Aleksandrs Dimā (tēvs) - VIKONTS DE BRAŽELONS JEB PĒC DESMIT GADIEM-4.5.6. grāmata

D'Artanjans aizvēra aiz sevis durvis un nokļuva apaļā paviljonā, kur varēja dzirdēt vienīgi ūdens šalkoņu un putnu dziedāšanu.

Pie paviljona durvīm musketieris sastapa sulaini.

— Vai te dzīvo barons di Valons? — d'Artanjans apņēmīgi nopra­sīja.

— Jā, kungs, — sulainis atbildēja.

— Pasakiet, ka viņu gaida ševaljē d'Artanjans, viņa majestātes mus­ketieru kapteinis.

D'Artanjanu ieveda salonā. Viņam nebija ilgi jāgaida; drīz vien bla- kuszāles parkets iedrebējās zem labi pazīstamiem soļiem, durvis atvērās, un mazliet samulsušais Portoss metās apskaut savu draugu.

— Jūs šeit? — viņš iesaucās.

— Bet jūs? — d'Artanjans atteica. — Ak jūs, viltnieki

— Jā, — Portoss samulsis pasmaidīja. — Jā, jūs mani atradāt pie Fukē kunga, un tas jūs mazliet pārsteidza?

— Nemaz; kāpēc gan jūs nevarētu būt Fukē kunga draugs? Viņam ir daudz draugu, sevišķi starp gudriem cilvēkiem.

Portosa kautrīgums neļāva viņam attiecināt šo komplimentu uz sevi.

— Bez tam jūs mani satikāt Belilā, — viņš piebilda.

— Tas ir vēl viens iemesls uzskatīt jūs par Fukē kunga draugu.

— Es esmu tikai viņa paziņa, — Portoss mazliet apmulsa.

— Draugs, jūs esat nogrēkojies manā priekšā!

— Kā tad? — Portoss iesaucās. «

— Kā! Jūs veicat Belilas nocietinājumu darbus un man par to ne­sakāt ne vārda!

Portoss nosarka.

— Vēl vairāk, — d'Artanjans turpināja, — jūs mani tur satiekat; jūs zināt, ka es esmu karaļa dienestā, un nemaz neiedomājaties, ka karalis alkst uzzināt, kas ir tas apbrīnojamais cilvēks, kurš veic šo celtniecību, nenojaušat, ka karalis mani sūtīja ievākt ziņas par šo cilvēku.

— Kā, vai tad karalis jūs sūtīja ievākt ziņas?

— Protams! Nerunāsim vairs par to.

— Velns parāvis! — Portoss iesaucās. — Runāsim gan; tātad karalis zināja, ka Belilā būvē nocietinājumus?

— Un kā vēl! Karalis zina visu.

— Jā, bet viņš taču nezināja, kas vada būvdarbus.

— Nezināja; bet pēc tā, kas viņam tika stāstīts, viņš domāja, ka ceļ kāds slavens karotājs.

— Velns parāvis! Ja es to būtu zinājis!

— Tad jūs nebūtu aizbēdzis no Vannas. Vai ne?

— Jā. Ko jūs nodomājāt, kad mani tur vairs neatradāt?

— Es sāku visu apsvērt, mans dārgais draugs.

— Ak tā… Cik tālu jūs nonācāt savās pārdomās?

— Es uzminēju visu.

— Jūs uzminējāt visu?

— Jā.

— Ko tad jūs uzminējāt? Paklausīsimies, — Portoss iesēdās ērtāk krēslā, izskatīdamies pēc sfinksas.

— Vispirms es sapratu, ka jūs nocietināt Belilu.

— Tas nebija grūti! Jūs redzējāt mani darbā.

— Pagaidiet; es uzminēju vēl kaut ko: jūs nocietināt Belilu pēc Fukē kunga pavēles.

— Pilnīgi pareizi.

— Tas vēl nav viss. Ja jau es biju sācis uzminēt, tad neapstājos pus­ceļā.

— Mīļo d'Artaņjan!

— Es nopratu, ka Fukē kungs grib turēt šos darbus dziļā noslēpumā.

— Cik man zināms, viņam patiešām bija tāds nodoms, — Portoss piekrita.

— Jā, bet vai jūs zināt, kāpēc viņš gribēja visu turēt noslēpumā?

— Nu, vienkārši tāpēc, lai neviens par to neuzzinātu, velns parāvis!

— Tas ir pirmkārt. Bet viņš vēlējās arī izrādīt laipnību…

— Jā, es arī esmu dzirdējis, ka Fukē kungs ir ļoti laipns cilvēks.

— …Vēlējās izrādīt laipnību karalim.

— Ak tā?

— Vai tas jūs pārsteidz?

— Jā.

— Jūs to nezinājāt?

— Nē.

— Bet es zinu.

— Tad jau jūs esat burvis.

— Nemaz ne.

— Kā tad jūs to zināt?

— Ļoti vienkārši. Es dzirdēju, ka Fukē kungs pats to sacīja karalim.

— Ko sacīja?

— Ka nolēmis nocietināt Belilu un uzdāvināt to karalim.

— Jūs dzirdējāt, ka Fukē kungs to visu stāsta karalim?

— Es jums atstāstu viņa vārdus. Viņš vēl piebilda: „Belilas nocie­tinājumus cēla kāds mans draugs, lielisks inženieris, un es izlūdzos atļauju stādīt viņu priekšā karalim". — „Kā viņu sauc?" — karalis vaicāja. „Ba- rons di Valons", — Fukē kungs atbildēja. „Labi, — karalis turpināja, — jūs mani iepazīstināsiet ar viņu."

— Vai karalis tā teica?

— D'Artanjana goda vārds!

— Kāpēc tad mani neiepazīstināja ar karali? — Portoss brīnījās.

— Vai tad jums neteica, ka tā būs?

— Teica, bet es vēl joprojām gaidu, kad tas notiks.

— Neraizējieties, gan jau.

— Hm, hm, — Portoss noņurdēja.

D'Artanjans mainīja sarunas tematu.

— Jūs laikam te dzīvojat ļoti vientuļi, dārgais draugs, — viņš pie­zīmēja.

— Es vienmēr esmu mīlējis vientulību. Es esmu melanholiķis, — Por­toss nopūzdamies atteica.

— Dīvaini! — d'Artanjans brīnījās. — Es nekad neesmu to ievērojis.

— Tāds es esmu kopš tā laika, kad sāku nodarboties ar zinātnēm, — Portoss pavēstīja, rādīdams norūpējušos vaigu.

— Ceru, ka garīgais darbs nav kaitējis jūsu miesai?

— O, nemaz.

— Jūsu spēks nav mazinājies?

— Nepavisam, mans draugs, nepavisam!

— Man gan teica, ka pirmajās dienās pēc jūsu ierašanās…

— Es nevarēju ne pakustēties, vai ne?

— Ko? — d'Artanjans smaidīdams brīnījās. — Kāpēc jūs nevarējāt pakustēties?

Portoss saprata, ka pateicis par daudz, un gribēja labot savu kļūdu:

— Es atjāju no Belilas ar sliktiem zirgiem, un tas mani nogurdināja.

— Es vairs nebrīnos par tiem septiņiem vai astoņiem beigtajiem zir­giem, kurus redzēju pa ceļam, kad jāju jums pa pēdām.

— Ziniet, es esmu smags, — Portoss taisnojās.

— Tātad jūs bijāt pārguris?

— Mani tauki sakratījās, un es saslimu.

— Nabaga Portoss… Bet kā pret jums izturējās Aramiss?

— Brīnišķīgi… Viņš mani uzticēja paša Fukē personīgā ārsta gādībai. Iedomājieties tikai, pēc nedēļas man sāka trūkt elpas.

— Kā?

— Istaba bija pārāk maza; es patērēju pārāk daudz gaisa.

— Patiešām?

— Tā man vismaz teica… Tad mani pārcēla uz citu istabu.

— Un vai tur jūs uzelpojāt brīvāk?

— Tur man kļuva daudz labāk; bet man nebija nekādas nodarbo­šanās, nekā ko darīt. Ārsts apgalvoja, ka es nedrīkstu kustēties. Es pats gan jutos spēcīgāks kā jebkad. Tādēļ arī notika nepatīkams starpgadī­jums.

— Kāds?

— Dārgais draugs, iedomājieties, es sacēlos pret tā muļķa ārsta rīko­jumiem un nolēmu iziet ārā, vai nu viņš to grib vai ne. Tāpēc es pavēlēju sulainim, kas mani apkalpoja, atnest drēbes.

— Tad jau jūs bijāt izģērbts, mans nabaga Portos?

— Nevarētu teikt, ka pavisam, man bija krāšņs halāts; es uzvilku sa­vas drēbes, kuras man bija kļuvušas par platām. Tas gan bija savādi, ka manas kājas, gluži otrādi, bija palielinājušās.

— Jā, es saprotu.

— Zābaki bija kļuvuši par šauriem.

— Tas nozīmē, ka jums bija pietūkušas kājas.

— Jūs uzminējāt.

— Protams! Vai to jūs saucat par nepatīkamu starpgadījumu?

— Tieši tā. Es vis nespriedu tā kā jūs. Es sev teicu: „Ja jau manas kājas desmit reižu ir ielīdušas šajos zābakos, tad nav nekāda iemesla, lai es tās neiebāztu arī vienpadsmito reizi."

— Te nu, mīļo Portos, atļaujiet aizrādīt, ka jūs spriedāt neloģiski.

— Vārdu sakot, sēdēdams pie starpsienas, es mēģināju uzvilkt labajā kājā zābaku un vilku no visa spēka, piepalīdzēju ar otru kāju, un pēkšņi zābaka austiņas, aiz kurām es vilku, palika man rokās, bet kāja izšāvās uz priekšu kā katapulta.