Aleksandrs Dimā (tēvs) - VIKONTS DE BRAŽELONS JEB PĒC DESMIT GADIEM-4.5.6. grāmata

— Es priecājos.

— Nudien, jūs esat ģeniāls kara jautājumos, negaidītos lēmumos, tak­tikā un veiklos triecienos… O, tur neviens karalis nevar jums līdzināties! Bet, ja runa ir par dvēseles un miesas priekiem, ar kuriem saldināt dzīvi, ja tā var izteikties, — tur nu, kungs, ģeniāli cilvēki neder! Viņi paši sevi bendē.

— Planšē, — d'Artanjans, vai svildams aiz ziņkārības, noteica, — tu mani esi ārkārtīgi ieinteresējis.

— Jums vairs nav tik garlaicīgi, vai ne?

— Es negarlaikojos, bet, kopš tu sāki runāt, man kļuva jautrāk ap sirdi.

— Lielisks sākums! Galvoju, gan es jūs izdziedēšu.

— Es ļoti priecātos.

— Vai gribat pamēģināt?

— Kaut vai tūdaļ.

— Labi. Vai jums šeit ir zirgi?

— Jā, desmit, divdesmit, trīsdesmit.

— Tik daudz nav vajadzīgs. Pietiek ar diviem.

— Tie ir tavā rīcībā.

— Lieliski, es jūs aizvedīšu.

— TOC \o "1-3" \h \z Kad?

— Rīt.

— Kurp?

— Jūs gribat zināt pārāk daudz.

— Piekrītiet, ka man tomēr jāzina, kurp es dodos.

— Vai jums patīk lauki?

— Ne visai.

— Tātad jūs mīlat pilsētu?

— Kā kuro reizi.

— Nu tad es jūs aizvedīšu uz tādu vietu, kas pa pusei ir pilsēta un pa pusei lauki.

— Labi.

— Es esmu pārliecināts, ka tur jums būs ļoti jauki.

— Brīnišķīgi!

— Un — lai cik savādi tas nebūtu — tā ir tā pati vieta, no kuras jūs aizbēgāt, garlaicības dzīts.

— Es?

— Jā, jūs tur briesmīgi garlaikojāties.

— Tātad tu dodies uz Fontenblo?

— Tieši uz Fontenblo.

— Ak Dievs, ko tu tur darīsi?

Par atbildi Planšē viltīgi pamirkšķināja d'Artanjanam.

— Vai tev, ļaundari, tur ir kāds īpašums?

— O, tīrais sīkums, tikai neliela mājiņa! Bet tur ir ļoti jauki, goda vārds!

— Es došos uz Planšē muižu! — d'Artanjans izsaucās.

— Kad jūs vēlaties?

— Vai tad mēs nenorunājām rit?

— Labi, rīt; bez tam rit ir četrpadsmitais, tātad diena pirms tam, kad es baidos sākt garlaikoties. Nu, vai nolemts?

— Nolemts.

— Jūs man iedosiet vienu no saviem zirgiem.

— Vislabāko.

— Man gan labāk patiktu vismierīgākais; jūs zināt, ka es nekad ne­esmu bijis labs jātnieks. Turklāt veikalā es no jāšanas esmu pavisam atra­dis. Bez tam…

— Bez tam?

— Bez tam, — Planšē turpināja, atkal piemiegdams ar aci, — es negribu nogurdināt sevi.

— Kāpēc? — d'Artanjans uzdrošinājās pavaicāt.

— Ja es nogurtu, man neiznāktu nekāda uzjautrināšanās.

To teikdams, viņš uzslējās kājās no kukurūzas maisa un sāka stai­pīties, visai melodiski brīkšķinādams kaulus.

— Planšē, Planšē! — d'Artanjans iesaucās. — Tu nu gan proti bau­dīt dzīvi! Ak, Planšē! Var redzēt, ka mēs vēl neesam apēduši sāls pu­du.

— Kā tad to var redzēt, kungs?

— Es taču tevi vēl līdz galam nepazīstu, — d'Artanjans paskaidro­ja, — un tagad esmu pilnīgi pārliecināts par to, kas man jau vienreiz iešāvās prātā Buloņā, kad tu gandrīz vai nožņaudzi Libēnu, de Varda kunga sulaini. Planšē, tev ir neizsmeļama izdoma.

Planšē pašapmierināti iesmējās, novēlēja musketierim labu nakti un nokāpa istabā aiz veikala, kura viņam kalpoja par guļamistabu.

D'Artanjans atkal ieņēma iepriekšējo pozu, un viņa seja, kas uz mir­kli bija noskaidrojusies, kļuva vēl domīgāka.

Viņš jau bija aizmisis Planšē neprātīgos gājienus.

„Jā", — viņš pie sevis noteica, atgriezdamies pie domām, ko bija pārtraukusi tikko izklāstītā patīkamā saruna. „Jā, tātad galvenais: l)uz- zināt, ko Bezmo vajadzēja no Aramisa; 2) uzzināt, kāpēc Aramiss nedod nekādu ziņu par sevi; 3) uzzināt, kur ir Portoss. Te ir kāds noslēpums. Un, — d'Artanjans turpināja, — ja jau draugi man neko nestāsta, tad atliek vienīgi likt lietā manu nabaga prātiņu. Velns parāvis, izdarīsim visu, ko vajag, vai arī — malaga, kā saka Planšē."

īstenodams pieņemto lēmumu, d'Artanjans nākamajā rītā devās pie de Bezmo kunga.

Todien Bastīlijā bija lielā tīrīšanas diena; cietumsargi pulēja lielga­balus un berza trepes; šķita, ka tiek tīrītas pat atslēgas.

Tikai garnizona kareivji slaistījās pagalmos, aizbildinādamies, ka jau tāpat ir pietiekoši tīrs.

Komandants Bezmo uzņēma d'Artanjanu izmeklēti laipni, bet bija tik atturīgs, ka, par spīti savai viltībai, d'Artanjanam neizdevās no viņa neko izvilināt.

Jo atturīgāks bija komandants, jo neuzticīgāks kļuva d'Artanjans.

Viņam pat likās, ka komandants tā rīkojas pēc kādas nesen saņemtas pavēles.

Palērojālā Bezmo izturējās pret d'Artanjanu pavisam citādi. Tur viņš nebija tik vēss un neizdibināms kā tagad Bastīlijā.

Kad d'Artanjans mēģināja ierunāties par naudas grūtībām, kuras spie­da Bezmo meklēt Aramisu un pamudināja toreiz būt atklātam, Bezmo aizbildinājās, ka viņam cietumā jādod kāds rīkojums, un tik ilgi atstāja d'Artanjanu vienatnē, ka mūsu musketieris zaudēja cerības vēl kaut ko izdabūt no viņa, tāpēc vairs negaidīja Bezmo un aizgāja.

D'Artanjanam bija radušās aizdomas, un tādos gadījumos viņa prāts nesnauda.

Kā kaķis starp citiem dzīvniekiem, d'Artanjans starp cilvēkiem bija dzīvs trauksmes un nepacietības iemiesojums.

• Satraukts kaķis tāpat nespēj palikt uz vietas kā pūciņa, ko dzenā vējš. Turpretim kaķis, kas uzglūn pelei, tup kā sastindzis, un ne bads, ne slā­pes nevar piespiest to izkustēties no vietas.

Nepacietībā kvēlojošais d'Artanjans pēkšņi nokratīja no sevis šo sa­jūtu, kā nomet no pleciem pārāk smagu apmetni. Viņš jutās pārliecināts, ka no viņa slēpj tieši to, ko ir svarīgi zināt.

Turpinādams savas pārdomas, d'Artanjans secināja, ka Bezmo ne­kavēsies brīdināt Aramisu par neseno vizīti, ja Aramiss patiešām devis kādus norādījumus. Tā arī notika.

Bezmo vēl nebija atgriezies no cietuma, kad musketieris jau bija pa­slēpies blakus Ptīmiskas ielai, no kurienes varēja redzēt visus, kas iznāca no Bastīlijas.

Nogaidījis kādu stundu viesnīcas „Zelta ecēšas" izkārtnes ēnā, d'Ar­tanjans beidzot ieraudzīja, ka no cietuma iznāk kāds kareivis.

Tas bija tieši tas, ko viņš vēlējās. Bastīlijā katram sargam un cietum­sargam bija savas izejamās dienas un pat stundas, jo neviens nedrīkstēja dzīvot cietoksnī un ievest tur sievu. Tātad viņi varēja iet, nemodinot ne­kādu ziņkārību.

Turpretim kareivjus ieslēdza uz diennakti, un d'Artanjans to zināja labāk par visiem. Kareivji formā varēja atstāt Bastīliju tikai pēc īpašas pavēles.

Tā no Bastīlijas iznāca kareivis un aizsoļoja, cik lēni vien iespējams, juzdamies kā laimīgākais starp mirstīgajiem, jo nepieciešamās sardzes vai vēl garlaicīgākās bastiona dežūras vietā bija ieguvis brīvību un iespēju pastaigāties, un pie tam vēl varēja apvienot šos priekus ar dienestu. Ka­reivis devās uz Senantuāna priekšpilsētu, baudīdams svaigo gaisu, sauli un pa ceļam mezdams acis uz sievietēm.

D'Artanjans no tālienes sekoja viņam. Musketierim vēl nebija īsta rīcības plāna.

— Vispirms jāredz tā vientieša seja. Ja redz cilvēku, vieglāk par viņu spriest.

D'Artanjans paātrināja soli un bez jebkādām grūtībām apdzina ka­reivi.

Viņš ievēroja gan tā saprātīgo un apņēmīgo seju, gan arī to, ka tajā vīdēja diezgan sarkans deguns.

— Puisim patīk iedzert, — pazibēja doma.