Aleksandrs Dimā (tēvs) - VIKONTS DE BRAŽELONS JEB PĒC DESMIT GADIEM-4.5.6. grāmata

Pagriezdamās pret tukšo nišu, viņa vēl piebilda:

— Mana nabaga Ševrēza, tu rīkotos tāpat šai spēlē, vai ne?

Sen aizmirstais vārds karalienes sirdī pamodināja atmiņas par nerātno jaunību ar tās neizsīkstošo enerģiju un laimi.

Astoņos vakarā visa augstākā sabiedrība sapulcējās pie karalienes mā­tes.

Austrijas Anna bija parādes tērpā, cenzdamās izrādīt visu savu atliku­šo skaistumu un izmantot visus līdzekļus, kādus vien lietpratējai dod ko­ķetērijas māksla. Viņa slēpa vai vismaz pūlējās slēpt postošo slimību, no kuras viņai bija lemts mirt pēc dažiem gadiem. Tagad viņa to centās nerādīt jauno galminieku pūlim, kas viņu ielenca un vēl joprojām jūsmoja par viņu, kā to norādījām iepriekšējā nodaļā.

Koķeti un grezni tērptā princese un kā vienmēr vienkāršā un dabiskā karaliene sēdēja līdzās Austrijas Annai, un abas dedzīgi centās pievērst viņas uzmanību sev.

Galma dāmas bija apvienojušās īstā armijā, lai labāk varētu atsist jaunekļu draiskās asprātības. Viņas kā saliedēts bataljons palīdzēja viena otrai aizsargāties un atvairīt triecienus.

Tādās apšaudēs rūdītā Montalē aizsargāja visu ierindu, ņemdama ie­naidnieku uz grauda.

De Sentenjans bija izmisis par de Tonē-Šarantas jaunkundzes spītīgo un izaicinoši vēso izturēšanos, tādēļ centās izlikties vienaldzīgs pret viņu;

tomēr skaistules lielo acu neuzvaramais mirdzums viņu katrreiz pieveica, un viņš atgriezās vēl padevīgāks, bet de Tonē-Šarantas jaunkundze tikai sagaidīja viņu ar jaunām dzēlībām.

De Sentenjans vairs nesaprata, no kāda svētā lai lūdz palīdzību.

Galminieki jau sāka luncināties ap Lavaljēru.

Cerēdams pievērst Atenaisas uzmanību, de Sentenjans arī godbijīgi apsveicinājās ar meiteni. Daži seklāki prāti uztvēra šo vienkāršo manevru kā vēlēšanos pretstatīt Luīzi Atenaisai.

Tie, kas tā domāja, nebija redzējuši ainu lietus laikā un neko par to nezināja. Lielākā daļa bija lieliski informēta par karaļa labvēlību pret Lavaljēru; meitene jau piesaistīja pašu veiklāko un pašu muļķīgāko uz­manību.

Pirmie viņai iztapa, teikdami sev kā Montēņs: „Ko es zinu?"

Otrie sekoja Rablē: „Bet ja nu?" *

Viņiem pievienojās gandrīz visi, tāpat kā medībās suņu bars seko pieciem vai sešiem dzinējsuņiem, kuri vienīgie saož zvēra pēdas.

Karaliene un princese sievišķīgā ziņkārē nopētīja galma dāmu un ie­lūgto tērpus, aizmirsdamas savu augsto stāvokli.

Tas nozīmē, ka viņas tās nesaudzīgi aprunāja.

Jaunās karalienes un princeses acis vienlaicīgi apstājās pie Lavaljēras, ap kuru, kā jau teicām, drūzmējās kavalieri. Princese bija nežēlīga.

— Nudien, ja liktenis būtu taisnīgs, tas būtu žēlsirdīgs pret to nabaga Lavaljēru, — viņa sacīja, pieliekdamās tuvāk karalienei mātei.

— Tas nav iespējams, — karaliene māte smaidīdama atteica.

— Kāpēc?

— Ir tikai divsimt biļešu, jo visus galminiekus nebija iespējams ie­kļaut.

— Kāpēc?

— Un viņas nav sarakstā?

— Nē.

Fransuā Rablē (ap 1494-1553) — izcils franču rakstnieks un hu­mānists, viens no renesanses kultūras dižgariem, slavenā satīriskā romāna „Gargantija un Pantagriels" autors.

— Cik žēl! Viņa varētu laimēt rokassprādzes un pēc tam pārdot.

— Pārdot? — karaliene iesaucās.

— Nūja, un tā dabūt sev pūru, lai nebūtu jāiziet pie vira kā ubadzei, kā tas laikam ari notiks.

— Vai tiešām? Nabadzīte! — karaliene māte noteica. — Vai tad viņai nav tērpu?

Šos vārdus viņa izteica kā sieviete, kas nekad nav zinājusi, ko nozīmē ierobežot izdevumus.

— Lai Dievs man piedod, bet man šķiet, ka viņa ir tajos pašos svār­kos kā rīta pastaigā; viņai tos izdevās paglābt, pateicoties karalim, kas viņu pasargāja lietus laikā.

Viņa vēl nebija paguvusi to pateikt, kad ienāca karalis.

Aizrāvusies ar aprunāšanu, princese pat nepamanīja viņa ierašanos. Toties viņa ieraudzīja, ka Lavaljēra, kas stāvēja iepretim galerijai, samulst un bilst dažus vārdus galminiekiem, kuri viņu ielenca; tie tūlīt pat pagāja sānis. Viņu pārvietošānās princesei lika pavērties uz durvīm. Tobrīd gvar­des kapteinis paziņoja karaļa ierašanos.

Lavaljēra, kas līdz tam bija neatlaidīgi vērojusi galeriju, pēkšņi no­laida acis.

Karalis bija greznā, bet gaumīgā tērpā un sarunājās ar princi un her­cogu de Rokloru, kuri gāja viņam abās pusēs.

Vispirms karalis piegāja pie karalienēm un godbijīgi sveicināja viņas. Ludviķis XIV noskūpstīja mātei roku, izteica princesei vairākus kompli­mentus par viņas eleganto tērpu un sāka apstaigāt klātesošos.

Ar Lavaljēru viņš sasveicinājās tieši tāpat kā ar pārējiem.

Pēc tam viņa majestāte atgriezās pie mātes un sievas.

Redzēdami, ka karalis velta meitenei tikai banālu frāzi, galminieki tūdaļ izdarīja savus secinājumus: viņi nolēma, ka karalim tā bijusi tikai īslaicīga aizraušanās un jau pārgājusi.

Jāpiemin tomēr, ka Lavaljēru ielenkušo galminieku vidū atradās arī Fukē kungs, un viņa īpaši uzmanīgā attieksme apmulsušajai meitenei bija atbalsts.

Fukē kungs vēlējās aprunāties ar viņu zem četrām acīm, bet pienāca Kolbēra kungs. Viņš palocījās Fukē, kā to prasīja etiķete, un acīmredzot arī gatavojās uzsākt sarunu ar Lavaljēru. Fukē tūlīt pat atkāpās.

Montalē un Malikorns vai aprija acim šo ainu, dalīdamies viens ar otru savos spriedumos.

De Gišs stāvēja nišā pie loga un skatījās vienīgi uz princesi, bet, tā kā viņa bieži pievērsa skatienu Lavaljērai, tad de Giša acis brīdi pa brī­dim apstājās pie galma dāmas.

Lavaljēra instinktīvi juta sev pievērstos ļaunos skatienus, kas pauda ziņkārību vai skaudību. Viņai nebija nekāda atbalsta: ne draudzeņu līdz­jūtības, ne karaļa mīlestības pilnā skatiena. Nabadzītes ciešanas bija ne­aprakstāmas.

Karaliene māte lika piestumt tuvāk galdiņu, uz kura bija saliktas lo­terijas biļetes, un lūdza de Motvilas kundzei nolasīt laimīgo sarakstu.

Nav nemaz vērts pieminēt, ka saraksts bija sastādīts atbilstoši visām etiķetes prasībās: vispirms karalis, tad karaliene māte, karaliene, pēc tam princis, princese un tā tālāk.

Saraksts tika uzklausīts trīcošām sirdīm. Bija vairāk nekā trīssimt ie­lūgto. Katrs klusībā sev jautāja, vai viņa vārds būs izredzēto skaitā.

Karalis klausījās tikpat uzmanīgi kā pārējie.

Kad nosauca pēdējo vārdu, viņš saprata, ka Lavaljēra nav iekļauta sarakstā.

Starp citu, to varēja pamanīt jebkurš.

Ludviķis XIV pietvīka kā vienmēr, kad viņu kaut kas kaitināja.

Lavaljēras maigā un padevīgā seja neko nepauda.

Kamēr lasīja sarakstu, karalis nenolaida no viņas acis, un tas meiteni nomierināja. Viņa bija pārāk laimīga, lai viņas prātā vai sirdī varētu ie­spiesties vēl kas cits, izņemot mīlestību. Karaļa maigie skatieni atalgoja viņas aizkustinošo lēnprātību un it kā sacīja, ka viņš prot novērtēt viņas delikātumu.

Saraksts bija nolasīts. Aizmirsto vai sarakstā izlaisto sieviešu sejas pauda vilšanos.

Arī Malikornu bija aizmirsuši pierakstīt, un viņa grimase Montalē vēstīja:

— Vai nu mēs nepratīsim savaldīt likteni, lai veiksme mūs turpmāk neaizmirstu?

— O, protams, — Oras jaunkundzes vieglais smaids atbildēja.

Izsniedza biļetes atbilstoši numuriem.

Pirmais biļeti saņēma karalis, tad karaliene māte, pēc tam karaliene, princis un princese un tā tālāk.