Aleksandrs Dimā (tēvs) - VIKONTS DE BRAŽELONS JEB PĒC DESMIT GADIEM-4.5.6. grāmata

— Tobiju?

— Jā, Tobiju; viņš ir nodevējs!

— Ko jūs!

— Es par to esmu pārliecināts. Es viņu turētu ieslodzītu, kamēr viņš neatzītos.

— Vēl nav par vēlu; pasauksim viņu, un jūs pats viņu nopratinā­siet.

— Ļoti labi.

— Bet es jums galvoju, ka tas būs veltīgi. Viņš kalpo man jau div­desmit gadus un ne reizes neko nav sajaucis, bet, — Fukē smiedamies piebilda, — sajaukt bija ļoti viegli.

— Un tomēr pasauciet viņu. Man liekas, ka šorīt es redzēju šo cil­vēku apspriežamies ar vienu no Kolbēra kunga kalpiem.

— Kur?

— Pie staļļiem.

— Nevar būt. Mani kalpi nesatiek ar tā tēvaiņa ļaudīm.

— Un tomēr es vēlreiz atkārtoju, ka redzēju viņu. Kad viņš ienāca, šī fizionomija man likās pazīstama.

— Kāpēc tad jūs neko neteicāt, kamēr viņš bija šeit?

— Tāpēc, ka es to tikai nupat atcerējos.

— Jūs mani biedējat, — Fukē noteica un pazvanīja.

— Kaut tikai mēs nebūtu nokavējuši, — Aramiss čukstēja. Fukē pazvanīja vēlreiz.

Ieradās kambarsulainis.

— Tobiju! — uzkliedza Fukē. — Pasauciet Tobiju! Kalps aizgāja.

— Jūs dodat man pilnīgu rīcības brīvību, vai ne?

— Pilnīgu.

— Es varu izmantot jebkurus līdzekļus, lai izdibinātu patiesību?

— Jebkurus.

— Pat iebiedēšanu?

— Es jums uzticu ģenerālprokurora pienākumus.

Pagāja desmit minūtes, bet Tobijs neparādījās. Zaudējis pacietību, Fukē pazvanīja vēlreiz.

— Tobij! — viņš pasauca.

— Jūsu gaišība, viņu meklē, — kambarsulainis teica.

— Viņš ir kaut kur tepat, es nekur neesmu viņu sūtījis.

— Es iešu meklēt viņu, jūsu gaišība.

Kambarsulainis atkal aizgāja.

Aizritēja vēl desmit minūtes.

Fukē tā zvanīja, ka varētu pamodināt pat mironi. Trīcēdams atgriezās kambarsulainis.

— Jūsu gaišība ir kļūdījies,— negaidīdams Fukē jautājumu, viņš sa­cīja. — Acīmredzot jūsu gaišība devis Tobijam kādu uzdevumu, jo viņš ir aizgājis uz stalli, paņēmis labāko rikšotāju, apsedlojis un aizjājis.

— Aizjājis! — Fukē iesaucās. — Sekojiet viņam un noķeriet to.

— Pietiek, — Aramiss saņēma viņa roku, — nomierinieties, viss ir galā.

— Ko?

— Protams, es biju par to pārliecināts. Tagad necelsim paniku; labāk apdomāsim, kādas var būt sekas, un pacentīsimies tās novērst.

— Galu galā nav jau liela nelaime, — Fukē ieteicās.

— Jūs tā domājat?

— Protams. Katrs vīrietis drīkst rakstīt sievietei mīlestības vēstules.

— Vīrietis gan, bet pavalstnieks ne; īpaši tad, ja šo sievieti mīl ka­ralis.

— Mans draugs, vēl pirms nedēļas karalis Lavaljēru nemīlēja; pat vakar šīs mīlestības nebija, bet vēstule uzrakstīta vakar; kā es varēju no­jaust karaļa mīlestību, kuras vēl nebija.

— Pieņemsim, — Aramiss piekrita. — Par nelaimi, vēstulē nav da­tuma. Tas mani sevišķi satrauc. Ak, ja tur būtu vakardienas datums, es nemaz par jums neuztrauktos!

Fukē paraustīja plecus.

— Vai tad es nedrīkstu rīkoties, kā gribu, un karalis nosaka manas domas un vēlmes?

— Jums taisnība, — Aramiss piekrieta. — Nepievērsīsim notikuša­jam tik ļoti lielu uzmanību; bez tam… ja mums kaut kas draud, mēs pratīsim aizsargāties.

— Draud? — Fukē brīnījās. — Vai šo skudras kodienu jūs saucat par draudiem, kas rada briesmas manai mantai un pat dzīvībai?

— A, Fukē kungs, skudras kodiens var pieveikt pat milzi, ja skudra ir indīga!

— Vai tad vara, par kuru jūs nesen runājāt, jau sabrukusi?

— Es esmu visvarens, bet ne nemirstīgs.

— Man tomēr liekas, ka svarīgākais ir atrast Tobiju. Vai ne?

— O, jūs viņu vairs nenotversiet, — Aramiss sacīja. — Ja viņš jums bija dārgs, varat uzvilkt sēras.

— Bet kaut kur viņš taču atrodas!

— Tiesa gan; dodiet man tikai rīcības brīvību, — Aramiss mundri atbildēja.

Karaliene Anna uzaicināja pie sevis jauno karalieni.

Slimība Austrijas Annu apbrīnojami ātri padarīja neglītu un lika viņai novecot, kā tas vienmēr mēdz būt ar sievietēm, kurām bijusi vētraina jaunība. Fiziskajām ciešanām vēl pievienojās nožēla, ka vidē, kur valda jaunības skaistums, prāts un vara, viņa kļūst tikai par dzīvu pagātnes iemiesojumu.

Ārsta padomi un spogulis viņu apbēdināja mazāk nekā galminieku izturēšanās, kuri bēga prom kā žurkas no grimstoša kuģa, kurā aiz ve­cuma sāk ieplūst ūdens.

Austrijas Annu neapmierināja tikšanās ar vecāko dēlu.

Kādreiz karalis, kura jūtas bija vairāk demonstratīvas, nevis īstas, nā­ca pie mātes vienu stundu no rīta un vienu vakarā. Kopš viņš pārņēma valsts pārvaldi savās rokās, rīta un vakara vizītes tika saīsinātas līdz pus­stundai; pamazām rīta vizītes izbeidzās pavisam.

Rītos māte un dēls satikās mesas laikā; vakara vizītes aizstāja tikšanās vakaros pie karaļa vai princeses, uz kurām karaliene dēlu dēļ ieradās diezgan labprāt.

Princese tādēļ ieguva milzīgu ietekmi galmā, un pie viņas pulcējās spīdoša sabiedrība.

Austrijas Anna to juta.

Slimība spieda viņu bieži palikt savās istabās, un viņa izmisusi pa­redzēja, ka drīz viņai nāksies pavadīt laiku vienmuļā un bezcerīgā vien­tulībā.

Viņa ar šausmām atcerējās vientulību, kādu viņai senāk lika izjust kardināls Rišeljē, neciešamos vakarus, kuros vienīgais mierinājums bija viņas jaunība un skaistums, kas deva cerības.

Tā nu viņa nolēma atvilināt galmu un princesi kopā ar viņas spožo svītu pie sevis, savās tumšajās un drūmajās istabās, kur Francijas kara­ļa atraitnei un mātei nācās mierināt mūžīgi asarās mirkstošo nelaimīgo Francijas karaļa sievu, kura smagi pārdzīvoja savu pāragro salmu atrait­nes likteni.

Anna visu apsvēra.

Viņas mūžā ir bijis daudz intrigu. Vecajos, labajos laikos, kad viņas jaunajā galvā radās dažādas laimīgas idejas, tuvumā bija draudzene, kura prata uzkurināt viņas godkāri un mīlestību, būdama vēl dedzīgāka un godkārīgāka par viņu, bet darīja to aiz patiesas mīlestības, kas galmā gadījās visai reti. Tagad viņa bija izraidīta sīkumu dēļ.

Kopš tā laika jau gadiem ilgi diez vai kāds tika devis karalienei labu padomu, ja nu vienīgi Molīns un de Motvilas kundze, spāņu aukle, kura, kā jau tautiete, bija karalienes uzticības persona.

Kurš gan no tagadējās jaunatnes varēja atgādināt pagātni, kurā viņa nepārtraukti atgriezās domās?

Austrijas Anna atcerējās de Ševrēzas kundzi, kura devās izraidījumā drīzāk labprātīgi nekā pēc karaļa pavēles un nomira kā nepazīstama muižnieka sieva.

Karaliene uzdeva sev jautājumu, ko šajos apstākļos viņai būtu ietei­kusi de Ševrēzas kundze, un viņai likās, ka viltīgā, gudrā un pieredzes bagātā sieviete savā ironiskajā balsī atbild:

„Visi šie jaunie cilvēki ir nabadzīgi un alkatīgi. Viņiem vajadzīgs zelts un ienākumi, lai varētu nodoties baudām; piesaistiet viņus ar savām dā­vanām."

Austrijas Anna nolēma sekot šim padomam.

Viņas kase bija pilna; tajā bija lielas summas, kuras Mazarīni bija savācis viņas vajadzībām un kas glabājās drošā vietā.

Nevienam Francijā nepiederēja tik skaisti dārgakmeņi un sevišķi lielas pērles. Tās ieraugot, karalis katru reizi nopūtās, jo pērles viņa kronī likās sīki graudiņi salīdzinājumā ar šīm.

Austrijas Anna vairs nebija ne skaista, ne apburoša. Toties viņa bija bagāta un pievilināja savus apmeklētājus vai nu ar cerību uz lielu kāršu laimestu un dāvanām, vai arī ar ienesīgiem amatiem, kurus viņa prata ļoti veiksmīgi izprasīt karalim.