Aleksandrs Dimā (tēvs): VIKONTS DE BRAŽELONS JEB PĒC DESMIT GADIEM-4.5.6. grāmata

— Rakstīju. Atzinos mīlestībā. Piedāvāju savus pakalpojumus un pa- rakstījos: Fukē.

— Un neviena nepretojās?

^ — Tikai viena, — Fukē atteica. — Taču pirms četrām dienām arī viņa padevās, tāpat kā visas pārējās.

— Vai jūs nebūtu tik laipns un neuzrakstītu dažus vārdus? — snieg­dams Fukē spalvu, Aramiss apvaicājās.

Fukē to paņēma.

— Diktējiet, — viņš skubināja. — Mana galva tā aizņemta ar citām lietām, ka es nespēju uzrakstīt ne pāris rindiņas.

— Lai notiek, — Aramiss piekrita. — Rakstiet.

Viņš sāka diktēt:

„Kundze, es jūs redzēju, un jūs nejutīsieties pārsteigta, uzzinot, ka uzskatu jūs par skaistuli.

Diemžēl jums nav jūsu cienīga stāvokļa, tāpēc galmā esat spiesta tikai nīkuļot.

Ja jums piemīt kaut mazākā godkāre, tad godīga cilvēka mīlestība var sniegt atbalstu jūsu prātam un daiļumam.

Nolieku pie jūsu kājām savu mīlestību. Tā kā pat visslēptākā un bik­lākā mīlestība var sakompromitēt savas pielūgsmes avotu, tad tik cienījama būtne nedrīkst riskēt ar savu reputāciju, nesaņemot nekādas ga­rantijas, kas nodrošina viņas nākotni.

Ja jūs augstsirdīgi atbildētu uz manu mīlestību, tad pateicība ļaus man padarīt jūs uz visiem laikiem brīvu un neatkarīgu." Uzrakstījis vēstuli, Fukē paskatījās uz Aramisu.

— Parakstiet.

— Vai tas ir vajadzīgs?

— Vēstule ar jūsu parakstu ir miljonus vērta. Neaizmirstiet to, dār­gais superintendant.

Fukē parakstījās.

— Ar ko jūs nosūtīsiet šo vēstuli? — Aramiss vaicāja.

— Ar savu sulaini.

— Vai jūs esat par viņu pārliecināts?

— Tas ir pārbaudīts cilvēks. Starp citu, mēs ne ar ko neriskējam.

— Kāpēc?

— Ja tas, ko jūs stāstāt par šīs mazās pakalpojumiem karalim un princesei, ir taisnība, tad karalis dos viņai naudu, cik vien viņa gribēs.

— Vai tad karalim ir nauda? — Aramiss jautāja.

— Jādomā, ja jau viņš man to nelūdz.

— Gan jau lūgs, varat būt mierīgs!

— Vēl vairāk: es domāju, ka viņš runās ar mani par svētkiem Vo.

— Nu un?

— Viņš par tiem pat neieminējās.

— Gan jau ieminēsies.

— Dārgais d'Erblē, jūs uzskatāt karali par ļoti cietsirdīgu.

— Ne jau viņu.

— Viņš ir jauns un tātad labsirdīgs.

— Viņš ir jauns, tātad vājš un pakļauts kaislībām; un Kolbēra kungs tur savās netīrajās ķetnās gan viņa vājības, gan kaislības.

— Redziet nu, jūs no viņa baidāties.

— Es to nenoliedzu.

— Tādā gadījumā es esmu pagalam.

— Kā tā?

— Es varēju ietekmēt karali tikai pateicoties naudai.

— Nu un?

— Es esmu izputināts.

— Nekā!

— Kā? Vai tad jūs pārzināt manas lietas labāk par mani pašu?

— Varbūt.

— Ja nu viņš no manis pieprasīs šos svētkus?

— Jūs tos sarīkosiet.

— Bet nauda?

— Vai tad jums tās kādreiz ir trūcis?

— Ak, ja jūs tikai zinātu, par kādu cenu es sameklēju pēdējo naudu!

— Nākamā jums nesagādās nekādas pūles.

— Kas tad man to iedos?

— Es.

— Jūs iedosiet man sešus miljonus?… Ko jūs sakāt… sešus miljonus?

— Ja vajadzēs, tad kaut vai desmit.

— Paklausieties, dārgais d'Erblē, — Fukē izteica, — jūsu pašpār­liecinātība mani biedē vairāk nekā karaļa dusmas.

— Nieki!

— Kas jūs tāds esat?

— Šķiet, ka jūs mani pazīstat.

— Es maldos attiecībā uz jums; ko jūs vēlaties?

— Es vēlos redzēt Francijas tronī cilvēku, kurš būtu padevīgs Fukē kungam, un lai Fukē kungs savukārt būtu uzticīgs man.

— O, — Fukē iesaucās, spiezdams Aramisa roku. — Kas attiecas uz manu uzticību, tā pilnībā pieder jums, bet jūs velti lolojat ilūzijas par pārējo, dārgais d'Erblē.

— Par ko?

— Karalis nekad nebūs man padevīgs.

— Man šķiet, es neteicu, ka karalis būs jums padevīgs.

— Gluži otrādi, jūs tikko to teicāt.

— Es neteicu, ka pašreizējais karalis, bet gan karalis vispār.

— Vai tas nav viens un tas pats?

— Nē, tās ir divas pilnīgi dažādas lietas.

— Nesaprotu.

— Tūlīt sapratīsiet. Pieņemsim, ka mūsu karalis nav Ludviķis XIV.

— Nav Ludviķis XIV?

— Jā, bet cilvēks, kas ir pilnīgi atkarīgs no jums.

— Tas ir neticami.

— Un viņam pat jāpateicas jums par troni.

— Jūs esat traks! Francijas tronī var būt vienīgi Ludviķis XIV; es nezinu nevienu, kas varētu viņu nomainīt.

— Turpretim es zinu.

— Ja nu vienīgi princis, karaļa brālis, — Fukē teica, nemierīgi vē­rodams Aramisu. — Bet princis…

— Nē, tas nav princis.

— Vai tad jūs iedomājaties, ka princis, kas nav no karaļa dzimtas, — vai jūs gribat, lai princis, kam nav nekādu tiesību…

— Manam karalim, vai, pareizāk sakot, jūsu karalim būs viss, kas nepieciešams, varat man ticēt.

— Sargieties, d'Erblē kungs, sargieties, jūs man iedvešat bailes, man reibst galva.

Aramiss pasmaidīja.

— Un tādi sīkumi iedveš jums šausmas.

— Vēlreiz saku, ka jūs mani biedējat.

Aramiss atkal pasmaidīja.

— Jūs smejaties? — Fukē jautāja.

— Pienāks laiks, kad jūs arī smiesieties. Pagaidām man jāsmejas vie­nam.

— Paskaidrojiet sīkāk.

— Kad būs īstais brīdis, es jums visu paskaidrošu, varat būt mierīgs. Jūs neesat apustulis Pēteris, tāpat kā es neesmu Kristus, un tomēr es jums teikšu: „Kāpēc tu šaubījies, mazticīgais?"

— Ak Dievs, es šaubos… es šaubos, jo nesaskatu nekādu iespēju.

— Tad jūs esat vienkārši akls, un es runāšu ar jums nevis kā ar apustuli Pēteri, bet kā ar apustuli Paulu: „Nāks diena, kad tavas acis atdarīsies".

— O, man tā gribētos tam ticēt! — Fukē noteica.

— Jūs neticat? Bet es taču jau reizes desmit esmu jūs pārvedis bez­dibenim, kurā jūs viens pats būtu noteikti iekritis; no ģenerālprokurora jūs kļuvāt par intendantu, no intendanta par pirmo ministru, no pirmā ministra par pils mēru. Nē, nē, — Aramiss piebilda, smaidīdams savu nemainīgo smaidu, — protams, jūs nevarat nekā saskatīt un tātad nevarat ticēt. — To pateicis, Aramiss piecēlās, lai ietu prom.

— Vēl tikai vienu vārdu, — Fukē lūdza. — Jūs vēl nekad neesat ar mani tā runājis, izrādījis tādu pašpārliecinātību, vai, pareizāk sakot, pār­drošību.

— Lai runātu skaļā balsī, jābūt brīvībai to darīt.

— Vai jums tāda ir?

— Jā.

— No kura laika?

— Kopš vakardienas.

— Piesargieties, d'Erblē kungs, jūs esat pārāk pašpārliecināts!

— Kā lai nejūtos pašpārliecināts, ja manās rokās ir tāda vara?

— Vai jums ir vara?

— Es jau piedāvāju jums desmit miljonus un daru to vēlreiz.

Uztraukumā Fukē arī pielēca kājās.

— Neko nesaprotu! Jūs teicāt, ka gribat gāzt karaļus un celt tronī citus. Droši vien es zaudēju prātu vai arī pārklausījos.

— Man ir visas tiesības runāt par troņu gāšanu un jaunu karali, jo es stāvu augstāk par karaļiem un troņiem… šajā pasaulē.

— Tad jau jūs esat visvarens? — Fukē iesaucās.

— Es to jums jau teicu un atkārtoju vēlreiz, — Aramiss drebošā balsī atkārtoja; viņam mirdzēja acis.

Fukē bezspēcīgi atslīga krēslā un iespieda galvu rokās.

Kādu brīdi Aramiss viņu vēroja, kā eņģelis skatītos uz vienkāršu mir­stīgo, kura likteni viņš izlemj.

— Palieciet sveiks, — viņš beidzot noteica. — Guliet mierīgi un aiz­sūtiet vēstuli de Lavaljērai. Redzēsimies rīt, vai ne?