Aleksandrs Dimā (tēvs) - VIKONTS DE BRAŽELONS JEB PĒC DESMIT GADIEM-4.5.6. grāmata

ne?

Portoss nosarka.

— Jā, — viņš atzina, — bet viņš tikai uzzīmēja plānu.

— Tā gan, un man neliekas, ka tas būtu tik svarīgi.

— Mūsu domas pilnīgi sakrīt.

— Lieliski; es esmu sajūsmināts, ka mēs domājam vienādi.

— Viņš pat ne reizies neatbrauca uz Belilu, — Portoss stāstīja.

— Redziet nu!

— Tas biju es, kas brauca pie viņa uz Vannu, kā jūs varējāt re­dzēt.

— Sakiet labāk — kā es redzēju. Lūk, kas par lietu, dārgo Portos: Aramiss, kurš uzzīmēja tikai plānu, vēlas, lai viņu uzskata par inženieri, bet jūs, kas uzbūvējāt cietokšņa sienas un bastionus pa akmenim vien, viņš grib pielīdzināt vienkāršam celtniekam.

— Celtniekam — tas nozīmē mūrniekam?

— Jā, pilnīgi pareizi.

— Kas šķīdina kaļķus?

— Jā.

— Melnstrādniekam?

— Tieši tā.

— O, dārgais Aramiss domā, ka viņam vēl joprojām ir divdesmit pieci gadi!

— Ar to vien nepietiek, viņš uzskata, ka jums ir piecdesmit.

— Es gribētu redzēt, kā viņš strādā.

— Jā.

— Vecs kraķis, kas cieš no podagras.

— Jā.

— Ar slimām nierēm.

— Jā.

— Viņam trūkst trīs zobu.

— Pat četru.

— Bet man — paskaties!

Portoss atplēta biezās lūpas un nodemonstrēja divas rindas zobu. Varbūt tie nebija gluži tik balti kā sniegs, toties tīri, stingri un veseli kā ziloņkauls.

— Portos, jūs nevarat ne iedomāties, kadu nozīmi karalis piešķir zo­biem, — d'Artanjans noteica. Ieraudzījis jūsu zobus, es nolēmu stādīt jūs priekšā karalim.

— Jūs?

— Kāpēc gan ne? Vai jūs domājat, ka mans stāvoklis galmā ir ze­māks nekā Aramisam?

— O nē!

— Vai jums šķiet, ka es grasos izvirzīt kādas tiesības uz Belilas no­cietinājumiem?

— (), protams, ne!

— Tātad mana rīcība ir tikai jūsu interesēs.

— Es par to nešaubos.

— Ziniet, es esmu karaļa tuvs draugs. To pierāda tas, ka parasti, ja nepieciešams, es uzņemos teikt viņam nepatīkamas ziņas…

— Dārgais draugs, ja mani stādīsiet priekšā jūs…

— Turpiniet?

— Aramiss sadusmosies.

— Uz mani?

— Nē, uz mani.

— Vai nav vienalga, kurš to izdara — es vai viņš, ja jau tam tik un tā jānotiek?

— Man vēl nav gatavs parādes tērps.

— Jūsu pašreizējais tērps arī ir lielisks.

— Tas, ko es pasūtīju, būs daudz krāšņāks.

— Uzmanieties, karalim patīk vienkāršība.

— Tad es būšu vienkāršs. Bet ko teiks Fukē kungs, uzzinājis, ka es esmu aizbraucis?

— Vai jūs apsolījāt nepamest savu ieslodzījuma vietu?

— Ne gluži. Es tikai apsolīju neiziet ārā no šejienes bez brīdināju­ma.

— Pagaidiet, mēs pie tā atgriezīsimies. Vai jums te vēl ir kādas darī­šanas?

— Man? Katrā ziņā nekā nopietna.

— Ja tikai jūs neesat Aramisa starpnieks kādā svarīgā lietā.

— Dodu jums vārdu, ka ne.

— Saprotiet, es to saku tikai jūsu paša labā. Piemēram, pieņemsim, ka jums uzdots pienākums pārsūtīt Aramisam vēstules, papīrus …

— A, vēstules! Jā, es sūtu viņam šādas tādas vēstules.

— Uz kurieni?

— Uz Fontenblo.

— Un vai jums ir tādas vēstules?

— Bet…

— Ļaujiet man izteikt līdz galam. Vai jums ir tādas vēstules?

— Vienu es tikko saņēmu.

— Vai tajā ir kaut kas interesants?

— Jādomā gan.

— Tātad jūs tās nelasāt?

— Es neesmu ziņkārīgs.

Portoss izņēma no kabatas kareivja atnesto vēstuli, kuru viņš nebija lasījis, bet kuras saturs d'Artanjanam jau bija zināms.

— Vai zināt, kas ar to jādara? — d'Artanjans noprasīja.

— Tas pats kas vienmēr: jānosūta.

— Nekā.

— Ko tad — vai lai paturu pie sevis?

— Atkal netrāpījāt. Vai tad jums neteica, ka tā ir ļoti svarīga vēstu­le?

— Pat ļoti.

— Tādēļ jums pašam tā jāaizved uz Fontenblo.

— Aramisam?

— Jā.

— Tā gan.

— Un, tā kā karalis ir Fontenblo…

— Tad jūs izmantosiet gadījumu…

— Tad es izmantošu to, lai stādītu jūs priekšā karalim.

— Velns parāvis, d'Artanjan, jūs nu gan esat asprātīgs!

— Tā vietā, lai sūtītu mūsu draugam vairāk vai mazak izsmeļošu zi­ņojumu, mēs paši aizvedīsim vēstuli.

— Man tas nemaz nebija ienācis prātā, bet tas taču ir tik vienkārši.

— Lūk, tādēļ, dārgo Portos, mums nekavējoties jādodas ceļā.

— Nudien, — Portoss piekrita, — jo ātrāk mēs dosimies ceļā, jo ātrāk Aramiss saņems vēstuli.

— Portos, jūs spriežat kā pats Aristotelis,* un jūsu iztēlei vienmēr piepalīdz prāts.

— Vai jums tā šķiet? — Portoss pārvaicāja.

— Tas ir nopietnu nodarbību rezultāts, — d'Artanjans atteica. — Nu, braucam!

— Bet kā tad mans solījums Fukē kungam?

— Kāds?

— Neatstāt Senmandē, pirms neesmu viņu brīdinājis.

Aristotelis (384.-322. p.m.ē.)— izcils sengrieķu filozofs. Aristoteļa darbi aptver visas tā laika zināšanu jomas: dabaszinātnes, vēsturi, politiku, ētiku, estētiku, psiholoģiju, loģiku.

— Ak, mans mīļais Portos, — d'Artanjans noteica, — jus nu gan esat bērns!

— Kā tā?

— Jūs taču brauksiet uz Fontenblo, vai ne?

— Jā.

— Vai jūs tur satiksiet Fukē kungu?

— Jā.

— Iespējams, pie karaļa?

— Pie karaļa, — Portoss svinīgi atkārtoja.

— Tad jūs pieiesiet pie viņa un teiksiet: „Fukē kungs, man ir tas gods brīdināt jūs, ka es tikko atstāju Senmandē."

— Ieraudzījis mani Fontenblo pie karaļa, Fukē kungs neuzdrošināsies apgalvot, ka es meloju, — Portoss turpināja tikpat svinīgā balsī.

— Dārgo Portos, es tikko pavēru muti, lai teiktu to pašu; jūs mani vienmēr apsteidzat. O, Portos, jūs esat laimesbērns, jo laiks pret jums ir žēlīgs!

— Jā, es nevaru sūdzēties.

— Tātad nolemts?

— Man šķiet, jā.

— Vai jūs vairs nekas nemulsina?

— Domāju, ka ne.

— Tātad es jūs aizvedu?

— Lieliski, es likšu apsedlot zirgus.

— Vai tad jums te ir zirgi?

— Veseli pieci.

— Jūs tos paņēmāt līdz no Pjerfonas?

— Nē, man tos uzdāvināja Fukē kungs.

— Dārgo Portos, mums diviem nav vajadzīgi pieci zirgi; pie tam man Parīzē ir trīs zirgi. Kopā pavisam astoņi. Šķiet, par daudz.

— Tas nemaz nebūtu daudz, ja te būtu mani ļaudis; diemžēl viņu

nav!

— Vai jūs to nožēlojat?

— Es nožēloju, ka te nav Musketona, viņa man pietrūkst.

— Apbrīnojams jūtīgums, — d'Artanjans noteica, — bet vai ziniet ko: atstājiet savus zirgus šeit tāpat kā Musketonu tur.

— Kāpēc?

— Tāpēc, ka vēlāk…

— Nu?

— Vēlāk var izrādīties labāk, ja Fukē kungs jums neko nebūtu dā­vinājis.

— Nesaprotu, — Portoss brīnījās.

— Jums arī nav jāsaprot.

— Tomēr…

— Portos, vēlāk es jums visu paskaidrošu.

— Varu derēt, ka te iejaukta kaut kāda politika.

— Un pie tam vissmalkākā.

Pie vārda „politika" Portoss nokāra galvu; pēc mirkļa pārdomām viņš turpināja:

— Atzīstos, d'Artanjan, ka es neesmu politiķis.

— O jā, es to ļoti labi zinu.

— Neviens to nezina. Jūs pats man to teicāt, drosmīgākais starp drosmīgajiem.

— Ko es jums teicu, Portos?

— Ka visam ir savs laiks. Jūs man pateicāt, un es par to dabūju pārliecināties. Pienāk laiks, kad zobena cirtieni sagādā mazāku prieku kā pagājušajos laikos.