Aleksandrs Dimā (tēvs) - VIKONTS DE BRAŽELONS JEB PĒC DESMIT GADIEM-4.5.6. grāmata

— Karalis mani gaida? — Portoss iekliedzās sasliedamies.

Cilvēka sirds ir nepastāvīga kā viļņi, un jāatzīst, ka no šī brīža Portoss

pārstāja skatīties uz Trišēnas kundzi ar maigumu, kas bija atkausējis flā- mietes sirdi.

Planšē visiem spēkiem centās uzpūst viņā godkārības liesmas. Viņš izstāstīja, vai, pareizāk sakot, atdzīvināja Portosa atmiņā iepriekšējā ka­raļa valdīšanas laika spožumu: kaujas, aplenkumus, svinīgās ceremonijas. Viņš atgādināja angļu greznību, trīs drosmīgo draugu panākumus un to, kā d'Artanjans, sākumā visneievērojamākais no viņiem, vēlāk kļuva par vadoni.

Planšē atmodināja Portosa entuziasmu, tēlodams viņam aizgājušās jaunības ainas; viņš slavēja dižā kunga dvēseles cēlumu un to, kā tas ievērojis draudzības svētumu; Planšē bija daiļrunīgs un prata to meistarīgi izmantot. Viņš apbūra Portosu, iedvesa bijību Trišēnai un lika d'Artan­janam iegrimt atmiņās.

Sešos musketieris pavēlēja sedlot zirgus un lika, lai Portoss pārģēr­bjas.

Viņš pateicās Planšē par viesmīlību un izmeta dažus vārdus par kādu amatu galmā, ko varētu viņam sameklēt, un tas tūlīt cēla Planšē Trišēnas acīs, jo citādi nabaga bodnieks, par spīti savai labsirdībai, devīgumam un uzticībai daudz zaudēja salīdzinājumā ar abiem dižciltīgajiem viesiem.

Sievietes vienmēr ir tādas: viņas kaislīgi vēlas to, kā viņām nav, bet, tiklīdz vēlamais sasniegts, viņas jūtas vīlušās.

Izpalīdzējis savam draugam Planšē, d'Artanjans klusi ieminējās Por­tosam:

— Mans draugs, jums ir ļoti skaists gredzens.

— Trīssimt pistoļu, — Portoss atteica.

— Trišēnas kundze jūs atcerētos labāk, ja jūs viņai atstātu šo gre­dzenu.

Portoss svārstījās.

— Vai jums šķiet, ka tas nav pietiekoši skaists? — musketieris vai­cāja. — Es jūs saprotu; tik varens lielkungs kā jūs nevar apmesties bijušā kalpa mājā un devīgi neatlīdzināt viņam par viesmīlību. Bet, ticiet man, Planšē ir zelta sirds, un viņš aizmirsīs par jūsu simttūkstoš livru lielajiem ienākumiem.

— Man gribētos, — ārkārtīgi glaimotais Portoss sacīja,— uzdāvināt Trišēnas kundzei nelielu fermu Brasjē; tā arī nav slikts gredzentiņš… div­padsmit desetīnu.

— Tas ir par daudz, mīļo Portos… Pataupiet to uz vēlāku laiku.

Novilcis Portosam no pirksta briljanta gredzenu, d'Artanjans piegāja

pie Trišēnas.

— Kundze, barons nezina, kā lai pierunā jūs pieņemt šo gredzentiņu aiz mīlestības pret viņu. Di Valona kungs ir viens no devīgākajiem un kautrīgākajiem cilvēkiem pasaulē. Viņš gribēja uzdāvināt jums fermu Brasjē; es viņu no tā atrunāju.

— Ak! — Trišēna iesaucās, vai aprīdama ar acīm briljantu.

— Cik jūs esat devīgs, baron! — iesaucās aizkustinātais Planšē.

— Mans labais draugs! — Portoss nomurmināja, apmierināts ar to, cik labi d'Artanjans izteicis viņa domas.

Šie izsaucienu radīja patētisku izskaņu dienai, kura Planšē varēja beigties ne visai patīkami.

Tomēr darbojošos personu vidū bija d'Artanjans, bet tur, kur izrīkoja viņš, viss beidzās pēc viņa gaumes un vēlēšanās.

Visi saskūpstījās. Pateicoties barona devībai, Trišēna saprata savu stā­vokli un, kautrīgi sarkdama, pastiepa augstmanim pretī tikai pieri, kaut vēl nesen bija izturējusies pret viņu visai familiāri.

Pats Planšē kļuva izcili padevīgs.

Devības uzplūdos labsirdīgais barons Portoss būtu iztukšojis visu savu kabatu saturu un atdevis virtuvenei un Selestīnam, bet d'Artanjans viņu atturēja.

— Tagad mana kārta, — viņš noteica un iedeva vienu pistoļu kal­ponei un divus večukam.

Pat Arpagons* justos iepriecināts un kļūtu devīgāks, dzirdēdams, kā viņi svētīja musketieri.

D'Artanjans lūdza, lai Planšē pavada viņu līdz pilij, un ielūdza Por­tosu pie sevis. Viņam izdevās iekļūt pilī tā, ka viņu nepamanīja neviens no tiem, ar kuriem viņš nevēlējās satikties.

Taja pašā vakarā septiņos karalis lielajā salonā pieņēma Holandes sūtni.

Audience ilga ceturtdaļstundu.

Pēc tam Ludviķis pieņēma dažas dāmas un kungus, kas nesen bija ievesti galmā.

Aiz kolonnas kaktiņā stāvēja Portoss un d'Artanjans un, gaidīdami savu kārtu, klusiņām sarunājās.

— Vai jūs zināt jaunumu? — musketieris vaicāja Portosam.

— Nē.

— Nu, tad paskatieties!

Portoss pacēlās pirkstgalos un ieraudzīja Fukē kungu parādes tērpā; ministrs veda pie karaļa Aramisu.

Arpagons — Moljera komēdijas „Skopulis" galvenais varonis. Viņa vārds kļuvis par sugas vārdu, lai izteiktu pārmērīgu skopumu.

— Aramiss! — Portoss iesaucās.

— Fukē kungs stāda viņu priekšā karalim.

— Ak! — Portosam izlauzās.

— Par Bclilas nocietinājumiem, — d'Artanjans piemetināja.

— Bet es?

— Jūs? Kā man jau bija tas gods jums aizrādīt, jūs esat lāga dvēsele, Portos, un svēta vientiesība; tāpēc jūs palūdza mazliet apsargāt Senman­dē.

— Ak! — Portoss vēlreiz izdvesa.

— Bet par laimi es esmu šeit, — d'Artanjans noteica, — un tūlīt būs mana kārta.

Tobrīd Fukē vērsās pie karaļa, teikdams:

— Valdniek, es lūdzu jūsu majestātes labvēlību. D'Erblē kungs nav godkārīgs, bet viņš zina, ka var būt jums noderīgs. Jūsu majestātei va­jadzīgs aģents Romā, un tam jābūt ietekmīgam cilvēkam; mēs varētu ie­gūt kardināla cepuri d'Erblē kungam.

Karalis sakustējās.

— Es reti kaut ko lūdzu jūsu majestātei, — Fukē teica.

— Es padomāšu, — karalis atbildēja kā vienmēr, kad par kaut ko šaubījās.

Uz šiem vārdiem nebija, ko atbildēt.

Fukē un Aramiss saskatījās.

Karalis turpināja:

— D'Erblē kungs var pakalpot mums arī Francijā, piemēram, kā ar­hibīskaps.

— Valdniek, — Fukē iebilda ar sev piemītošo galantumu, — jūsu majestāte apveltī d'Erblē kungu ar savu labvēlību; arhibīskapija var kļūt par labu papildinājumu kardināla cepurei un apliecinājumu karaļa de­vīgumam; tie nemaz neizslēdz viens otru.

Karalim patika Fukē atjautība, un viņš pasmaidīja.

— Pats d'Artanjans nebūtu atbildējis labāk, — viņš noteica.

Karalis vēl nepaguva izteikt līdz galam, kad viņa priekšā kā no zemes

izauga d'Artanjans.

— Vai jūsu majestāte mani sauca? — viņš apjautājās.

Aramiss un Fukē atkāpās.

— Valdniek, atļaujiet man stādīt priekšā jūsu majestātei baronu di Valonu, vienu no drosmīgākajiem Francijas muižniekiem,— d'Artanjans strauji sacīja, vezdams sev līdz Portosu.

Ieraudzījis Portosu, Aramiss nobālēja; Fukē zem mežģīņu aprocēm sažņaudza rokas dūrēs.

— Portoss šeit! — Fukē pačukstēja Aramisam.

— Cst! Nodevība! — uzrunātais atšņāca.

— Valdniek,— d'Artanjans turpināja, — vēl pirms sešiem gadiem man vajadzēja di Valona kungu stādīt priekšā jūsu majestātei. Taču daži cilvēki. līdzinās zvaigznēm: viņiem vajadzīgi pavadoņi. Plejāde nevar sa­dalīties. Tāpēc es izvēlējos brīdi, kad, stādot priekšā di Valona kungu, jūsu majestāte var redzēt blakus viņam d'Erblē kungu.

Aramiss tikko valdījās. Viņš uzmeta d'Artanjanam lepnu skatienu, kā pieņemdams mesto izaicinājumu.

— Lūk, kā! Tātad viņi ir draugi? — karalis vaicāja.

— Vistuvākie, valdniek, un viens par otru atbild. Pajautājiet Vannas bīskapam, kas nocietināja Belilu.

Fukē atkāpās vēl tālāk.