Aleksandrs Dimā (tēvs): VIKONTS DE BRAŽELONS JEB PĒC DESMIT GADIEM-4.5.6. grāmata

— Jūsu majestāte parāda man vislielāko godu! — Fukē iesaucās. — Man jāatkārto de Lavjevila vārdi, ko viņš teica jūsu vectēvam, Indriķim IV: „Kungs, es neesmu cienīgs!:*"

— Bet es jums, Fukē kungs, atbildēšu, ka, ja jūs rīkosiet svētkus, es ieradīšos pie jums pat bez uzaicinājuma.

— Pateicos, jūsu majestāte, pateicos, — Fukē pacēla galvu un ten­cināja par labvēlību, kura, pēc viņa domām, izputinās viņu.

— Bet kurš gan to izpauda jūsu majestātei?

— Baumas, Fukē kungs. Par jums un jūsu māju stāsta tīros brīnu­mus. Vai jūs kļūsiet iedomīgs, Fukē kungs, ja uzzināsiet, ka karalis jūs apskauž?

— Es būšu vislaimīgākais pasaulē, valdniek, jo tajā dienā, kad karalis sāks apskaust Vo īpašnieku, tam beidzot būs karaļa cienīga dāvana.

—Tātad, Fukē kungs, sarīkojiet svētkus un plašāk atveriet sava nama durvis.

— Es lūdzu jūsu majestāti noteikt dienu, — Fukē atbildēja.

— Tieši pēc mēneša.

— Vai jūsu majestātei nelabpatiktu izteikt vēl kādu vēlmi?

— Nē, superintendanta kungs. Es tikai vēlos biežāk jūs redzēt savā tuvumā.

— Valdniek, jūtos ļoti pagodināts piedalīties jūsu majestātes pastai­gā-

— Lieliski. Es aizeju, Fukē kungs; lūk, kur jau pulcējas dāmas.

To teikdams, karalis mīlētāja dedzībā pameta palodzi un izsteidzās pēc spieķa un cimdiem, ko viņam pasniedza kambarsulainis.

Ārā skanēja zirgu mīņāšanās un pa smilšaino pagalmu braucošo ratu troksnis.

Par šo gadījumu Talmans de Reo vēsta savu „Stāstiņu" pirmajā grāmatiņā, novelē, kas veltīta Indriķim IV. Kad Lavjevils no Indriķa IV saņēma ordeņa lentu, viņš pēc etiķetes prasībām sacīja, ka nav tāda goda cienīgs. „Zinu, zinu, bet mans radinieks man to lūdza", — karalis atbildēja. Radinieku sauca Mantuānas hreogs, un Lavjevils, vienkāršs muižnieks, kalpoja pie viņa.

Karalis izgāja ārā. Kad viņš parādījās uz sliekšņa, visi sastinga. Ka­ralis devās pie jaunās karalienes. Karaliene māte nevēlējās izbraukt, jo jutās nevesela.

Marija Terēze kopā ar princesi iesēdās karietē un jautāja karalim, kurp viņš vēlētos braukt.

Tieši tobrīd karalis ieraudzīja Lavaljēru, kura pēc vakardienas no­tikumiem izskatījās bāla un nogurusi; viņa sēdās ratos kopā ar trim drau­dzenēm. Ludviķis izklaidīgi atteica karalienei, ka viņam vienalga, kurp braukt, un viņš jutīsies labi visur, kur vien būs karaliene.

Tad karaliene lika kučierim braukt Apremonas virzienā.

Ziņneši aizjāja pa priekšu.

Karalis uzkāpa zirgā. Dažas minūtes viņš, pieturēdamies pie durvīm, jāja blakus karietei, kurā sēdēja karaliene un princese.

Debesjs noskaidrojās, tomēr gaiss bija dūmakains kā netīrs muslīns; saules staros virpuļoja mirdzoši puteklīši.

Valdīja smacīgs karstums.

Tā kā karalis acīmredzot nepievērsa uzmanību laika apstākļiem, tad tas neuztrauca arī pārējos, un pēc karalienes rīkojuma ekipāža sāka vir­zīties uz Apremonu.

Galminieku pūlis jautri čaloja; varēja redzēt, ka katrs vēlējās aizmirst dzēlīgās runas, kuras skanējušas vakar.

Sevišķi apburoša bija princese.

Viņa redzēja blakus karali un nešaubījās, ka ne jau karalienes dēļ viņš jāj līdzās karietei, tātad viņas bruņinieks ir atgriezies pie viņas.

Taču pēc kāda ceturtdaļljē karalis laipni pasmaidīja, paklanījās, pie­vilka pavadu zirgam un palaida garām karalienes karieti, tad vecāko gal­ma dāmu karieti un pēc tam arī pārējās, kaut gan tās, redzēdamas, ka karalis apstājies, arī gribēja darīt to pašu.

Karalis pamāja, lai visi turpina ceļu.

Kad viņu panāca kariete, kurā sēdēja Lavaljēra, karalis piejāja pie

tās.

Ludviķis palocījās dāmām un grasījās jāt blakus, kā bija to darījis ar princeses karieti, bet pēkšņi visi apstājās.

Acīmredzot karaliene bija uztraukusies par karaļa prombūtni un pa­vēlējusi viņu pagaidīt.

Karalis lika pavaicāt, kāpēc viņa to darījusi.

— Es vēlos paieties kājām, — skanēja atbilde.

Karaliene laikam cerēja, ka karalis gan var jāt blakus galma dāmu karietei, bet neuzdrošināsies kopā ar viņam iet kājām.

Visapkārt pletās mežs.

Bija paredzama brīnišķīga pastaiga, kā radīta sapņotājiem un mīlē­tājiem.

Procesija bija apstājusies vietā, no kuras uz dažādām pusēm aizvijās trīs alejas — garas, ēnainas un līkumotas. Cauri lapu mežģīnēm vīdēja zilās debesis.

Aleju dziļumā brīdi pa brīdim varēja pamanīt savvaļas kazas, kas pār­bīlī, galvu saslējušas, uz mirkli sastinga ceļa vidū un pēc tam aizbrāzās kā bultas, ar vienu lēcienu pazuzdamas meža biezoknī; dažbrīd filozofs zaķis saslējās uz pakaļkājām, ar priekšējām paberzēdams purniņu, lai pa­ostītu gaisu un uzzinātu, vai kāds līkkājains suns neseko šiem cilvēkiem, kuri bija iztraucējuši viņa pārdomas, pusdienas un mīlestības lietas. Bija jānoskaidro arī, vai kādam plecā nav bise.

Pēc karalienes arī pārējā sabiedrība izkāpa no karietēm.

Marija Terēze atbalstījās pret galma dāmas roku un pašķielēja uz karali, kurš laikam nepamanīja sev pievērsto uzmanību. Karaliene iegāja mežā pa pirmo tuvāk pagadījušos taciņu.

Viņas majestātei pa priekšu soļoja divi pavadoņi, kas ar nūjām pacēla zarus un pašķīra krūmus, kuri aizšķērsoja ceļu.

Izkāpusi no karietes, princese ieraudzīja savā priekšā de Giša kungu, kurš palocījās un piedāvāja viņai savus pakalpojumus.

Sajūsmināts par vakardienas peldi, princis bija pavēstījis, ka dosies uz upi un, atlaidis de Gišu, palika pilī kopā ar ševaljē de Lorēnu un Malikornu.

Viņš nejuta ne mazāko greizsirdību.

Tāpēc viņu veltīgi meklēja izbraucienā; starp citu, princis reti pie­dalījās kopīgajās izpriecās, tādēļ viņa prombūtne visus drīzāk iepriecināja nekā apbēdināja.

Sekojot karalienes un princeses piemēram, katrs rīkojās pēc savas patikas.

Kā jau teicām, karalis atradās blakus Lavaljērai. Kad atvērās karietes durtiņas, viņš nolēca no zirga un pasniedza viņai roku.

Montalē un Tonē-Šaranta tūdaļ pagāja sāņus, pirmā — savtīgu ap­svērumu dēļ, otra — aiz kautrības.

Pēdējā pusstundā arī laiks šķita pieņēmis noteiktu lēmumu: dūma­kainais gaiss rietumos pamazām sabiezēja un, it kā gaisa plūsmas nests, sāka lēni un smagi tuvoties.

Gaisā jautās negaiss; bet karalis to neievēroja, tāpēc neuzdrošinājās ievērot arī neviens cits.

Šī iemsla dēļ pastaiga turpinājās; daži tomēr laiku pa laikam pacēla acis pret debesīm.

Bailīgākie pastaigājās ekipāžu tuvumā, kurās viņi cerēja rast patvē­rumu, ja sāktos negaiss.

Lielākā daļa tomēr, redzēdama, ka karalis kopā ar Lavaljēru drosmīgi ieiet mežā, sekoja karalim.

To pamanījis, karalis paņēma Lavaljēru zem rokas un aizvilka pa sāņus taciņu, kur vairs neviens neuzdrošinājās sekot.

Uz to pašu pusi, kurp devās karalis un Lavaljēra, tikai ne pa celiņu, bet tieši caur mežu soļoja divi cilvēki, kuri nepievērsa nekādu uzmanību tumšajiem mākoņiem.

Viņi gāja, galvas nodūruši, it kā domādami kaut ko ļoti nopietnu.

Abi nepamanīja ne de Gišu, ne princesi, ne karali, ne Lavaljēru.

Pēkšņi noplaiksnīja zibens un tālumā atskanēja dobjš pērkona grā­viens.

— Ā, — viens no ceļabiedriem noteica, paceldams galvu, — sākas negaiss, vai neatgriezīsimies karietē, dārgais d'Erblē?

Aramiss pacēla acis pret debesīm un ieraudzīja negaisa mākoni.