Aleksandrs Dimā (tēvs) - VIKONTS DE BRAŽELONS JEB PĒC DESMIT GADIEM-4.5.6. grāmata

Pēc desmit minūtēm viņi atradās uz Lionas ielas, tieši pretī viesnīcai „Skaistais pāvs".

Augsts, apīņiem apaudzis dzīvžogs droši aizsargāja baltu namu ar kārniņu jumtu.

Divi mājas logi izgāja uz ielu.

Logi bija tumši.

Starp tiem varēja redzēt nelielas durvis, virs kurām uz kolonnām bal- stījas jumtiņš.

Planšē veikli nolēca no zirga, it kā gribētu pieklauvēt, bet tad pār­domāja, saņēma zirgu aiz iemauktiem un pagāja kādus trīsdesmit soļus uz priekšu.

Ceļabiedri viņam sekoja.

Piegājis pie vārtiem, Planšē pacēla koka bultu, kas noslēdza vārtus, un atgrūda vaļā vienu vārtu pusi.

Pēc tam viņš ieveda savu zirgu nelielā pagalmiņā; spēcīgā mēslu sma­ka liecināja, ka kaut kur tuvumā ir kūts.

— Ož vareni, — Portoss skaļi noteica, savukārt nolēkdams no zir­ga, — varētu gandrīz iedomāties, ka esmu nokļuvis savā Pjerfonas govju kūtī.

— Man ir tikai viena govs, — Planšē pasteidzās kautrīgi piebilst.

— Bet man trīsdesmit, — kaut gan es neesmu īsti saskaitījis.

Kad abi jātnieki bija pagalmā, Planšē aizvēra vārtus.

Ar parasto veiklību nolēcis no zirga, d'Artanjans pilnu krūti ievilka lauku gaisu, ar vienu roku norāva jasmīna zaru, bet ar otru mežrozīti, kā jau parīzietis, kas nokļuvis brīvā dabā.

Portoss ar abām rokām sāka plūkt zirņus, kas vijās ap kārtīm, un tūlīt pat apēda tos ar visām pākstīm.

Planšē uzbukņīja kaut kādu kroplīgu veci, kas, lupatām apsedzies, gulēja sūnu kaudzē zem nojumes.

Pazinis Planšē, vecais sāka godāt viņu par „mūsu saimnieku", bod­niekam par lielu prieku.

— Aizved zirgus uz stalli, vecais, un labi pabaro, — Planšē norī­koja.

— Varen braši zirgi, — vecais ierunājās. — tie kārtīgi jāpabaro.

— Pārāk nepārcenties, — d'Artanjans aizrādīja, — pietiks ar salmu klēpi un auzām.

— Manam rikšotājam aukstu ūdeni, — Portoss piebilda, — man šķiet, ka viņam ir karsti.

— Kungi, varat neuztraukties, — Planšē mierināja, — Selestīna tētiņš ir bijis kavalērists. Viņš prot kopt zirgus. Lūdzu nāciet iekšā, kungi.

Viņš veda savus draugus pa ārkārtīgi tumšu aleju caur sakņu dārzu, pēc tam pa pļavu, kas aizveda līdz dārziņam, aiz kura bija nams ar fasādi uz ielu.

Tuvojoties Planšē namam, pa apakšējā stāva atvērtajiem logiem varēja apskatīt visu istabas iekārtu.

Istabu apgaismoja uz galda stāvošā lampa, un tās maigajā gaismā visa istaba izskatījās kā pats miera, pārticības un laimes iemiesojums.

Kur vien krita lampas gaisma — vai nu uz seno porcelānu, vai spod­rībā mirdzošajām mēbelēm, vai uz paklāja pakārtajiem ieročiem — tā atstarojās sarkaniem punktiņiem, un katrs priekšmets iepriecināja ska­tienu.

Pa logu iekšā liecās jasmīna zari, un galds bija apklāts ar žilbinoši baltu galdautu.

Galds bija klāts divām personām. Kristāla karafitē dzintaraini laistījās dzeltenīgs vīns, bet lielā, zilā fajansa krūze ar sudraba vāku bija pilna ar putojošu sidru.

Pie galda ērtā, plašā krēslā snauda ap trīsdesmit gadu veca sieviete. Viņas svaigā, ziedošā seja mirdzēja veselībā.

Klēpī viņai bija saritinājies liels kaķis un skaļi murrāja, kas kopā ar piemiegtajām acīm kaķu valodā nozīmēja „es esmu laimīgs".

Pārsteigumā apstulbušie draugi apstājās pie loga.

Vērodams viņu sejas izteiksmi, Planšē jutās glaimots.

— Ak tu palaidnis, — d'Artanjans noteica, — tagad es saprotu tavas prombūtnes cēloni!

— Oho, cik balts galdauts, — Portoss nodārdināja.

Izdzirdis viņa balsi, kaķis pazuda kā nebijis, saimniece pamodās, un Planšē laipni ieveda viesus istabā, kur bija uzklāts galds.

— Dārgā, atļaujiet man jūs iepazīstināt ar ševaljē d'Artanjanu, manu labdari, — viņš sacīja.

D'Artanjans satvēra dāmas roku tik galanti kā galma kavalieris prin­ceses roku.

— Barons di Valons de Brasjē de Pjerfons, — Planšē mierīgi tur­pināja.

Portoss savukārt paklanījās tā, ka būtu apmierināta pat Austrijas An­na.

Tagad bija Planšē kārta.

Viņš nekautrēdamies noskūpstīja dāmu, gan iepriekš ar zīmi palūdzis atļauju d'Artanjanam un Portosam.

Protams, ka atļauja tika dota.

D'Artanjans izteica Planšē komplimentu:

— Jūs nu gan protat dzīvot!

— Kungs, — Planšē smīnēdams atteica, — dzīve ir kapitāls, un cil­vēkam tas jānogulda pēc iespējas izdevīgāk.

— Un tu saņen milzu procentus, — Portoss tā iesmējās, ka iedre­bējās sienas.

Planšē vēlreiz piegāja pie savas saimnieces.

— Mana dārgā, abi šie cilvēki ilgu laiku noteica manu dzīvi. Es ne vienreiz vien jums esmu stāstījis par viņiem.

— Jūs minējāt vēl divus vārdus, — dāma sacīja at jūtamu flāmu akcentu.

— Vai kundze ir holandiete? — d'Artanjans apvaicājās.

— Es taču esmu no Antverpenes, — dāma atteica.

— Viņu sauc Hehteras kundze, — Planšē sacīja.

— Nesauciet kundzi tā, — d'Artanjans iebilda.

— Kāpēc? — Planšē brīnījās.

— Tāpēc, ka šis vārds padara viņu vecāku.

— Es viņu saucu par Trišēnu.

— Brīnišķīgs vārds, — Portoss teica.

— Trišēna atbrauca pie manis no Flandrijas ar visiem saviem tiku­miem un divtūkstoš florīniem. Viņa aizbēga no neciešama vīra, kas viņu sita. Kā jau Pikardijas iedzīvotājam, man vienmēr patikušas artuāzietes. No Artuā līdz Flandrijai ir tikai viens solis. Viņa atbrauca pažēloties un izraudāties pie sava krusttēva, bodnieka Lombarda ielā, kur es tagad tir­goju; viņa ieguldīja manā uzņēmumā divtūkstoš florīnu, es tos pavairoju, un tagad viņa saņem desmit tūkstošus.

— Bravo, Planšē!

— Viņa ir brīva, bagāta, viņai pieder govs un vara pār kalponi un Selestīna tētiņu. Trišēna noaudusi visus manus kreklus, ziemā ada man zeķes, mēs satiekamies katru otro nedēļu,un viņa ir tik laipna, ka uzskata sevi par laimīgu.

— Es patiešām esmu laimīga… — Trišēna apgalvoja.

Portoss sāka skrullēt ūsas.

„Ak tu velns, — d'Artanjans nodomāja, — ko tas Portoss ir sado­mājis?…"

Pa to laiku Trišēna, aptvērusi situāciju, aizgāja pasteidzināt virtuveni, atnesa vēl divus galda piederumus un piekrāva galdu ar tik smalkiem ēdieniem, ka vakariņas pārvērtās dzīrēs.

Sviests, speķis, anšovs, tuncis — vārdu sakot, visa Planšē bodīte.

Cāļi, dārzeņi, saldūdens un jūras zivis, medījumi — vārdu sakot, viss, ko var dot lauki.

Bez tam Planšē atgriezās no pagraba ar desmit pudelēm, ko sedza bieza putekļu kārta.

To izskats iepriecināja Portosa sirdi.

— Es esmu izsalcis, — viņš pavēstīja, apsēzdamies blakus Trišēnas kundzei un mezdams uz viņu daudznozīmīgus skatienus.

D'Artanjans apsēdās viņai pie otra sāna.

Laimīgais Planšē pieticīgi apsēdās pretī.

— Neļaunojieties, ja vakariņu laikā Trišēna bieži aizies no galda, — viņš sacīja, — saimniece vēlas, lai jūsu gultas būtu uzklātas kā nākas.

Saimniece patiešām vairākkārt uzkāpa augšā pa trepēm, un no otrā stāva atskanēja gultu bīdīšanas troksnis.

Visi trīs vīrieši ēda un dzēra; sevišķi pūlējās Portoss.

Bija prieks viņus vērot.

Kad Trišēna atgriezās ar sieru, no desmit pudelēm bija palikušas tikai atmiņas.

Neskatoties uz izdzerto vīnu, d'Artanjans bija saglabājis skaidru prā­tu, turpretim Portosam tas lielā mērā bija zudis. Pudeles brāļi sāka vilkt dziesmu.

D'Artanjans izteica priekšlikumu, lai Planšē vēlreiz dotos uz pagrabu. Tā kā bodnieks bija zaudējis spēju maršēt kā kājnieks, musketieru kap­teinis piedāvājās viņu pavadīt.