Aleksandrs Dimā (tēvs) - VIKONTS DE BRAŽELONS JEB PĒC DESMIT GADIEM-4.5.6. grāmata

Kad tas bija izdarīts, Austrijas Anna atvēra spāņu ādas maciņu, kurā atradās divsimt perlamutra bumbiņas ar iegravētiem numuriem, un lika visjaunākajai galma dāmai izņemt no turienes vienu bumbiņu.

Sagatavošanās darbi vilkās ilgi, un klātesošie saspringti gaidīja, izjuz- dami vairāk alkatību nekā ziņkārību.

De Sentenjans pieliecās pie auss de Tonē-Šarantas jaunkundzei:

— Jaunkundz, katram no mums ir biļete, — viņš teica, — apvienosim mūsu izredzes. Ja laimēšu es, aproces būs jūsu, ja laimēsiet jūs, tad dā­vāsiet man vienu jūsu burvīgo acu skatu.

— Nē, — Atenaisa noraidīja. — Ja jūs laimēsiet, rokassprādzes pie­derēs jums. Katrs par sevi.

— Jūs esat nežēlīga, — de Sentenjans pārmeta. — Par to es sodīšu jūs ar četrrindi…

— Klusāk, — Atenaisa viņu pārtrauca, — jūsu dēļ es nedzirdēšu, kurš numurs laimējis.

— Pirmais numurs, — izņēmusi perlamutra bumbiņu no maisiņa, pa­ziņoja meitene.

— Karalis! — karaliene māte iesaucās.

— Karalis laimējis! — priecīgi atkārtoja jaunā karaliene.

— Jūsu sapnis piepildījies, — princese pačukstēja Austrijas Annai.

Tikai karalis nemaz nelikās apmierināts.

Viņš vienīgi pateicās liktens lēmējai par labvēlību, mazliet paklanī­damies meitenei, kas pārstāvēja kaprīzo dievieti.

Saņēmis futrāli ar rokassprādzēm no Austrijas Annas rokām, skanot skaudīgiem čukstiem, karalis noteica:

— Tātad šīs aproces patiešām ir skaistas?

— Paskatieties, — Austrijas Annaa atbildēja, — un spriediet pats.

Karalis paskatījās.

— Jā, — viņš atzin^, — brīnišķīgas kamejas un cik smalks veido­jums!

— Smalks darbs! — princese atkārtoja.

Karaliene Marija Terēze uzreiz saprata, ka karalis nedomā dāvināt aproces viņai; bet tā kā acīmredzot viņš tās nedomāja pasniegt arī prin­cesei, tad viņa jutās diezgan apmierināta.

Karalis apsēdās.

Viņa tuvākie galminieki viens pēc otra pienāca, lai papriecātos par dārglietām, un drīz tās ar karaļa atļauju sāka ceļot pa rokām.

Sāka skanēt gan lietpratēju, gan nelietpratēju sajūsmas saucieni un apsveikumi karalim.

Bija jau arī par ko priecāties; vieni bija sajūsmā par briljantiem, citi par kamejām.

Dāmas kļuva visai nepacietīgas, redzēdamas, ka dārglietas nonākušas kavalieru rokās.

— Kungi, kungi, — ieteicās karalis, kuram nekas nepalika nepama­nīts, — patiešām varētu nodomāt, ka jūs nēsājat aproces kā sābieši. Pie­nācis laiks tās atdot dāmām, jo viņas, man šķiet, vairāk saprot no tādām lietām nekā jūs.

Šie vārdi princesei šķita kā ievads, ar kuru karalis sāk īstenot savu nodomu.

Viņas laimīgo pārliecību apstiprināja arī karalienes mātes skatieni.

Galminieks, kurš turēja rokassprādzes tobrīd, kad karalis izmeta savu piezīmi, steidzīgi atdeva tās karalienei Marijai Terēzei, kura savukārt, zi­nādama, ka tās nav domātas viņai, tik tikko uzmeta tām acis un iedeva princesei.

Princese un jo sevišķi princis ilgi kārām acīm pētīja aproces.

Tad princese pasniedza dārglietas pārējām dāmām, pateikdama tikai vienu vārdu, bet tā, ka tas likās kā gara runa:

— Brīnišķīgas!

Dāmas, kuras saņēma aproces no princeses, sajūsmināti tās apskatīja un padeva tālāk.

Pa to laiku karalis mierīgi sarunājās ar de Gišu un Fukē.

Pareizāk sakot, nevis runāja, bet klausījās.

Pieradis pie runas plūduma, karalis kā visi, kas apveltīti ar varu, uz­tvēra tikai atsevišķus vārdus, kas prasīja atbildi.

Viņa uzmanība bija vērsta pavisam uz citu pusi. Viņš bija izklaidīgs, un par to liecināja arī viņa skatieni.

De Tonē-Šarantas jaunkundze bija pēdējā dāma to sarakstā, kas pie­dalījās loterijā. Tāpēc viņa stāvēja rindas galā, pēc viņas bija tikai Mon­talē un Lavaljēra.

Kad rokassprādzes nonāca līdz šīm abām galma dāmām, neviens vairs nepievērsa viņām uzmanību.

Neievērojamās rokas, kas tās turēja, padarīja nenozīmīgas arī dārg­lietas.

Montalē ilgi un alkatīgi apskatīja rotaslietas, turpretim Lavaljēra tikai uzmeta tārn gandrīz vienaldzīgu skatienu.

— Cik krāšņas, lieliskas rokassprādzes! — Montalē iesaucās. — Vai tevi tās nesajūsmina, Luīze? Tad tu neesi nekāda sieviete!

— Nē, mani sajūsmina gan, — Lavaljēra skumji atteica, bet kāda nozīme iekārot to, kas nevar mums piederēt?

Karalis uzmanīgi ieklausījās Luīzes teiktajā.

Tad viņš piecēlās un pāri visai zālei starodams tuvojās Lavaljērai.

— Jaunkundz, jūs maldāties, — viņš sacīja, — jūs esat sieviete, bet katrai sievietei ir tiesības uz dārglietām.

— Ak, valdniek! — Lavaljēra iesaucās. — Tātad jūsu majestāte ne­vēlas ticēt manai pieticībai?

— Es ticu, ka jūs esat apveltīta ar visiem tikumiem, jaunkundz, tai skaitā arī ar atklātību, un tāpēc lūdzu jūs atklāti pateikt, kā jums patīk šīs aproces.

— Tās ir tik skaistas, valdniek, ka tādas drīkst dāvināt vienīgi ka­ralienei.

— Jaunkundz, jūsu vārdi mani sajūsmina. Aproces pieder jums, un karalis lūdz jūs tās pieņemt.

Lavaljēra izbiedēta pastiepa futrāli karalim, bet viņš maigi atbīdīja drebošo roku.

Visi izbrīnā sastinga. Iestājās dziļš klusums. Karalienes, nedzirdēda­mas šo sarunu, nespēja saprast, kas notiek.

Princese paaicināja de Tonē-Šarantu.

— Ak Dievs, kāda Lavaljērai laime! — Atenaisa iesaucās. — Karalis tikko uzdāvināja viņai rokassprādzes!

Princese iekoda lūpā tā, ka izsprāga asinis.

Jaunā karaliene pameta skatienu uz viņu, tad uz Lavaljēru un sāka smieties.

Austrijas Anna sēdēja nekustīgi, cīnīdamās ar aizdomām, kas viņai sāka rasties, un ciezdama nepanesamas sāpes krūtīs.

De Gišs pamanīja princeses bālumu un, saprazdams tā cēloni, stei­dzīgi izgāja. Izmantodams vispārējo apjukumu, Malikorns piegāja pie Montalē un pačukstēja:

— Ora, tev blakus ir mūsu laime un nākotne.

— Jā, — Montalē atteica.

Viņa maigi noskūpstīja Lavaljēru, kaut arī vislabprātāk būtu to no­žņauguši.

Kamēr zem karaļa pils jumta norisinājās ilgā un skarbā kaislību cīņa, viens no mūsu varoņiem jutās aizmirsts un ļoti nelaimīgs; kaut gan viņu vismazāk drīkstētu neievērot, viņš tomēr bija pilnīgi pamests novārtā.

D'Artanjans, kura vārds mums jāpiemin, lai atcerētos viņa esamību, — tātad d'Artanjans neiekļāvās spožajā un vieglprātīgajā sabiedrībā. Muske­tieris pavadīja divas dienas Fonteblo pie karaļa, noskatījās sava pavēl­nieka pastorāles un gan varonīgās gan komiskās maskarādes, bet tad sa­juta, ka tās nespēj aizpildīt viņa dzīvi.

Viņu ielenca cilvēki, kas ik pa brīdim uzmācās musketierim.

— Kā jūs domājat, d'Artanjan, vai man piestāv šis tērps?

Par atbildi mierīgā izsmieklā skanēja:

— Pēc manām domām, jūs esat izgreznots kā visskaistākis mērkaķis Senlorānas gadatirgū.

Tas bija parastais d'Artanjana kompliments; gribot negribot ar to va­jadzēja samierināties.

Kad viņam jautāja:

— Ko jūs, d'Artanjana kungs, vilksiet mugurā šovakar?

Viņš atcirta:

— Es nākšu pliks.

Visi, pat dāmas, sāka smieties.

Pavadījis tā divas dienas, musketieris redzēja, ka pilī nekas sevišķs nenotiek, karalis ir pilnīgi aizmirsis vai vismaz izliekas, ka aizmirsis gan Parīzi, gan Senmandē, gan Belilu, Kolbēra kungs sapņo tikai par ilu- minācijām un uguņošanām, bet dāmas vismaz vēl kādu mēnesi koķetēs un atbildēs uz maigiem skatieniem.