Aleksandrs Dimā (tēvs) - VIKONTS DE BRAŽELONS JEB PĒC DESMIT GADIEM-4.5.6. grāmata

D'Artanjans nopūtās.

— D'Artanjana kungs, jūs mani apbēdināt, — Planšē noteica.

— Tu esi ļoti labs, Planšē.

— Dievs lai man piedod, bet man radušās aizdomas.

— Kādas?

— D'Artanjana kungs, jūs esat novājējis.

— O-o! — d'Artanjans iesaucās, uzsizdams sev pa krūtīm, kas no­dunēja kā tukša ķivere. — Tas nav iespējams, Planšē.

— Ziniet, — Planšē izjusti turpināja, — tā kā jūs esat novājējis pie manis…

— Nu?

— Tad es izdarīšu kaut ko šausmīgu.

— Ko tu saki?

— Jā, jā.

— Pasaki, ko tad tu izdarīsi?

— Sameklēšu to, kas uzdzen jums skumjas.

— Ak tagad es esmu arī skumjš?

— Jā, jums ir kādas skumjas.

— Nav, Planšē, nav.

— Esmu pārliecināts, ka jūs skumstat un tāpēc novājējat.

— Es novājēju? Tu esi par to pārliecināts?

— Manā acu priekšā… Malaga!… Ja jūs tā turpināsiet, es paņemšu rapieri un ieduršu d'Erblē kunga krūtīs.

— Ko? — d'Artanjans iekliedzās, salēkdamies krēslā. — Ko tu teici, Planšē? Kāds sakars d'Erblē kungam ar tavu bodīti?

— Labi, labi! Ja vēlaties, variet dusmoties, ja gribat, lādieties, bet — velns lai parauj! — ko es zinu, to es zinu.

Pēc šī otrā Planšē uzbrukuma d'Artanjans nosēdās tā, lai varētu no­vērot katru tirgotāja kustību, tas ir, atspiedās uz elkoņiem un izstiepa kaklu uz sarunu biedra pusi.

— Nu, paskaidro man, — viņš teica, — kā tu uzdrošinājies pateikt kaut ko tik briesmīgu, kā tu varēji draudēt pacelt ieroci pret d'Erblē kungu, tavu agrāko saimnieku, manu draugu, visbeidzot — garīdznieku, musketieri, kas kļuvis par bīskapu.

— Es paceltu ieroci pat pret miesīgo tēvu, ja redzētu jūs tādā stā­voklī.

— D'Erblē kungs ir muižnieks.

— Man vienalga, lai viņš būtu muižnieks kaut trīskārt. Es tikai zinu, ka viņa dēļ jūs nomāc drūmas domas, bet no drūmām domām novājē. Malaga! Es negribu, ka d'Artanjana kungs novājē manā mājā!

— Drūmas domas d'Erblē kunga dēļ? Paskaidro, lūdzu.

— Jau trīs naktis pēc kārtas jūs moca murgi.

— Mani?

— Jā, un murgos jūs atkārtojat: „Aramis, viltīgais Aramis!"

— Es tā teicu? — d'Artanjans strauji ievaicājās.

— Goda vārds, teicāt!

— Nu un tad? Tu taču zini parunu, ka sapņi melo.

— Nē, nē! Jau trešo dienu jūs, atgriezdamies mājās, katru reizi man jautājat: „Vai tu neredzēji d'Erblē kungu?" vai arī: „Vai tu neesi saņēmis no d'Erblē kunga man adresētu vēstuli?"

— Kas tur savāds, ja es interesējos par savu dārgo draugu? — d'Ar­tanjans noprasīja.

— Protams, tas ir ļoti dabiski, bet tādēļ jau nav jāsamazinās apmēros.

— Planšē, es tev apsolu, ka uzbarošos.

— Labi, kungs, es pieņemu jūsu solījumu, jo zinu, ka jūsu goda vārds ir svēts…

— Es vairs neredzēšu sapņos Aramisu.

— Brīnišķīgi!…

— Nejautāšu tev, vai nav saņemtas vēstules no d'Erblē kunga.

— Lieliski.

— Bet paskaidro man vienu.

— Runājiet, kungs…

— Es esmu vērīgs cilvēks…

— Es to ļoti labi zinu…

— Nupat tu tā dīvaini lamājies… Es nekad to no tevis nebiju dzir­dējis.

— Jūs gribat teikt — „malaga"?

— Jā.

— Kopš esmu kļuvis par tirgotāju, es vienmēr tā lamājos.

— Tā taču sauc vīnogu šķirni.

— Tā es lamājos, kad esmu satracināts. Ja es saku „malaga!", tad vairs nevaldu pār sevi.

— Bet agrāk es neko tamlīdzīgu neesmu dzirdējis.

— Tas tiesa, kungs. Man to iemācīja.

To teikdams, Planšē viltīgi piemiedza ar aci, un d'Artanjans vērīgi paskatījās uz viņu.

— Ehē! — viņš novilka.

Planšē atkārtoja:

— Ehē!

— Ak tad tā, Planšē kungs!

— Nudien, kungs, — Planšē atteica, — es neesmu tāds kā jūs, man nepatīk nodoties pārdomām.

— Veltīgi.

— Es gribēju teikt — man nepatīk garlaikoties. Dzīve ir tik īsa un kāpēc gan to pilnībā neizmantot?

— Oho, tu taču esi epikūrietis, Planšē!

— Kāpēc gan lai es tāds nebūtu? Manas rokas ir pietiekoši veiklas gan rakstīšanai, gan cukura un garšvielu svēršanai; kājas var izturēt gan dejas, gan pastaigas; kuņģis mani netraucē, vienalga, vai es ēdu vai pārē- dos; sirds ari nav pārakmeņojusies… tātad, kungs…

— Tātad, Planšē?

— Lūk, tā… — tirgotājs novilka, rokas berzēdams.

D'Artanjans pārmeta vienu kāju pāri otrai.

— Planšē, jūs mani ļoti pārsteidzāt. Es redzu jūs pilnīgi jaunā gais­mā.

Planšē jutās ārkārtīgi glaimots un turpināja berzēt rokas.

— Vai tad jūs uzskatījāt mani par stulbeni tikai tāpēc, ka esmu vien­kāršs cilvēks?

— Planšē, tu lieliski proti spriest.

— Sekojiet mani domu gaitai, kungs. Es sacīju, — Planšē turpinā­ja, — laime virs zemes nav iespējama bez baudām.

— Pilnīga taisnība, Planšē! — d'Artanjans viņu pārtrauca.

— Tā kā baudas nav tik vienkārši sasniedzamas, tad to vietā jāpie­ņem mierinājumi.

— Un tu to dari?

— Jā, gan.

— Pastāsti, kā.

— Lai cīnītos ar garlaicību, man ir vairogs. Kādu laiku es ciešu, bet dienu pirms tam, kad man šķiet, ka uzmāksies garlaicība, es izklaidējos.

— Un tā ir visa tava gudrība?

— Jā.

— Vai tu pats to izdomāji?

— Pats.

— Brīnišķīgi.

— Ko jūs par to teiksiet?

— Teikšu, ka neviena filozofija pasaulē nespēj līdzināties tavai.

— Tad sekojiet manam piemēram!

— Kārdinoši, neko vairāk es nevēlētos, bet ne visi cilvēki ir vienādi, un varbūt, ja es sāktu izklaidēties pēc tava padoma, man kļūtu vēl gar­laicīgāk.

— Vispirms pamēģiniet.

— Nu tad pasaki, ko tu dari!

— Vai jūs esat ievērojis, ka es laiku pa laikam aizbraucu?

— Dārgais Planšē, ja cilvēki satiekas gandrīz katru dienu un pēkšņi viens no viņiem pazūd, tad otrs to ļoti izjūt. Kad es atstāju Parīzi, vai tad tu to nejuti?

— Un kā vēl, tad es esmu kā miesa bez dvēseles.

— Tad jau mums šai ziņā nav domstarpību. Turpini!

— Bet vai jūs pamanījāt, kad es aizbraucu?

— Katra mēneša piecpadsmitajā un trīsdesmitajā datumā.

— Un cik ilgi esmu prom?

— Reizēm divas, reizēm trīs, citreiz četras dienas.

— Un ko es daru, pēc jūsu domām?

— Iekasē naudu.

— Un kāds es izskatos, kad atgriežos?

— Ļoti apmierināts.

— Tātad jūs esat ievērojis, ka es tad esmu ļoti apmierināts. Un kā jūs to izskaidrojat?

— Tā, ka tev veicies ar tirgošanos; tu esi izdevīgi iepircis rīsus, plū­mes, cukuru, žāvētus bumbierus un sīrupu. Tu vienmēr esi bijis nemierīgs pēc dabas, Planšē, un es nemaz nebrīnījos, kad uzzināju, ka tu esi sācis nodarboties ar bakalejas preču pārdošanu. Tā ir vismierīgākā un patī­kamāka tirdzniecība, un, ar to nodarbojoties, vienmēr ir darīšana ar smaržīgiem zemes augļiem.

— Tas jau viss ir labi, kungs, bet jūs dziļi maldāties!

— Vai patiešām es esmu kļūdījies?

— Jā gan, ja domājat, ka katru otro nedēļu es braucu pēc naudas vai precēm. Dieva dēļ, kā gan jūs, kungs, varējāt kaut ko tādu iedo­māties?

Planšē sāka tā smieties, ka d'Artanjanu pārņēma šaubas, vai viņš bijis pietiekoši vērīgs.

— Es atzīstu, — musketieris ieteicās, — tu esi daudz viltīgāks nekā es domāju.

— Tas tiesa, kungs.

— Tiesa?

— Droši vien, ja jau jūs tā sakāt, bet varat man ticēt, ka tas nebūt nemaina manas domas par jums.