Aleksandrs Dimā (tēvs) - VIKONTS DE BRAŽELONS JEB PĒC DESMIT GADIEM-4.5.6. grāmata

Šis vārds ietekmēja karali; viņš sarāvās un palaida vaļā Lavaljēru, kuru visu laiku bija turējis savos apskāvienos.

— Jūs teicāt: princese?

— Jā, princese; viņa arī ir greizsirdīga, — Lavaljēra daudznozīmīgi teica.

Viņas kautrīgās un bikli nolaistās acis uzdrošinājās ieskatīties karaļa acīs.

— Man šķiet, ka princesei nav nekādu iemeslu būt greizsirdīgai, — Ludviķis ar pūlēm iebilda, — viņai nav nekādu tiesību…

— Ak vai! — Lavaljēra nočukstēja.

— Vai tad jūs arī uzskatāt, ka māsai ir tiesības būt greizsirdīgai uz brāli? — karalis gandrīz pārmetoši noteica.

— Valdniek, es neuzdrošinos iedziļināties jūsu sirds noslēpumos.

— Vai jūs patiešām tam ticat? — karalis iesaucās.

— Jā, valdniek, es domāju, ka princese ir greizsirdīga, — Lavaljēra stingri atteica.

— Ak Dievs, — karalis kļuva nemierīgs, — vai viņas izturēšanās pret jums tā liek domāt? Princese izturējās pret jums slikti, un jūs uzskatāt, ka tas ir greizsirdības dēļ?

— Nē, valdniek, es viņai šķietu tik nenozīmīga!

— O, ja tā būtu!… — Ludviķis enerģiski sacīja.

— Valdniek, — Lavaljēra viņu pārtrauca, — lietus pārgājis, un man šķiet, ka kāds nāk šurp.

Aizmirsusi par etiķeti, viņa saķēra karaļa roku.

— Nu un tad, jaunkundz, — karalis atteica, — lai nāk. Kurš gan uzdrošināsies saskatīt kaut ko ļaunu, ka es atrodos de Lavaljēras jaun­kundzes sabiedrībā?

— Apžēlojieties! Visi brīnīsies, ka jūs esat tā izmircis, uzupurējoties manis dēļ!

— Es tikai rīkojos, kā klājas īstam muižniekam, — Ludviķis iebil­da, — un lai tikai kāds pamēģina aizmirsties un nosodīt sava karaļa uzve­dību.

Tobrīd tiešām parādījās vairāki galminieki, kuri ziņkārīgi pētīja mežu; ieraudzījuši karali un Lavaljēru, viņi acīmredzot bija atraduši, ko meklē­ja.

Viņus bija sūtījusi karaliene un princese; tagad viņi noņēma cepures, dodot zīmi, ka atraduši viņa majestāti.

Neskatoties uz Lavaljēras samulsumu, Ludviķis joprojām stāvēja tajā pašā maigajā un godbijīgajā pozā.

Pēc tam, kad visi galminieki bija sapulcējušies alejā un visi ieraudzīja, kādu cieņu karalis izrāda meitenei, palikdams ar kailu galvu negaisa lai­kā, Ludviķis piedāvāja viņai roku, ar galvas mājienu atbildēja uz gal­minieku godbijīgajiem sveicieniem un, joprojām turēdams cepuri rokā, pavadīja viņu uz karieti.

Negaiss bija pārgājis, bet lietus turpināja līt, un galma dāmas, kurām etiķete neļāva iekāpt karietēs pirms karaļa, stāvēja lietū bez kapucēm un mantiļām, noskatīdamās, kā karalis aizsargā no lietus visnenozīmīgāko no viņām.

Princese un karaliene, tāpat kā visi pārējie, bija šīs pārmērīgās karaļa laipnības liecinieces; princese bija tā pārsteigta, ka aizmirsusies piebak­stīja karalienei ar elkoni un noteica:

— Re, paskaties tikai!

Karaliene aizmiedza acis, it kā viņai būtu noreibuši galva. Viņa pie­spieda roku pie sejas un iekāpa karietē.

Princese sekoja viņai.

Karalis uzlēca zirgā un aizjāja, nepievērsdams uzmanību nevienai no karietēm. Viņš atgriezās Fontenblo, nometa pavadu un aizgāja, savās do­mās iegrimis.

Kad pūlis izklīda un kariešu troksnis sāka apklust, Aramiss un Fukē pārliecinājās, ka neviens nevar viņus pamanīt, un tad iznāca no grotas.

Viņi klusēdami aizgāja līdz alejai.

Aramisa skatiens, šķiet, vēlējās iespiesties visdziļākajā meža biezoknī.

— Fukē kungs, — viņš ieteicās, kad bija pārliecinājies, ka viņi ir vieni, — par katru cenu jāatgūst jūsu vēstule Lavaljērai.

— Nav nekā vieglāka, — Fukē atbildēja, — ja kalps to vēl nav at­devis.

— Jebkurā gadījumā tā jāatgūst, jūs saprotat?

— Jā, karalis mīl šo meiteni. Vai ne?

— Ļoti. Vēl ļaunāk, ka meitene arī kaislīgi mīl karali.

— Tātad mainām taktiku?

— Bez šaubām. Jūs nedrīkstat zaudēt laiku. Jums jāsatiek Lavaljēra un, tā kā tagad ir pilnīgi neiespējami mēģināt iegūt viņas labvēlību, tad jāiedveš, ka jūs esat viņas uzticamākais draugs un vispadevīgākais kalps.

— Es tā arī rīkošos, — Fukē piekrita, — un pie tam ļoti labprāt; man šķiet, ka šai meitenei ir zelta sirds.

— Vai arī viņa ir ļoti izveicīga, — Aramiss noteica, — bet tad vēl vairāk vajadzīga viņas draudzība.

Mazliet paklusējis, viņš piebilda:

— Ja es nemaldos, mazulīte karalim liks zaudēt prātu. Tagad tikai ātrāk karietē un auļos uz pili!

Divas stundas pēc tam, kad superintendanta kariete bija aiztraukusies uz Fontenblo kā vētras dzīts mākonis, Lavaljēra sēdēja savā istabā pie maza marmora galdiņa, tērpusies vienkāršā muslīna peņuārā, un beidza savu maltīti.

Pēkšņi atvērās durvis un kambarsulainis pavēstīja, ka Fukē kungs lūdz atļauju ierasties pie viņas.

Luīze lika sulainim divreiz atkārtot; nabaga meitene pazina Fukē kun­gu tikai pēc uzvārda un nekādi nespēja saprast, kādas viņai varētu būt darīšanas ar finansu superintendantu.

Tā kā ministrs varētu būt ieradies pie viņas pēc karaļa rīkojuma, un tas pēc nesenās tikšanās bija pilnīgi iespējams, tad Lavaljēra paskatījās spogulī, sakārtoja cirtas un lika viņu aicināt iekšā.

Lavaljēra tomēr nespēja apspiest nelielu satraukumu. Superintendanta vizīte nebija ikdienišķs notikums galma dāmas dzīvē. Fukē bija slavens ar savu devīgumu, galantumu un prasmi apieties ar dāmām, tāpēc biežāk pats saņēma ielūgumus, nevis lūdza pieņemt viņu.

Superintendanta apmeklējumi daudzos namos atnesa bagātību; dau­dzās sirdīs tie iededza mīlestību.

Fukē godbijīgi ienāca pie Lavaljēras un stādījās priekšā ar eleganci, kas raksturoja tā laika izcilās personības, bet patlaban grūti uztverama un saprotama pat tā laika portretos, kur šie cilvēki attēloti kā dzīvi.

Fukē ceremoniālajam sveicienam Lavaljēra atbildēja ar pansijas au­dzēknes reveransu un piedāvāja superintendantam apsēsties.

Fukē paklanījies atteicās:

— Jaunkundz, es nesēdēšu, iekams jūs nebūsiet man piedevusi.

— Ak Dievs, par ko gan?

Fukē pievērsa jaunavas sejai savu vērīgo skatienu, bet ieraudzīja tajā tikai atklātu izbrīnu.

— Jaunkundz, es redzu, ka jūs esat tikpat augstsirdīga cik gudra, un lasu jūsu acīs, ka piedodat man. Tomēr man nepietiek tikai ar piedošanu vārdos; es brīdinu jūs, ka man nepieciešams, lai piedotu ari jūsu sirds un prāts.

— Kungs, es zvēru, ka nekā nesaprotu, — Lavaljēra iebilda.

— Tas ir tikai vēl viens pierādījums jūsu delikātumam, kas mani val­dzina, — Fukē atteica. — Es redzu, ka jūs negribat, lai es sarkstu.

— Sarkstat? Sarkstat manā priekšā? Pasakiet, lūdzu, kādēļ gan jums būtu jāsarkst?

— Vai patiešām es būtu maldījies, — Fukē sacīja, — un, par laimi, mana rīcība nav jūs aizskārusi?

Lavaljēra paraustīja plecus.

— Jūs nudien runājat mīklaini, kungs, un es acīmredzot esmu pārāk neattapīga, lai to saprastu.

— Labi, — Fukē atteica, — nevēlos kļūt uzbāzīgs. Lūdzu jums tikai vienu — pasakiet man, ka varu cerēt uz pilnīgu piedošanu.

— Kungs, — Lavaljēra sāka kļūt nepacietīga, — es jums varu dot tikai vienu atbildi un ceru, ka tā jūs apmierinās. Ja es zinātu, kāda ir jūsu vaina, es jums piedotu. Bet jūs sapratīsiet, ka nezinot…

Fukē iekoda lūpā, kā to parasti darīja Aramiss.

— Tātad, — viņš teica, — es varu cerēt, ka par spīti notikušajam mēs saglabāsim labas attiecības, un jūs laipni piekritīsiet ticēt manai god­bijīgajai draudzībai.