Aleksandrs Dimā (tēvs) - VIKONTS DE BRAŽELONS JEB PĒC DESMIT GADIEM-4.5.6. grāmata

— Jā, es tā domāju.

— Es arī, kaut gan neticu nāvīgiem cirtieniem.

— Bet jūs taču esat nogalinājis?

— Jā, bet pats nekad neesmu nogalināts.

— Lielisks arguments.

— Tāpēc es nedomāju, ka miršu no zobena asmens vai no lodes.

— Tātad jūs ne no kā nebaidāties?… Ak tā, varbūt no ūdens?

— Nē, es peldu kā ūdrs.

— Tad varbūt no drudža?

— Es nekad neesmu slimojis ar drudzi un domāju, ka neslimošu. Bet es jums varu atzīties.

Portoss pieklusināja balsi.

— Par ko? — arī klusinātā balsī vaicāja d'Artaņans.

— Es jums atzīšos, ka nāvīgi baidos no politikas, — Portoss sacī­ja-

— Ko jūs sakāt? — d'Artanjans iesaucās.

— Klusāk, — Portoss noteica pērkonīgā balsi. — Es esmu redzējis viņa svētību kardinālu de Rišeljē* un viņa svētību kardinālu Mazarīni; vienam patika sarkanā politika, otram melnā. Mani neapmierināja ne vie­na, ne otra; pirmā noveda līdz ešafotam de Mariljaku, de Tū, de Sen- maru, de Šalē, Butvilu un Anrī de Monmoransī;** otrā — daudzus Fron- das piekritējus, kādi bijām arī mēs, mans dārgais.

— Gluži otrādi, kādi mēs nebijām, — d'Artanjans pārlaboja.

— Nekā, bijām gan, jo, izvilkdams zobenu par kardinālu, es cirtu par karali!

— Dārgo Portos!

— Es gribu izteikt līdz galam. Es baidos no politikas un, ja aiz visa tā slēpjas politika, tad es nekavējoties atgriežos Pjerfonā.

— Jūs rīkosieties pilnīgi pareizi. Dārgo Portos, es arī nevaru ciest politiku, varu jums to pateikt pilnīgi atklāti. Jūs strādājāt pie Belilas no­cietinājumiem; karalis vēlējās zināt, kā sauc talantīgo inženieri, kas va­dīja darbus; jūs esat kautrīgs kā visi darbīgi cilvēki. Aramiss varbūt grib atstāt jūs ēnā, bet es jūs aizvedu un visiem skaļi pavēstu par jūsu no­pelniem; karalis jūs apbalvo — tāda ir mana politika.

Rišeljē realizēja absolūtisma nostiprināšanas politku un apspieda aristokrātijas pretošanos, tāpēc viņa varas laikā tika piespriesti nā­ves sodi visdižciltīgākajiem franču muižniecības pārstāvjiem. Luī de Mariljaks (1572-1632) — Francijas maršals, ko sodīja ar nāvi 1632. g. 10. V kā Rišeljē ienaidnieku. Anrī de Senmars (1620-1642) — marķīzs, Ludviķa XIII favorīts, ko 1642. g.12. IX sodīja ar nāvi kā vienu no sazvērestības pret kardinālu Rišeljē vadītājiem.

Fransuā Butvils de Monmoransī (1600-1627) — slavens duelants. Dueļu aizliegums bija viens no posmiem Rišeljē cīņā pret muižniecību.Par spīti aizliegumam, Butvils 1627. g. 12. V demon­stratīvi duelējās pašā Parīzes centrā zem Rišeljē logiem un tika sodīts ar nāvi 1627. g. 21. V.

Anrī de Monmoransī (1595-1632) — hercogs, admirālis un fran- cijas maršals. Pēc Marijas Mediči bēgšanas 1631. g. nostājās vi­ņas un dumpīgā karaļa brāļa Orleānas Gastona pusē. 1632. g. 1. IX viņu ievainotu saņēma gūstā un sodīja ar nāvi 1632. g. 30. X.

— O, tāda politika man patīk, — Portoss noteica, pastiepdams roku d'Artanjanam.

D'Artanjans labi pazina šo roku — no barona rokasspiediena parasts cilvēks neizkļuva bez miesas bojājumiem. Tāpēc viņš draugam pasniedza nevis roku, bet dūri. Portoss to pat nepamanīja. Tad abi atstāja namu.

Sardze sačukstējās, un d'Artanjans uztvēra dažus vārdus, kurus viņš nesāka skaidrot Portosam.

„Mūsu draugs , — viņš pie sevis noteica, — bija vienkārši Aramisa gūsteknis. Paskatīsimies, kas notiks, ja šis sazvērnieks tiks brīvībā"

D'Artanjans un Portoss devās prom kājām.

Kad d'Artanjans pārkāpa „Zelta piestiņas" slieksni un pavēstīja Plan­šē, ka di Valona kungam kā ceļiniekam jāizrāda sevišķi liela uzmanība, bet Portosa cepures spalva aizķēra lustru, kas karājās pie griestiem, Plan­šē jaukās rītdienas izredzes aptumšoja drūmas priekšnojautas.

Mūsu tirgotājam tomēr bija zelta sirds un tāpēc, neskatoties uz trī­sām, kas viņu pārņēma un kuras viņš pasteidzās tūlīt pat apslāpēt, Planšē uzņēma Portosu sirsnīgi un godbijīgi.

Sākumā Portosa izturēšanās bija diezgan atturīga, ievērojot distanci, kas tolaik atdalīja baronu no tirgoņa. Pamazām viņš sāka izturēties brī­vāk, redzēdams, cik cītīgi un laipni Planšē rūpējas par viņu.

Sevišķi viņam gāja pie sirds atļauja vai, pareizāk sakot, piedāvājums pagrābties ar savu milzīgo sauju no kastēm ar žāvātiem un cukurotiem augļiem un no maisiem ar mandelēm, riekstiem un dažādiem saldumiem.

Tāpēc, neievērodams Planšē aicinājumu doties uz augšējo stāvu, Por­toss labāk visu vakaru pavadīja bodītē, kur viņa pirksti vienmēr atrada to, ko sajuta deguns un ieraudzīja acis.

Lieliskās Provansas vīnogas un Turīnas plūmes Portosu izklaidēja ve­selas piecas stundas.

Viņa. zobi kā dzirnakmeņi samala riekstus, to čaumalas viņš spļāva uz grīdas, un tās krakšķēja zem kājām visiem, kas gāja garām. Zibenīgi notīrījis veselu muskatvīnogu ķekaru, ap pusmārciņu smagu, viņš to vienā kampienā norija.

Šausmu pārņemtie pārdevēji bija iespiedušies kaktiņā un tikai mēmi saskatījās.

Viņi nepazina Portosu un nekad to nebija redzējuši. Titānu cilts, kas bija nēsājusi Hugo Kapeta, Filipa Augusta un Fransuā I * bruņas, sāka izzust. Tāpēc viņus nodarbināja jautājums, vai tikai tas nav cilvēkēdājs no pasakām, kura rīklē nozudīs viss Planšē veikaliņš kopā ar mucām un kastēm.

Kraukšķinādams, gremodams, grauzdams, kozdams un rīdams, Por­toss pa starpām bilda tirgoniski:

— Jums ir kārtīgs veikals, Planšē.

—Ja tā turpināsies, tas drīz bankrotēs, — ieņurdējās vecākais pār­devējs, kam Planšē bija solījis atstāt veikaliņu.

Izmisumā viņš piegāja pie Portosa, kas aizsprostoja leti. Viņš cerēja, ka Portoss piecelsies, un tas apturēs saldumu galīgu iznīcināšanu.

— Ko jūs vēlaties, mans draugs? — Portoss laipni apvaicājās.

— Kungs, es gribētu paiet garām, ja tas jūs pārāk neiztraucētu.

— Vērā ņemama vēlēšanās, — Portoss noteica, — tā mani nemaz netraucē.

To teikdams, viņš sagrāba pārdevēju aiz jostas, pacēla gaisā un uz­manīgi pārcēla pāri savām kājām.

Tas tika paveikts ar smaidu un vislabsirdīgāko sejas izteiksmi.

Hugo Kapets (ap 940-996) - Francijas karalis (987-996), Kape- tingu dinastijas dibinātājs.

Filips II Augusts — Francijas karalis, kura valdīšanas laikā valsts teritoriāli apvienojās.

Fransuā I — Francijas karalis (1515-1547), kas daudz gādāja par zinātniekiem, rakstniekiem un māksliniekiem. Cīnīdamies par varu Eiropā, viņš devās karagājienā uz Itāliju. Kauju pie Marinjano, ku­ras rezultātā Fransuā I iekaroja Milānas hercogisti, nosauca par „titānu kauju".

Aiz bailēm nabaga pārdevējam saļodzījās kājas, un viņš bezspēcīgi atkrita uz korķu maisa.

Tomēr, redzēdams milža lēnprātību, viņš saņēma dūšu un ierunājās:

— Kungs, esiet uzmanīgāks.

— Kāpēc, mans draugs? — Portoss noprasīja.

— Jums var sākt dedzināt iekšas.

— Kā tā? — Portoss brīnījās.

— Visi šie gardumi dedzina, kungs.

— Kādi?

— Rozīnes, rieksti, mandeles.

— Ak tā; bet, ja mandeles, rieksti un rozīnes dedzina…

— Bez šaubām, kungs.

— Tad medus atsvaidzina.

Portoss pastiepa roku uz vaļējas medus muciņas pusi, kur rēgojās lāpstiņa un iegrāba uzreiz kārtīgu pusmārciņu.

— Mans draugs, — viņš ieteicās, — tagad es lūdzu jums ūdeni.