Aleksandrs Dimā (tēvs): VIKONTS DE BRAŽELONS JEB PĒC DESMIT GADIEM-4.5.6. grāmata

— Labi, rīt, — Fukē nopurināja galvu kā cilvēks, kas pamazām at­gūst saprašanu, — bet kur mēs redzēsimies?

— Karaļa pastaigā, ja neiebilstat.

— Lieliski.

Tā viņi šķīrās.

Nākamās dienas rīts bija apmācies un drūms; tā kā todien bija pare­dzēta karaļa pastaiga, tad pamodies katrs vispirms pievērsa acis debe­sīm.

Virs kokiem karājās blīvs, nomācošs mākonis, un saule, ko tikko va­rēja samanīt caur šo biezo plīvuru, nespēja to izkliedēt.

Rasas nebija. Zālāji bija izkaltuši, un ziedi alka pēc mitruma. Pat putni dziedāja atturīgāk nekā parasti nekustīgajā, it kā sastingušajā la­potnē. Šķita, ka daba aizturējusi elpu, jo nedzirdēja ne čaboņu, ne citus trokšņus, kā saulei spīdot. Valdīja nāves klusums.

Pamodies un paskatījies pa logu, karalis jutās pārsteigts par drūmo dienu.

Tomēr visi rīkojumi jau bija doti, viss sagatavots, un, galvenais, Lud­viķis ļoti cerēja, ka pastaiga būs veiksmīga; tāpēc viņš nesvārstīdamies nolēma, ka laikam nav nekādas nozīmes un, ja jau pastaiga ir paredzēta, tad tai arī jānotiek.

Starp citu, Dieva svētītās zemes valstībās mēdz būt stundas, kad ze­mes valdnieka griba it kā ietekmē Dieva gribu. Augustam* bija Vergīlijs, kurš teica: Nocte pluit tota rcdeunt spcctacula mane.**

Ludviķim XIV bija Bualo, kurš gan teica pavisam ko citu, un Dievs, kas izturējās pret viņu gandrīz tikpat žēlīgi kā Jupiters pret Augustu.

Kajs Jūlijs Oktaviāns Augusts — pirmais Romas imperators; viņu uzskatīja par literatūras, mākslas un zinātnes aizgādni. Viņa mīlulis bija dzejnieks Vergīlijs, kurš savos darbos iekļāva imperatora Ok- taviāna slavinājumus.

Visu nakti līst lietus, no rīta atgriežas izrādes (lat.).

Pēc paraduma Ludviķis noklausījās mesu, kaut gan, taisnību sakot, domas par Radītāju diezgan stipri aizēnoja domas par vienu viņa ra­dījumu. Dievkalpojuma laikā karalis skaitīja minūtes un sekundes, kas viņu atdalīja no laimīgā brīža, kad jāsākas pastaigai, tas ir, kad uz ceļa parādīsies princese ar savām galma dāmām.

Pats par sevi saprotams, ka pilī neviens nezināja par karaļa naksnīgo tikšanos ar Lavaljēru. Varbūt pļāpīgā Montalē būtu kaut ko izpaudusi, bet šoreiz viņu atturēja Malikorns, kurš nobrīdināja, ka viņas interesēs nav pārlieka pļāpība.

Toties Ludviķis XIV jutās pilnīgi laimīgs un bija piedevis vai gandrīz piedevis princesei vakardienas izlēcienu. Viņš patiešām drīzāk varēja justies apmierināts ar to. Ja tā nebūtu bijis, viņš nesaņemtu Lavaljēras vēstuli; ja nebūtu vēstules, nebūtu arī audiences, bet, ja nenotiktu au­dience, viņš būtu palicis neziņā. Viņa sirds bija svētlaimes pilna, un tajā vairs nebija vietas dusmām, vismaz tobrīd.

Tādēļ, ieraugot brāļasievu, Ludviķis nevis sarauca pieri, bet gan no­lēma izturēties pret viņu vēl draudzīgāk un laipnāk kā parasti.

Kaut gan tikai ar vienu noteikumu — ja viņa neliks sevi pārāk ilgi gaidīt.

Lūk, par ko Ludviķis domāja mesas laikā un kas viņam dievkalpo­jumā lika aizmirst lietas, ko viņam vajadzēja pārdomāt kā kristiešu kara­lim un baznīcas augstu stāvošajam dēlam.

Dievs tomēr ir žēlsirdīgs pret jaunatnes maldiem, kā arī visu, kas attiecas uz mīlestību, pat grēcīgu mīlestību, un ņem to savā aizgādnībā, % tādēļ, iznācis no mesas un pacēlis acis pret debesīm, starp saplosītajiem mākoņiem Ludviķis pamanīja gaiši zila pārklāja maliņu, kas bija paklāta zem Kunga kājām.

Viņš atgriezās pilī. Tā kā pastaiga bija nolikta uz pusdienlaiku, bet pulkstenis rādīja tikai desmit, viņš cītīgi ķērās pie darba kopā ar Kolbēru un Lionu.

Strādādams Ludviķis visu laiku staigāja no galda līdz logam, pa kuru varēja redzēt princeses paviljonu; tāpēc viņš pamanīja pagalmā Fukē kun­gu, kuru galminieki godbijīgi sveicināja, uzzinājuši par vakardienas au­dienci. Izskatīdamies laipns un laimīgs, Fukē savukārt devās sasveicināties ar karali.

Ieraudzījis Fukē, karalis instinktīvi pagriezās pret Kolbēru.

Kolbērs pasmaidīja, it kā viņš arī būtu laipnības un līksmes pārpilns. Patīkamā noskaņa viņu pārņēma pēc tam, kad kāds no sekretāriem bija pasniedzis viņam maku, ko Kolbērs neatvēris paslēpa dziļi bikšu kaba­tā.

Tā kā Kolbēra priekos vienmēr vīdēja kaut kas ļaunpratīgs, tad no abiem smaidiem Ludviķis izvēlējās Fukē smaidu.

Viņš pamāja, lai superintendants ienāk; tad, vērsdamies pie Liona un Kolbēra, sacīja:

— Pabeidziet darbu un nolieciet uz mana rakstāmgalda, es izlasīšu papīrus ar svaigu galvu.

Karalis aizgāja.

Paklausīdams Ludviķa XIV mājienam, Fukē ātri kāpa augšup pa kāp­nēm. Turpretim Aramiss, kurš pavadīja Fukē, iejuka galminieku pūlī, un karalis viņu pat nepamanīja.

Kāpņu augšgalā karalis sastapās ar Fukē.

— Valdniek, — redzēdams Ludviķa laipno smaidu, Fukē sacīja, — nu jau vairākas dienas jūsu majestāte apber mani ar laipnībām. Francijā tagad valda nevis jauns karalis, bet pats līksmības, laimes un mīlestības dievs.

Karalis nosarka. Tas bija ļoti glaimojošs kompliments, taču pārāk

tiešs.

Karalis ieveda Fukē mazajā salonā, kas atdalīja viņa darbistabu no guļamistabas.

— Vai zināt, kāpēc es jūs pasaucu? — karalis vaicāja, apsēzdamies uz palodzes, lai varētu paturēt acīs puķu dārzu, kurp veda princeses pa­viljona otras durvis.

— Nē, valdniek… bet es esmu pārliecināts, ka tas ir kaut kas pa­tīkams, spriežot pēc jūsu majestātes vēlīgā smaida.

— Jums tā šķiet?

— Nē, valdniek, es to redzu.

— Tādā gadījumā jūs maldāties.

— Maldos, valdniek?

— Jā, es jūs šurp aicināju, lai, gluži otrādi, izteiktu jums pārme­tumus.

— Man?

— Jums, un pie tam ļoti nopietnus.

— Jūs patiešām mani biedējat, jūsu majestāte… Bet es esmu gatavs uzklausīt, jo esmu pārliecināts par jūsu majestātes taisnīgumu un lab­sirdību.

— Fukē kungs, runā, ka jūs Vo rīkojat lielus svētkus?

Fukē pasmaidīja kā slimnieks, kurš sajūt atgriežamies sen pārgājuša drudža pirmos simptomus.

— Un jūs mani neielūdzat? — karalis turpināja.

— Valdniek, — Fukē atteica, — es nemaz nedomāju par šiem svēt­kiem, un tikai vakar vakarā viens no maniem draugiem (šos vārdus Fukē uzsvēra) man par tiem atgādināja.

— Bet es jūs vakar vakarā satiku, un jūs man par tiem neteicāt ne vārda, Fukē kungs.

— Valdniek, vai gan es uzdrošinājos cerēt, ka jūsu majestāte no­laidīsies no saviem karaliskajiem augstumiem un pagodinās ar savu ie­rašanos manu mītni?

— Piedodiet, Fukē kungs, jūs man pat neieminējāties par saviem svētkiem.

— Es atkārtoju, ka neko neteicu par šiem svētkiem karalim tāpēc, ka, pirmkārt, vēl nekas nebija izlemts, un, otrkārt, es baidījos no at­teikuma.

— Kas jums lika baidīties no atteikuma, Fukē kungs? Piesargieties, es esmu nolēmis visu izdibināt līdz galam.

— Dedzīga vēlēšanās, lai karalis atsauktos uz manu laipno ielūgu­mu.

— Labi, Fukē kungs, es redzu, ka mums būs ļoti viegli vienoties. Jums ir dedzīga velēšanās uzaicināt mani uz saviem svētkiem, bet es tik­pat dedzīgi vēlos tajos piedalīties; uzaiciniet, un es pieņemšu jūsu ielū­gumu.

— Kā! Vai jūsu majestātei labpatīk to pieņemt? — superintendants nomurmināja.

— Iznāk gandrīz vai tā, ka es ne tikai pieņemu ielūgumu, bet drīzāk pats uzplijos, — karalis smiedamies noteica.