima?

— Nē, — karaliene atbildēja, ar apbrīnojamu gribasspēku pārciez- dama jaunu sāpju lēkmi. — Es sapņoju, ka rokassprādzes laimējis ka­ralis.

— Karalis?

— Vai jūs man gribat jautāt, ko karalis ar tām darīja?

— Jā.

— Būtu ļoti labi, ja tās laimētu karalis, jo, saņēmis rotas, viņš tās kādai uzdāvinātu.

— Piemēram, atdotu jums.

— Tādā gadījumā es pati tās tūlīt kādai atdāvinātu. Jūs taču ne­domājat, — karaliene smiedamās sacīja, — ka es tās atdodu loterijā tā­pēc, ka ciešu trūkumu. Es vienkārši gribu tās uzdāvināt, neizraisot lieku skaudību; ja gadījums man nepalīdzēs, es pati tam palīdzēšu… Es ļoti labi zinu, kam uzdāvināt aproces.

Šos vārdus pavadīja tik apburošš smaids, ka princesei nācās atbildēt ar pateicīgu skūpstu.

— Jūs taču lieliski zināt, • — Austrijas Anna vēl piebilda, — ja ap­roces laimētu karalis, man viņš tās neatdotu.

— Tad viņš tās uzdāvinātu karalienei.

— Nē, un tā paša iemesla dēļ, kāpēc neatdotu man; jo vairāk tāpēc, ka karalienei es tās varētu uzdāvināt pati, ja vēlētos, un man nevajadzētu viņa palīdzību.

Princese pašķielēja uz rokassprādzēm, kuras vizuļoja atvērtajā futrālī uz blakus galdiņa.

— Cik tās ir skaistas, — viņa nopūzdamās sacija. — Mēs tikai aiz­mirstam, ka tas bija jūsu majestātes sapnis.

— Es jutīšos joti pārsteigta, ja tas nepiepildīsies, — Austrijas Anna iebilda. — Mani sapņi vienmēr piepildās.

— Tad jau jūs varat būt pareģe.

— Mans bērns, es jau jums teicu, ka gandrīz nekad neredzu sapņus; bet šis sapnis tik dīvaini sakrīt ar manām domām un nojautām.

— Kādām nojautām?

— Nu, piemēram, ka jūs laimēsiet rokassprādzes.

— Tad jau tās nelaimēs karalis.

— O! — Austrijas Anna iesaucās. — No viņa majestātes sirds nav nemaz tik tālu līdz jūsu sirdij… nav tik tālu, lai nevarētu saskatīt, ka sapnis nav piepildījies. Jums ir lielas izredzes. Varat saskaitīt.

— Labi, skaitu.

— Pirmkārt, sapnis. Ja karalis saņems laimestu, viņš, protams, apro­ces uzdāvinās jums.

— Pieņemsim, ka tāda iespēja pastāv.

— Ja tās laimēsiet jūs pati, tās būs jūsu.

— Protams.

— Un, ja aproces laimēs princis…

— Tad uzdāvinās ševaljē de Lorēnam, — princese iesmējās.

Austrijas Anna sekoja vedeklas piemēram, bet smiekli pastiprināja

sāpes, un viņas seja sastinga.

— Kas jums notika? — princese izbijusies noprasīja.

— Nekas, sīkums… Es pārāk daudz smējos… Pāriesim pie ceturtās iespējas.

— To es nevaru iedomāties.

— Atvainojiet, bet arī es varu laimēt, un tādā gadījumā paļaujieties uz mani.

— Sirsnīgi pateicos! — princese iesaucās.

— Tātad es ceru, ka tas ir liktens lēmums, un mans sapnis sāk kļūt par realitāti.

— Nudien, jūs iedvesāt man cerību un pārliecību, — princese no­teica. — Tādā veidā laimētās aproces es vērtēšu simtkārt augstāk. — Tad līdz vakaram!

— Līdz vakaram! Viņas šķīrās.

Austrijas Anna piegāja pie rokassprādzēm un, tās vērodama, noteica:

— Tās patiešām ir vērtīgas, jo palīdzēs man šovakar iekarot kādu sirdi un atklāt noslēpumu.