Aleksandrs Dimā (tēvs) - VIKONTS DE BRAŽELONS JEB PĒC DESMIT GADIEM-4.5.6. grāmata

D'Artanjans palūdza karalim nelielu atvaļinājumu ģimenes apstākļu

dēļ.

Brīdī, kad d'Artanjans vērsās pie karaļa ar šo lūgumu, Ludviķis, deju nogurdināts, patlaban likās gulēt.

— Vai jūs vēlaties mani pamest, d'Artanjana kungs? — viņš izbrī­nījies vaicāja.

Ludviķis XIV nespēja saprast, kā gan cilvēks, kuram ir tā laime at­rasties viņa tuvumā, spējīgs atstāt viņu.

— Valdniek, — d'Artanjans atteica, — es aizbraucu, jo nekā ne­varu jums pakalpot. Ja es varētu atbalstīt jūs deju laikā, tad būtu cita lieta.

— Bet, dārgais d'Artanjan, — karalis nopietni atbildēja, — kava­lierus dejojot neviens neatbalsta.

— Piedodiet, — musketieris ironiski turpināja, — es gan to nezi­nāju.

— Tad jau jūs neredzējāt, kā es dejoju? — karalis noprasīja.

— Redzēju; es tikai nodomāju, ka ar katru dienu deju izpildījums kļūs dedzīgāks. Es maldījos; tātad vēl jo vairāk man te nav ko darīt. Valdniek, es vēlreiz apgalvoju, ka neesmu jums vajadzīgs. Ja būšu jums vajadzīgs, jūsu majestāte zin, kur mani var atrast.

— Labi, — karalis noteica.

D'Artanjans saņēma atvaļinājumu.

Tādēļ mēs nemeklēsim viņu Fontenblo, jo tas būtu bezjēdzīgi, bet, ja lasītājs atļauj, sastapsim viņu Lombarda ielas bodītē ar nosaukumu „Zelta piestiņa" pie mūsu paziņas godājamā Planšē.

Ir astoņi vakarā. Istabā ir karsti; augšā atvērts vienīgais logs.

Musketiera nāsis kutina garšvielu aromāts, kas sajaucies ar ne mazāk eksotisko, bet daudz kodīgāko mēslu smaku no ielas.

D'Artanjans pusguļus atlaidies milzīgā krēslā ar lēzenu atzveltni, viņa kājas uzliktas uz ķebļa, tā ka augums veido platu leņķi.

Parasti vērīgais un dzīvais skatiens tagad sastindzis. D'Artanjans truli vēro zilās debess gabaliņu starp diviem skursteņiem. Debess strēmelīte ir tik maza, ka pietiktu vienīgi kādam ielāpam uz lēcu vai pupu maisa, ar kuriem piekrauta apakšēja tirgotava.

Šai pozā sastingušais d'Artanjans vairs nelīdzinās ne kareivim, ne gal­ma virsniekam; tas ir vienkāršs buržuā, kas nosit laiku no pusdienām līdz vakariņām un no vakariņām līdz gulētiešanas laikam. Viņa smadzenes ir kā pārakmeņojušās, tajās nav palikusi vieta nevienai domai, garu pilnīgi pārmākusi matērija un vērīgi uzrauga, lai galvaskausā kā kontrabanda netiktu ievazāta kaut vissīkākā domiņa.

Tātad bija vakars; tirgotavās iededza ugunis, bet augšējo stāvu logus aizvēra; skanēja sardzes patruļas soļi.

D'Artanjans joprojām neko nedzirdēja un truli blenza uz debess strē­meli.

Divu soļu attālumā tumsā uz maisa zvilnēja Planšē, atspiedis zodu rokās. Viņš skatījās uz d'Artanjanu, kurš vai nu sapņoja, vai gulēja vaļā acīm.

Planšē novērojumi vilkās jau diezgan ilgi.

— Hm, hm… — viņš beidzot iekrekšķējās.

D'Artanjans pat nepakustējās.

Planšē saprata, ka vajadzīgi radikāli līdzekļi. Pēc pamatīgām pārdo­mām viņš izlēma, ka situācija prasa novelties no maisa uz grīdas, ko viņš arī izdarīja, nomurminādams:

— Nejēga! (Šo epitetu viņš veltīja pats sev).

D'Artanjans savā mūžā bija dzirdējis pietiekoši daudz skaļuma, un tāpēc nepievērsa ne mazāko uzmanību Planšē saceltajam troksnim. Bez tam kritiena troksni vēl apslāpēja milzīgu, akmeņiem piekrautu ratu dār­doņa. Planšē tomēr likās, ka, dzirdot vārdu „nejēga", musketiera sejā pavīd atzinīgs smaids.

Viņš iedrošinājās pavaicāt:

— D'Artanjana kungs, vai jūs neguļat?

— Nē, Planšē, es pat neguļu, — musketieris atteica.

— Mani dzen izmisumā vārds pat.

— Kāpēc? Tas taču ir visparastākais vārds.

— Mani tas apbēdina.

— Paskaidro, kāpēc, es tevi nesaprotu.

— Ja jūs sakāt, ka pat neguļat, tātad neatrodat mierinājumu pat mie­gā. Tas nozīmē, ka jūs man it kā sakāt: „Planšē, man ir līdz nāvei gar­laicīgi."

— Tu taču zini, Planšē, ka es nekad negarlaikojos.

— Izņemot šodienu un vakardienu.

— Ko tu!

— D'Artanjana kungs, jau pagājusi nedēļa, kopš jūs ieradāties no Fontenblo; jau nedēļa, kopš jūs nekomandējat savu pulku un nevedāt to uz mācībām. Jums trūkst muskešu trokšņa un bungu rīboņas. Es pats esmu nēsājis musketi un saprotu jūs.

— Es tev saku, Planšē, ka nemaz negarlaikojos, — d'Artanjans at­teica.

— Ko tad jūs darāt, gulēdams kā beigts?

— Draugs Planšē, kad es un tu arī, un mēs visi piedalījāmies La- rošelas aplenkšanā, mūsu nometnē bija arābs — lielisks šāvējs. Viņš bija saprātīgs puisis, kaut arī olīvu krāsā. Tad, lūk, kad šis arābs paēda vai pabeidza darbu, viņš atlaidās tā, kā es šobrīd, un smēķēja kaut kādas noslēpumainas lapas pīpē ar greznu dzintara iemuti; ja kāds virsnieks garāmejot viņam pārmeta, ka viņš mūžīgi snauž, arābs mierīgi atbildēja: „Labāk sēdēt nekā stāvēt, labāk gulēt nekā sēdēt, labāk nomirt nekā gulēt."

— Arāba domas bija tikpat tumšas kā āda, — Planšē nomurminā­ja. — Es viņu ļoti labi atceros. Viņam sagādāja baudu cirst galvas pro­testantiem.

— Pilnīgi pareizi, un viņš vēl tās iebalzamēja, ja tās bija kaut ko vērtas.

— Jā, pie tam, noņemdamies ar savām balzamēšanas zālēm, viņš at­gādināja grozu pinēju.

— Jā, tieši tā, Planšē.

— O, man arī ir laba atmiņa!

— Nešaubos. Bet ko tu saki par viņa spriedumu?

— No vienas puses, es to uzskatu par lielisku, bet, no otras puses, tas ir muļķīgs.

— Paskaidro sīkāk, Planšē.

— Labāk sēdēt, nekā stāvēt — tas pareizi, ja esi noguris; dažreiz… (Planšē viltīgi pasmaidīja) labāk gulēt nekā sēdēt; toties pēdējais apgal­vojums — labāk nomirt nekā gulēt — man liekas galīgi aplams; es no­teikti augstāk vērtēju gultu un, ja jūs man nepiekrītat, tad tas tikai pie­rāda to, ko es jau teicu — jūs garlaikojaties līdz nāvei.

— Planšē, vai tu pazīsti Lafontēna kungu?

— Aptiekāru no Senmederika ielas stūra?

— Nē, fabulu sacerētāju.

— A-a… „Vārna un lapsa"?

— Jā, jā. Es esmu tieši tāds kā viņa zaķis.*

— Vai tad viņam ir arī zaķis?

— Viņam ir dažādi zvēri.

— Ko tad dara viņa zaķis?

— Pārdomā.

— Ak tā?

— Planšē, es arī pārdomāju, tāpat kā Lafontēna kunga zaķis.

— Jūs domājat? — Planšē nemierīgi apvaicājās.

— Jā. Tavs mājoklis ir diezgan drūms un vedina uz pārdomām; es ceru, ka tu man piekriti?

— Kungs, jums vismaz te ir skats uz ielu.

— Velns parāvis, tas nu gan ir jautri!

— Jā, kungs, ja jūsu logs izietu uz pagalmu, jūs garlaikotos vēl tra­kāk… Nē, es gribēju teikt: vēl vairāk pārdomātu.

— Nudien nezinu, Planšē!

— Būtu labi, — tirgotājs turpināja, — ja jūsu domas būtu tādas pa­šas kā tās, kuras noveda pie Kār|a II atgriešanās troni.

Planšē klusi ieķiķinājās.

— Mans draugs Planšē, — d'Artanjans aizrādīja, — jūs kļūstat god­kārīgs!

Lafontēna fabulas „Zaķis un vardes" varonis ir Zaķis. Viņš no visa baidās, bet negaidīti uzzina, ka vardes savukārt baidās no viņa un pārdomādams nonāk pie secinājuma, ka uz Zemes nav tik liela gļēvuļa, kas nevarētu atrast otru, vēl gļēvāku par sevi.

— Vai tad nav vel kāds padzīts karalis, ko varētu uzsēdināt tronī, d'Artanjana kungs? Vai nav vēl kāds Monks, ko varētu ietupināt cietu­mā?

— Nē, dārgais Planšē. Visi karaļi sēž savos troņos… Var jau būt, ka ne gluži tik stabili kā es šajā krēslā, bet tomēr sēž.