Aleksandrs Dimā (tēvs) - VIKONTS DE BRAŽELONS JEB PĒC DESMIT GADIEM-4.5.6. grāmata

Vienlaicīgi ar sarkano degunu musketieris pamanīja arī aiz kareivja jostas aizbāztu salocītu papīra lapu.

— Lieliski, viņam ir vēstule, — d'Artanjans sprieda. — Droši vien kareivis ir ļoti priecīgs, ka Bezmo kungs izvēlējās viņu. Viņš nebūs ar mieru pārdot sūtījumu.

Pa to laiku, kamēr d'Artanjans dusmojās par šo šķērsli, kareivis tur­pināja soļot Senantuāna priekšpilsētas virzienā.

— Viņš noteikti dodas uz Senmandē, — musketeris pie sevis notei­ca, — un es nedabūšu zināt, kas ir vēstulē…

Tā varēja zaudēt pacietību.

— Ja es būtu formā, — d'Artanjans prātoja, — tad liktu aizturēt puisi kopā ar vēstuli. Pirmā pagadījusies patruļa man palīdzētu. Bet, velns parāvis, es taču neiešu nosaukt savu vārdu tik apšaubāmā varoņ­darbā! Piedzirdīt viņu? Viņam var rasties aizdomas, un es pats arī varu piedzerties… Ak Kungs, cik es esmu kļuvis stulbs! Uzbrukt nelaimīgajam, atbruņot un nogalināt vēstules cļēļ? Tā varētu rīkoties, ja tā būtu ka­ralienes vēstule lordam vai kardināla vēstule karalienei, bet ne jau nu dēļ Aramisa un Fukē kunga intrigām pret Kolbēra kungu! To dēļ ne­drīkst pazudināt cilvēka dzīvību. Tās nav pat desmit ekiju vērtas!

Tā viņš spriedelēja, grauzdams nagus un kodīdams ūsas, kad pēkšņi pamanīja nelielu policistu grupu ar komisāru priekšgalā.

Viņi veda glītu jaunu cilvēku, kas visiem spēkiem pretojās.

Policisti bija saplēsuši viņam drēbes un ar varu vilka uz priekšu. Arestētais pieprasīja, lai pret viņu izturas pieklājīgi, apgalvodams, ka viņš ir muižnieks un kareivis.

Ieraudzījis otru kareivi, nelaimīgais pasauca:

— Ei, zaldāt, panāc šurp!

Kareivis piegāja pie arestētā; ap viņiem sāka pulcēties pūlis.

Tai brīdi d'Artanjanam prātā iešāvās kāda doma.

Tā bija pirmā, kas viņam ienāca prātā, un, kā lasītājs redzēs, nemaz ne sliktākā.

Muižnieks sāka stāstīt kareivim, ka viņš aizturēts kādā namā kā zaglis, kaut gan patiesībā bija tur kā mīļākais; kareivis juta viņam līdz un visā nopietnībā sāka mierināt, kā to dara franču kareivis, ja aizskarts kor­porācijas gars un patmīlība.

D'Artanjans izzagās cauri ciešajam pūlim, kas ielenca kareivi, un veikli izvilka viņam aiz jostas aizbāzto vēstuli.

Tieši tobrīd muižnieks saplēstajās drēbēs raustīja kareivi, bet komi­sārs savukārt purināja muižnieku, un tā d'Artanjans bez kādiem trau­cējumiem tika pie vēstules.

Viņš pagāja kādus desmit soļus aiz stūra un izlasīja adresi:

„Di Valona kungam pie Fukē kunga Senmandē."

— Lieliski, — d'Artanjans noteica.

Nesaplēsdams adresi, viņš to atvēra un izvilka četrkārtīgi salocītu la­pu, kur bija rakstīts:

„Dārgais di Valon, esiet tik laipns un paziņojiet d'Erblē kungam, ka viņš bija ieradies Bastīlijā un izprašņāja.

Jūsu padevīgais de Bezmo."

— Nu, tagad viss ir skaidrs, — d'Artanjans iesaucās. Portoss ir viņu pusē.

Tā kā musketieris bija uzzinājis to, ko vēlējās, tad nodomāja:

— Velns parāvis! Nabaga zaldātiņam Bezmo liks samaksāt par ma­nām izdarībām… ja viņš atgriezīsies bez vēstules… kas viņu sagaida? Bū­tībā man šī vēstule nemaz nav vajadzīga; ja ola apēsta, kam vajadzīga čaumala?

D'Artanjans redzēja, ka komisārs un policisti pārliecināja kareivi ne­iejaukties un aizveda arestēto.

Bezmo sūtni joprojām ielenca cilvēki.

D'Artanjans iespiedās visbiezākajā pūlī, nemanīti nometa vēstuli zemē un steidzīgi aizgāja. Beidzot arī kareivis grasījās sākt ceļu uz Senmandē, vēl joprojām domādams par muižnieku, kurš lūdza viņa aizstāvību.

Pēkšņi viņš atecerējās vēstuli, paskatījās uz savu jostu un ieraudzīja, ka vēstules nav. Viņa izmisīgais kliedziens d'Artanjanu uzjautrināja.

Nabags ar šausmās pārvērstu seju sāka skatīties apkārt un beidzot divdesmit soļu attālumā ieraudzīja meklēto. Viņš kā vanags metās pie aploksnes.

Aploksne gan bija putekļaina un saburzīta, bet vēstule tomēr bija atrasta.

D'Artanjans ievēroja, ka kareivi ļoti uztrauca salauztais zīmogs. Galu galā viņš laikam tomēr nomierinājās un atkal aizbāza papīru aiz jostas.

„Ej vien, — d'Artanjans domās viņu skubināja. — Man tagad laika diezgan; tu vari iet pa priekšu. Droši vien Aramisa nav Parīzē, ja jau Bezmo raksta Portosam. Dārgais Portoss, cik jauki būs viņu satikt… un aprunāties", — gaskonis domās pabeidza.

Samērodams savus soļus ar kareivja gaitu, musketieris nolēma ie­rasties pie Fukē kunga kādu ceturtdaļstundu pēc kareivja.

D'Artanjans kā parasti izdarīja aprēķinus, un viņam iznāca, ka stundā ir sešdesmit minūtes, bet minūtē sešdesmit sekundes.

Pateicoties pilnīgi pareizam minūšu un sekunžu aprēķinam, viņš pie­gāja pie superintendanta mājas durvīm tieši tad, kad no turienes iznāca kareivis, kam aiz jostas vairs nekā nebija.

Durvju sargs izšūtā livrejā atvēra viņam durvis.

D'Artanjans ļoti vēlējās ieiet bez pieteikšanas, bet tas nebija iespē­jams. Viņš nosauca savu vārdu.

Pēc d'Artanjana domām, tam bija jānovērš visi šķēršļi, bet durvju sargs šaubījās. Tikai otrreiz izdzirdējis vārdus «karaļa gvardes kapteinis", viņš pārstāja apņēmīgi apsargāt durvis, kaut arī iekšā nelaida.

D'Artanjans saprata, ka viņam dots visstingrākais rīkojums.

Tāpēc viņš nolēma samelot. Tādos gadījumos, kad viņš melos saska­tīja labumu valstij vai izdevību sev, tas viņam nenācās grūti.

D'Artanjans piebilda, ka tieši viņš sūtījis kareivi, kurš atnesa vēstuli di Valonam, un ka šajā vēstulē ziņots par viņa ierašanos.

Pēc tam durvis tika plaši atvērtas, un d'Artanjans iegāja.

Sulainis gribēja viņu pavadīt, bet d'Artanjans paziņoja, ka tas ir lieki, jo viņš ļoti labi zina, kā aiziet pie di Valona kunga.

Tik labi informētam cilvēkam neko nevarēja iebilst.

Tā d'Artanjans ieguva rīcības brīvību.

Durvis, saloni, dārzi — musketieris apskatīja visu. Viņš klejoja kriet­nu ceturtdaļstundu pa šo vairāk nekā karalisko pili, kur katra lietiņa bija apbrīnojama un kur kalpu skaits varēja sacensties ar kolonnu un durvju skaitu.

— Droši vien, — viņš pie sevis noteica, — šis nams beidzas pasaules galā… Varbūt Portoss atgriezies Pjerfonā, nemaz neiziedams no Fukē kunga nama?

Beidzot d'Artanjans ieklīda pils tālākajā daļā, ko ietvēra ar deko­ratīviem, krāšņi ziedošiem augiem apaudzēts akmens mūris.

Vienādos attālumos gar mūri bija izvietotas statujas kautrīgās vai no­slēpumainās pozās. Tās bija platām krokām krītošos apmetņos tērpušās vestālietes; [1] viņas it kā stāvēja sardzē, kautrīgi skatīdamās uz pili.

Hermejs [2] ar pirkstu pie lūpām, Irīda [3] ar izplestiem spārniem, magonēm apkaisītā nakts pacēlās pār dārzu un ēkām, ko varēja saskatīt aiz kokiem. Statuju baltie silueti izcēlās uz tumšo ciprešu fona, kas stie­pās augstu debesīs.

Ap cipresēm vijās simtgadīgas rozes, kuru ziedošie gredzeni bija ap katru zariņu un apbēra zemākos zarus un statujas ar smaržīgu ziedu lietu.

Musketierim šī burvīgā vieta likās kā augstākais cilvēka prāta sasnie­gums. Viņam uznāca dzejisks noskaņojums. Doma, ka Portoss dzīvo tādā paradīzē, cēla Portosu viņa acīs, jo pat cēlākos prātus ietekmē apkārtējā vide.

D'Artanjans pamanīja durvis un tajās atsperi. Viņš to nospieda, un durvis atvērās.