Aleksandrs Dimā (tēvs) - VIKONTS DE BRAŽELONS JEB PĒC DESMIT GADIEM-4.5.6. grāmata

— Superintendanta kungs, — Aramiss atbildēja, — tur viss iet pēc mūsu plāna, visi izdevumi ir apmaksāti, un neviens no mūsu nodomiem nav atklāts.

— Bet garnizons, ko karalis gatavojās tur novietot?

— Šorīt es uzzināju, ka tas ieradies jau pirms divām nedēļām.

— Un kā to uzņēma?

— Brīnišķīgi.

— Kas notika ar iepriekšējo garnizonu?

— To izsēdināja Sarvo un no turienes tūlīt pat aizsūtīja uz Kemperu.

— Bet jaunais garnizons?

— Tas jau ir mūsu.

— Vai jūs esat pārliecināts par to, bīskap?

— Jā. Tūlīt pat es jums pateikšu, kā tas notika.

— Belila taču ir pati sliktākā no visām garnizonu apmešanās no­metnēm?

— Zinu un tāpēc rīkojos saskaņā ar to: saspiestība, nošķirtība no ārpasaules, nav sieviešu, nav spēļu namu. Skumji noskatīties, — Aramiss piebilda ar tikai viņam raksturīgo smaidu, — cik ļoti mūsdienu jaunatne alkst pēc izpriecām, un tātad viņi prot novērtēt to, kas viņiem sagādā iespēju izklaidēties.

— Un ja viņi izklaidēsies Belilā?

— Ja viņi izklaidēsies, pateicoties karalim, tad atdos savas sirdis vi­ņam, turpretim, ja viņi garlaikosies, pateicoties karalim, bet Fukē kungs sagādās viņiem izklaidēšanos, tad viņi iemīlēs Fukē kungu.

— Vai jūs brīdinājāt manu intendantu, lai tūlīt pēc viņu ierašanās…

— Nē: mēs ļāvām viņiem kādu nedēļu pagarlaikoties, un pēc nedēļas viņi sāka ņurdēt, ka iepriekšējiem virsniekiem bijis daudz vairāk izpriecu nekā viņiem. Tad mēs pateicām, ka viņu priekšteči prata nodibināt drau­dzību ar Fukē kungu, un Fukē kungs parūpējās, lai viņa draugi negar­laikotos viņa muižā. Virsnieki sāka domāt. Intendants vēl piebilda, ka viņš gan neesot saņēmis Fukē kunga rīkojumu, bet pietiekoši labi pazīstot savu kungu un esot pārliecināts, ka viņu interesē, kā jūtas ikviens virs­nieks karaļa dienestā. Kaut gan jaunatnācējus viņš nepazīstot, tomēr esot gatavs viņu labā darīt to pašu, ko pārējiem.

— Lieliski! Ceru, ka solījumus arī izpildīja? Jūs zināt, ka es neciešu, ja manā vārdā dod tukšus solījumus.

— Pēc šīs sarunas virsnieku rīcībā nodeva divus kuģus un zirgus; viņiem iedeva atslēgas no galvenās ēkas; tagad viņi rīko medības un vi­zinās kopā ar Belilas dāmām, vismaz tām, kas nebaidās no jūras slimī­bas.

— Nu, bet kareivji?

— Jūs saprotat, ka viss ir atbilstoši solītajam: kareivji saņem labu vīnu, lielisku ēdienu un labu algu. Tātad mēs varam paļauties uz šo garni­zonu.

— Labi.

— Secinājums ir tāds: ja ik pēc diviem mēnešiem garnizonu nomai­nīs, tad divu gadu laikā visa armija būs pabijusi Belilā. Tad mūsu pusē nebūs tikai viens pulks, bet piecdesmit tūkstoši cilvēku.

— Es, protams, zināju, — Fukē sacīja, — ka neviens no maniem draugiem nav tik augstu vērtējams un neaizstājams kā jūs, bet, — viņš smiedamies piebilda, — mēs aizmirsām mūsu draugu di Valonu: kas no­ticis ar viņu? Jāatzīstas, ka trijās Senmandē pavadītajās dienās es aiz­mirsu visu uz pasaules.

— Nu, bet es gan neaizmiršu, — Aramiss sacīja. — Portoss ir Sen­mandē. Viņam visādi iztop, ēdina, cik labi vien iespējams, pasniedz smal­kus viņus; es viņam sagādāju caurlaidi uz mazo parku, kur ejat tikai jūs; viņš to izmanto. Viņš sācis izvingrināt muskuļus, locīdams jaunos un lauz­dams vecos ozolus, gluži kā Krotonas Milons,* un, tā kā parkā nav lauvu, tad mēs droši vien atradīsim viņu dzīvu un veselu. Mūsu Portoss ir bra­šulis!

— Jā, bet ar laiku viņš sāks garlaikoties un izprašņāt citus.

— Viņš ne ar vienu nesatiekas.

— Bet viņš taču kaut ko gaida un uz kaut ko cer!

— Es viņam iedvesu kādu cerību, un viņš ar to dzīvo.

— Kādu?

— Cerību, ka viņu stādīs priekšā karalim.

— O! Kā?

— Kā Belilas inženieri, velns parāvis!

— Tātad patlaban būtu labāk, ja viņš atgrieztos Belilā?

— Noteikti; es domāju sūtīt viņu turp, cik ātri vien iespējams. Por­toss ir iespaidīga persona; viņa vājības zina tikai d'Artanjans, Atoss un es. Portoss nevienam neuzticas un ir ļoti cienīgs; uz virsniekiem viņš at­stās tādu iespaidu kā krusta karu varonis. Viņš spēj piedzirdīt visu gal­veno štābu, pats nemaz nenoreibdams, un izraisīs vispārēju apbrīnu un cieņu. Ja mums vēlāk vajadzēs dot kādu pavēli, Portoss būs kā šīs pavēles iemiesojums — katram būs jādara, ko viņš vēlēsies.

— Tad sūtiet viņu prom.

— To es arī gribu darīt, bet tikai pēc dažām dienām, jo man jums kaut kas jāsaka.

— Kas tad?

— Es neuzticos d'Artanjanam. Kā jūs varbūt iervērojāt, viņa nav Fonteblo, bet d'Artanjans nekad neceļo veltīgi. Tāpēc tagad, kad esmu

Krotonas Milons — grieķu atlēts, kas dzīvoja 6. gs. p. m. ē., seš- kārtējs olimpisko spēļu uzvarētājs. Reiz, kad salūza viena no ko­lonnām, kas balstīja griestus, atlēts turēja kolonnu, kamēr visi at­stāja telpas. Kā stāsta teika, vecumdienās Milons vairs nespēja ar rokām pārplēst koka stumbru, un tas saspieda viņa rokas. Bez­palīdzīgo atlētu saplosīja lauvas.

ticis galā ar savām darīšanām, es pacentīšos uzzināt, ar ko nodarbojas d'Artanjans. — Vai jūs visu nokārtojāt?

— Jā.

— Laimīgais! Kaut es arī varētu teikt to pašu.

— Ceru, ka jums nav nekādu nepatikšanu?

— Hm!

— Tādā gadījumā mēs varam padomāt par to, ko es vakar jums teicu par mazulīti, — Aramiss teica ar sev piemītošo konsekvenci.

— Par kādu mazulīti?

— De Lavaljēru.

— Ak, jā!

— Vai jūs neatbaida iespēja paflirtēt ar viņu?

— Ir tikai viens traucēklis.

— Kāds?

— Mana sirds pieder citai, un es pret šo meiteni neko nejūtu.

— Tas ir briesmīgi, ja sirds aizņemta tādā laikā, kad tik ļoti ne­pieciešama galva.

— Jums taisnība. Tomēr ņemiet vērā, ka pietika ar vienu jūsu vārdu, lai es visu pamestu. Atgriezīsimies tomēr pie mazās. Kāds, pēc jūsu do­mām, būs labums, ja es viņai pievērsīšos?

— Ziniet, runā, ka par viņu sācis interesēties karalis.

— Un jūs domājat, ka tā nav taisnība? Jūs taču visu zināt.

— Es zinu, ka karalis ir pēkšņi mainījies; vēl aizvakar viņš kvēloja mīlestībā pret princesi, pirms dažām dienām princis par to žēlojās mātei, starp abiem laulātajiem valdīja nesaprašanās, un skanēja mātes pārme­tumi.

— Kā jūs to visu zināt?

— Zinu pilnīgi noteikti.

— Un ko no tā var secināt?

— To, ka pēc šīs nesaprašanās un pārmetumiem karalis pārstāja ru­nāt ar viņas augstību.

— Un pēc tam?

— Pēc tam viņš pievērsās de Lavaljērai. Jaunā de Lavaljēras jaun­kundze ir princeses galma dāma. Vai jūs zināt, ko sauc par mīlestības aizsegu?

— Protams.

— Tātad de Lavaljēras jaunkundze kalpo par aizsegu princesei. Iz­mantojiet šo situāciju. Ievainotā patmīlība atvieglos uzvaru; karaja un princeses noslēpumi būs mazulītes rokās. Vai jūs saprotat, kā gudrs cil­vēks var izmantot noslēpumus?

— Bet kā lai viņai tuvojas?

— Un jūs to jautājat man? — Aramiss noprasīja.

— Jautāju, jo man nav laika ar viņu noņemties.

— Viņa ir nabadzīga un kautrīga, jūs viņai sagādāsiet drošu stāvokli. Vai nu viņa būs karaja favorīte > vai viņa noslēpumu glabātāja, tik un tā viņa būs jums uzticama.

— Labi, — Fukē piekrita. — Ko tad mēs darīsim, lai iepatiktos vi­ņai?

— Bet ko jūs darījāt, kad gribējāt patikt kādai sievietei, superinten- danta kungs?