Aleksandrs Dimā (tēvs) - VIKONTS DE BRAŽELONS JEB PĒC DESMIT GADIEM-4.5.6. grāmata

— Katapulta! Cik jūs esat izglītots savās zinībās, dārgo Portos!

— Tātad mana labā kāja izšāvās uz priekšu kā katapulta, sastapās savā ceļā ar starpsienu un to sagrāva. Draugs, man likās, ka es kā Sam- sons esmu sagrāvis templi. Cik pie tam nokrita zemē gleznu, porcelāna, puķu podu, paklāju, aizkaru! Kaut kas traks!

— Patiešām?

— Nemaz nerēķinot, ka otrpus sienai stāvēja etažere ar porcelānu.

— Un jūs to apgāzāt?

— Es to aizsviedu līdz otram istabas galam.

Portoss sāka smieties.

— Jums taisnība, tas ir kaut kas traks!

D'Artanjans smējās līdzi Portosam.

Portoss sāka smieties vēl skaļāk.

— Es sadauzīju, — viņa balss smieklos aizrāvās, — porcelānu par vairāk nekā trīs tūkstošiem franku, ha, ha, ha!

— Lieliski!

— Neskaitot lustru, kas uzkrita man tieši uz galvas un sašķīda tūkstoš sīkos gabaliņos, ha, ha, ha!

— Uz galvas? — d'Artanjans pārprasīja, kratīdamies smieklos.

— Tieši uz galvas!

— Un pārsita jums galvu?

— Nē, es taču jums teicu, ka sasitās lustra, tā bija no stikla.

— No stikla?

— Jā, no Venēcijas stikla. Retums, unikāla lieta, un svēra divsimt mārciņu.

— Nokrita jums uz galvas?

— Uz… gal… vas… iedomājieties apzeltītu kristāla bumbu ar in- krustācijām un radziņiem, kur deg uguns, kad lustru aizdedz.

— Skaidrs; bet tobrīd tā nedega?

— Par laimi ne, citādi es sadegtu.

— Tad jus tikāt cauri sveikā, ja neskaita, ka jus nedaudz piespieda lustra?

— Nē.

— Kāpēc ne?

— Nu, lustra uzkrita man uz pakauša. Tā vidus daļa man laikam ir sevišķi izturīga.

— Kas jums to teica, Portos?

— Ārsts. Tas esot kaut kas līdzīgs kupolam, kas spētu noturēt pat Parīzes Dievmātes katedrāli.

— Ko jūs sakāt?

— Jā, acīmredzot visiem cilvēkiem ir tāds galvaskauss.

— Runājiet tikai par sevi, dārgais draugs; jūsu galvaskauss nav tāds kā citiem.

— Var jau būt, — Portoss apmierināti noteica. — Nu, lūk, kad lustra uzkrita uz mana kupola, atskanēja tik skaļš troksnis kā lielgabala šāviens; kristāls sašķīda, un es nokritu, noplūdis…

— Asinīm? Nabaga Portos!

— Nē, ar aromātisko eļļu. Tā smaržoja brīnišķīgi, bet tikai pārāk stipri; no šīs smaržas man sāka reibt galva. Vai jums, d'Artanjan, ir ga­dījies izjust kaut ko tādu?

— Jā, gadījās, kad es ostīju maijpuķītes. Tātad, nabaga Portos, jūs nokritāt un jūs apdullināja smarža?

— Bet pats dīvainākais — ārsts apzvērēja, ka nekad neko tādu nav redzējis…

— Jūs droši vien dabūjāt galvā punu, — d'Artanjans viņu pārtrau­ca.

— Veselus piecus.

— Kāpēc piecus?

— Tāpēc, ka lustrai apakšā bija pieci ārkārtīgi asi rotājumi.

— Ai!

— Visi pieci nikni ieķērās man matos, kuri, kā jūs redzat, ir ļoti kupli…

— Par laimi.

— Un aizķēra ādu. Pievērsiet uzmanību kādai dīvainībai, — kaut kas tāds varēja notikt tikai ar mani — šie rotājumi atstāja nevis iedobumus, bet punus. Ārsts man nespeja to paskaidrot tā, lai es paliktu apmieri­nāts.

— Nu, tad es jums izskaidrošu.

— Būšu ļoti pateicīgs, — Portoss sacīja, bieži mirkšķinādams acis. Tas liecināja par sasprindzinātu domāšanas procesu.

— Kopš jūsu smadzenes nodarbojas ar zinātnēm un nopietniem ap­rēķiniem, tās kļuvušas krietni lielākas. Jūsu galva ir pārpilna ar dažādām zinībām.

— Jūs domājat?

— Varu galvot. Tādēļ jūsu galvaskauss ne tikai neļauj iekļūt galvā nekādiem svešķermeņiem, bet, būdams pārpildīts, izmanto katru iespēju, lai izstumtu pārpalikumu ārā.

— A-a! — novilka Portoss, kuram šis izskaidrojums likās daudz pie­ņemamāks nekā ārsta teiktais.

— Pieci izcēlumi, ko radīja lustras rotājumi, noteikti bija pieci zi­nāšanu sakopojumi, kas izspraucās arā zināmu apstākļu rezultātā.

— Nudien! — Portoss noteica. — Tad lūk, kāpēc man sāpēja galva vairāk no ārpuses nekā no iekšpuses. Atzīšos, ka reizēm, kad es liku galvā cepuri un piešķīru tai vajadzīgo izskatu ar mums, armijas cilvēkiem, raksturīgo enerģisko un graciozo dūres sitienu, es izjutu stipras sāpes, jo nebiju īsi i aprēķinājis sitiena spēku.

— Es jums ticu, Portos.

— Tā nu, dārgais draugs, — milzis turpināja, — Fukē kungs redzēja, ka viņa māja nav pietiekoši izturīga priekš manis un nolēma man ierādīt citas telpas. Mani pārcēla uz šejieni.

— Tas ir slēgts parks, vai ne?

— Jā.

— Satikšanās parks, ko superintendanta noslēpumainās gaitas pada­rījušas slavenu.

— Nezinu; man te nav bijušas ne satikšanās, ne arī noslēpumaini piedzīvojumi; toties man te atļauj ievingrināt muskuļus un, izmantodams atļauju, es rauju ārā kokus ar visām saknēm.

— Kāpēc?

— Es gribētu izvingrināt rokas un aizsniegt putnu ligzdas; man šķiet, ka tas ir daudz ērtāk nekā rāpties kokā.

— Jums ir laucinieciskas noslieces, tāpat kā Tirsim,* dārgo Porlos.

— Jā, man putnu olas garšo daudz labāk nekā vistu olas. Jus nemaz nevarat iedomāties, cik smalka omlete iznāk no četrsimt vai piecsimt ka­nārijputniņu, žubīšu un strazdu olām!

— Kā - no piecsimt olām? Tas ir drausmīgi!

— Tās visas ietilpst vienā salātu traukā.

D'Artanjans nākamās piecas minūtes apbrīnoja Portosu tā, it kā re­dzētu pirmo reizi.

Portoss tīri vai atplauka, redzēdams drauga skatienu.

Tā viņi nosēdēja vairākas minūtes. D'Artanjans skatījās, Portoss jutās svētlaimīgs.

D'Artanjans acīmredzot meklēja jaunu sarunas tematu.

— Vai jums te iet jautri, Portos? — viņš apvaicājās, beidzot to at­radis.

— Ne vienmēr.

— Skaidrs; bet ko jūs darīsiet, ja kļūs pārāk garlaicīgi?

— O, es te neuzkavēšos ilgi! Aramiss gaida, lai man izzustu pēdējais puns, un tad mani stādīs priekšā karalim. Stāsta, ka karalis nevarot ciest punus.

— Tātad Aramiss vēl ir Parīzē?

— Nē.

— Kur tad?

— Fontenblo.

— Viens pats?

— Kopā ar Fukē kungu.

— Lieliski. Vai zināt…

— Nezinu. Pasakiet, un tad es zināšu.

— Man šķiet, ka Aramiss jūs ir aizmirsis.

— Jums tā liekas?

— Ziniet, tur smejas, dejo, dzīro, bauda vīnu no Mazarīni kunga pagrabiem. Vai jūs zināt, ka tur katru vakaru ir balets?

Tirsis — varonis itāļu rakstnieka Bonarelli piecu celienu pasto­rālajā dzejas drāmā „Filisa Sirosā" (1607).

— Velns parāvis!

— Es vēlreiz saku, ka mūsu dārgais Aramiss jūs ir aizmirsis.

— Ļoti iespējams. Es ari brižiem tā domāju.

— Ja tikai šis viltnieks nav jūs pametis.

— Oho — ho-o!…

— Jūs taču zināt, ka Aramiss ir viltīgs kā lapsa.

— Jā, bet pamest mani…

— Paklausieties: pirmkārt viņš atņēmis jums brīvību.

— Kā — atņēmis brīvību? Vai tad es neesmu brīvs?

— Protams, ka ne.

— Es gribētu, lai jūs man to pierādāt.

— Nav nekā vienkāršāka. Vai jūs ejat ārā uz ielas?

— Nekad.

— Dodaties izjādēs?

— Nekad.

— Varbūt pie jums nāk viesi?

— Nekad.

— Tad lūk, mans draugs, ja kāds nekad neiziet no pils, nekad neiz- jāj, nekad netiekas ar draugiem, tad viņam trūkst brīvības.

— Kāpēc gan lai Aramiss ierobežotu manu brīvību?

— Portos, esiet atklāts, — d'Artanjans draudzīgi skubināja.

— Es esmu pilnīgi atklāts.

— Tas taču bija Aramiss, kas radīja Bclilas nocietinājumu plānu, vai